Vai zini?

Vai zini, kāds bija 1584. gadā izdotās grāmatas "Raganu zinību noslēpumi" mērķis?

Vai zini?

Vai zini, kā viena suga pakļāva daudzas?

Vai zini, kā cilvēks viduslaikos uztvēra savu dzīvi?

Vai zini, kā cilvēks viduslaikos uztvēra savu dzīvi?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Šodien šķiet, ka cilvēki vienmēr un visos laikos dzīvi uztvēruši vienādi, taču tā tas nebūt nav. Ja palūkojamies uz tālu pagātni, ko šodien mēdzam apzīmēt par viduslaikiem – un bieži vien viduslaikus saucam par tumšajiem laikiem, par drūmajiem laikiem –, tad kā cilvēks šādā "drūmā" un "tumšā" laikā varēja justies?

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Arī viduslaiku Livonijā cilvēks ir apdraudēts no sērgām, mēriem, jo vismaz reizi savas dzīves laikā viņš aci pret aci sastapās ar mēri vai ar kādu nāvi nesošu infekcijas slimību. Viņš bieži vien domāja par to, ko ēst, ko vilkt mugurā, tātad viņu nodarbināja eksistenciālas problēmas tieši tāpat kā mūs šodien.

Bet vai cilvēks priecājās, smējās? Cik bagāta bija viņa emocionālā pasaule? Tas ir ļoti būtisks jautājums, domājot par cilvēkiem toreiz. Viņu vēstules, teksti, attēli acīmredzot ir vienīgās nepastarpinātās liecības, kas rāda, kā cilvēki ir jutušies, kā viņi uztvēruši pasauli ap sevi, kā lūkojušies uz to, kas ir viņu dzīve un cik tā vērtīga vai – tieši otrādi – nevērtīga.

Ja paskatāmies uz viduslaiku pasauli un cilvēkiem tajā, redzam, ka tā ir krāsu piepildīta, skaņu pārpilna pasaule,

līdz ar to mēs varētu teikt – ja krāsas un skaņas pauž emocijas, tad tā ir emocijām piesātināta pasaule.

Jā, arī groteskais un baisais ir viņiem līdzās. Viņi baidās, bet savas bailes viņi cenšas pārvērst groteskajās ainās, kuras var vērot baznīcās, katedrālēs, bieži vien pie dažādu namu sienām kā ciļņus vai kapiteļus kādās klosteru krustejās.

Viņi pazīst skumjas, viņi pazīst asaras. Viņi pazīst smaidu un smieklus, pazīst drebošos pirkstus un drošu rokasspiedienu.

Ļoti interesanti, ka tieši dejojošās un muzicējošās nāves tēls ir tas, kā viņi spēj paraudzīties uz savu dzīvi, zinot, kas būs pēc nāves. Pēc nāves var būt tukšums, kaps, bet pēc nāves jau paliek vēl kaut kas arī cits –  dvēseles nemirstība. Tā ir augstākā vērtība, uz ko orientējās cilvēki viduslaikos. Pat ja dzīves laikā bija grūti, viņi zināja, ka ir vērts "iespringt", lai dvēsele būtu nemirstīga.

Ko nozīmē "iespringt", mūsu valodā izsakoties? Tas nozīmē  – nepieķerties pasaulīgajai mantai, tas nozīmē laikus spēt no tās atteikties.

Cilvēki rakstīja testamentus, lai novēlētu saviem radiniekiem un draugiem to, kas kapā līdzi nav paņemams. Viņi spēja atteikties, viņi spēja priecāties un gaidīt brīdi, kad viņi iegūs savu dvēseles nemirstību.

Tas nozīmē nepieķerties arī savai miesai. Protams, miesa ir kopjama. Miesai ir jābūt skaistai, uz tās jāvelk skaistas drēbes. Ir skaisti jāprot dejot. Ir jābūt stipram. Bet ir jābūt arī maigam.

Un tajā brīdī, kad cilvēks atrodas nāves priekšā, tas nozīmē – spēt atteikties.

Ļoti interesanti, ka tieši šādu perspektīvu mēs ieraugām Bernta Notkes gleznojumā "Nāves deja" jeb "Miroņa deja", ko arvien varam apskatīt Nigulistes jeb Svētā Nikolaja baznīcā Tallinā.

Šajā gleznojumā, kas radīts 15. gadsimta pašās beigās, ieraugām dūdas spēlējošu nāvi. Un mēs redzam cilvēkus un stāvus, kas seko nāvei. No vienas puses – baisi, no otras – komiski. Cilvēki dejo kopā ar nāvi.

Rindu deja jeb reigens ir ļoti simboliska forma, kā tiek attēloti šie dzīrotāji, dejotāji, tie, kas priecājas par dzīvi, un tajā pašā laikā viņiem tiek atgādināts par nāvi, no kuras tie neizmuks. Šādā veidā viņi apzinās savu laicīgumu. To, ka viņu miesa drīz pārvērtīsies pīšļos. Tur varam arī izlasīt, kā nāve atgādina karalienei, ka "tu drīz būsi pēc ģīmja un līdzības tāda kā es, un tu vairs nevienu nepiemānīsi, tu vairs likumus nesagrozīsi, jo visam ir savs laiks". Un par visu ir sava alga.

Cilvēki viduslaikos bija ļoti optimistiski. Optimisms ir tāda spēja, kura rodas, kad cilvēks apjēdz, ka pēc fiziskās nāves var būt arī kaut kas cits – dvēseles nemirstība. Te der atcerēties vēl kādu lietu. Šī bilde tapa laikā, kad cilvēki domāja par to, kā izvairīties, kā izsargāties no ļoti būtiskiem apdraudējumiem – no sērgām, mēra, no dažādām citām infekcijas slimībām, no epidēmijām. Tā ir lieta, kas arī šodien mums nav sveša.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti