Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Mūsdienās vārds "eglīte" un "Ziemassvētki" ļoti labi sader kopā – vai ikkatrā mājā ap Ziemassvētku laiku ienāk egle – dzīva, no meža atnesta, podiņā, kas pēc svētkiem tiek pārstādīta ārā vai arī – mākslīgā. Eglīte tiek rotāta, zem tās rūķi nes dāvanas vai saldumus, Ziemassvētku veči atstāj dāvanu maisus…
Tomēr eglītes ienākšana mūsu tradicionālajās Ziemassvētku svinībās ir salīdzinoši nesena. Kaut arī dažos vēsturiskos avotos ziņas par eglītes rotāšanu Latvijā ir pat no 16. gadsimta, ejot pat tiktāl, ka daži pētnieki uzstāj, ka pirmā eglīte "dedzināta" tieši Rīgā 1510. gadā, skaidrs, ka plašāk tā Latvijas pilsētnieku mājās ienāca un tika rotāta tikai 19. gadsimta beigās, pārmantojot to no Latvijā mītošajiem vāciešiem, bet laukos vēl vēlāk – 20. gadsimta sākumā.
Krietni senāk latvieši pazinuši un lietojuši mūzikas instrumentu "eglīte".
Kā liecina etnomuzikologa Valda Muktupāvela savāktā informācija grāmatā "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā", eglīte darināta no egles (vai kāda cita koka) īsākas vai garākas galotnes, un tā pieskaitāma pie kāta grabekļu instrumentu grupas.
Mūsdienās labi zināmais trīdeksnis ir seno laiku eglītes jaunākais brālis.
Mūzikas instruments "eglīte" galvenokārt tika lietots kāzās, kur egles, priedes vai kadiķa īsāka vai garāka galotne tika nomizota, zari – pieliekti pie vidējā koka un piesieti. Tad eglīte izpušķota – ar spalvām, ziediem, lentītēm, lupatiņām, zvārgulīšiem. Spēlēšana, cik var spriest no aprakstiem, bijusi – takts, ritma piesišana pret galdu, pret zemi, visbiežāk kopā ar dziedāšanu.
Pierakstos minēta eglītes lietošana ne tikai kāzās, bet arī ķekatu gājienos, kas, kā zināms Latvijas senatnē notika ap Ziemassvētkiem un Meteņu laiku. Osvalda Līdeka "Latviešu svētkos" aprakstīta eglīte, ar ko lēkt ķekatās: "[…] ņem nodarinātu eglīti cilvēka garumā, ar kuplu zaru pušķi galotnē; eglītes zarus piekar ar dažādiem izgreznojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem, dažā eglītē vēl piekārta suktene (maza, plakana butelīte) sīvā. Tā nu ķekatās lēcējas brauc no vienām mājām uz otrām, […]. Katrā mājā ejot dzied ķekatu dziesmas, sit ar eglīšu resgaļiem pret grīdu un dej pēc dziesmu takts."
Egle, kā zināms, tiek uzskatīta par dzīvības un auglības spēka nesēju, ar eglītēm agrāk kāzās rotāts pajūgs, kāzu nams, tāpēc viegli saprotama un pieņemama ir arī eglītes ienākšana mūsu mājās mūsdienās uz Ziemassvētkiem – kad viss atdzimst un sākas no jauna.
