Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Runa "ir" (nevis "iet", protams, no krievu "речь идёт") par vārdu projekts. Ja okupācijas laikā mēs ar to sapratām projektēšanu un darbību arhitektūras birojā, gatavojot mājām plānus, tad tagad, ja ir runa par kādu koncertu vai izrādi, dienu dienā tiek runāts par projektu, nevis uzvedumu. Tas, protams, ir arī pateicoties kultūrkapitāla fondam, taču viņiem tā ir forma un nepieciešamība, lai nebūtu dažādi apzīmējumi. Mūzikā un arī mākslā taču var pateikt "iecere" vai "radoša iecere", "radošs nodoms", "kompozīcija", "skaņdarbs", "glezna" – iespēju ir ļoti daudz. Bet nē! Visur ir "projekts", jo tas skan nozīmīgāk, svarīgāk – ir taču vesels projekts, tur kaut kas būs!
Otrs vārds ir kolektīvs. Mēs joprojām, it īpaši kultūras cilvēki, neesam beiguši mūsu apziņā 1946. gada novembrī Dobeles kolhozā "Nākotne" uzsākto kolektivizāciju. Kolektivizācija mūsu apziņā turpinās. Man tas griež ausīs kā ar zāģi, bet mēs ātri pie visa kā pierodam.
Nu var taču pateikt "koris", "grupa", "ansamblis", "vienība". Un ir pat tā: es klausos "Klasiku", mūziķi sākumā ļoti jauki pasaka orķestris, ja runa ir par orķestri, taču nē! Pēc tam jau seko "kolektīvs".
Un bez šī kolektīva neiztiek, viņš nāk iekšā ar joni… Tas īsti nav arī krievu valodas vārds, lai gan, protams, visur uzsverot kopību un sociālistisko celtniecību, lietoja "коллектив". Nu padomāsim, vai tas mums ir vajadzīgs!
Tālāk. Valoda ir piebārstīta ar vārdiem godīgi sakot, īstenībā (nu, tas vēl varētu būt), patiesībā jeb patiesību sakot. Kā tas jāsaprot? Vai tas pārējais viss nav godīgi? Vai tas pārējais nav patiesībā?
Vai tas neatbilst īstenībai? Arī padomāsim, vai tas ir vajadzīgs!
Tālāk. Atvadoties telefonsarunā vai vienkārši uz ielas satiekoties, saka: "Nu tad, davai!" Par to, starp citu, ļoti pārdzīvo mūsu tenors Ingus Pētersons, ka inteliģenti vai šķietami inteliģenti cilvēki lieto to savā valodā, kas ir tipiski, tieši šķiroties.
Tad vēl ir vārds baudījums – baudīt koncertu, baudīt izrādi… Es domāju – vai mēs tagad esam kļuvuši, tā kā savā laikā romieši, par hedonisku sabiedrību, nepārtrauktu dzīves un mūzikas baudītāju?
Mariss Jansons teica "pārdzīvot", bet, ja nu mums ne līdz Marisa Jansona līmenim, mūziku klausoties, tad teiksim "klausīties". Var arī teikt – tas varbūt atkal skan vecmodīgi, veclaicīgi – "patikšana". Bet "baudīt" – tas attiecas uz cilvēka fizioloģiju; baudīt ēdienu, gurmāniem sevišķi tas raksturīgi, gardēžiem. Padomāsim, vai tas mums ir vajadzīgs!
Protams, varētu vēl daudz ko runāt par "kā", "kad" un "ka" lietošanu un jaukšanu, par to jau ir runājuši valodnieki – tas ir tik dziļi iesēdies, ka, liekas, viņu neizsēdināt laukā.
Un arī par galotnēm. Saka "liekās", bet ir taču "liekas". Tajā pašā laikā "–ināt", "–īties" ir ar garo izskaņu. Bet cilvēkiem, kad viņiem jākoncentrējas uz saturu, ir grūti reizē domāt par pareizu runu. Tomēr piedomāsim vismaz ikdienā pie tā!
