Inga Ozola: Padures muižas vārds izskan diezgan bieži, notiek dažādi kultūras pasākumi, pilnasinīga dzīve, bet droši vien pirmsākumos tā tas gluži nebija.
Jānis Lazdāns: Pirmsākumā bija aptuveni tāds pats laiks kā tagad, 2007. gada janvārī es nopirku Padures muižu. Kad es te atbraucu, lielajā zālē, kur tagad sēžam, bija aizsisti logi, piepūšamā laiva ar izlaistu gaisu, dažādi tīkli, bija tukšs un auksts. Tagad jau daudz ir izdarīts, notiek kultūras pasākumi, izstādes.
Kādi ir redzamākie notikumi pagājušā gadā?
Pagājušā gadā ievērojamākais notikums ir Ata Jākobsona personālizstāde, kas ir apskatāma vēl aizvien. Bija dažādi koncerti un zaļumballes. Bija Igo, "Zaļā jūdze", "Apvedceļš" – tas ir tas, kas lauku cilvēkiem ir vajadzīgs, uz to viņi brauc. Bija arī klasiskās mūzikas notikumi, bet tas ir laukos mazāk pieprasīts, to var pilsētās.
Padures muižā ir ļoti daudz saglabājušās vēsturiskas detaļas, gandrīz autentiskas.
99% ir oriģināls, logi, durvis, grīdas, astoņas krāsnis, visās istabās ir gleznojumi, tas viss, protams, ir jārestaurē. Tas ir ievērojamais, [muiža] pieminēta grāmatā par Latvijas mākslas vēsturi kā klasicisma piemērs. Arī Heincs Pīrangs (Heinz Heinrich Gerhard Pirang (1876–1936) – latviešu cilmes vācbaltu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks – red.) savā grāmatā "Das baltische Herrenhaus" 1924. gadā ir pieminējis šo muižu.
Padures muiža atrodas skaistā vietā, parks ar ļoti vecu aleju, tā ir vēl senāka par pašu kungu māja. Sākumā kungu māja bija cita – koka māja. Šo muižas ēku uzbūvēja skotu ceļotājs Džons Luiss Balfūrs (John Lowis Balfour). Balfūru ģimene šeit dzīvoja līdz agrārajai reformai.
Kāds ir lielākais izaicinājums muižas saimniekam?
Lielākais izaicināms – kā panākt, lai cilvēki brauc uz muižu. Pārējo jau visu var izdarīt. Restaurāciju atbalsta valsts, Valsts kultūrkapitāla fonds, pašvaldība, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Kas daudzus uztrauc – vai Latvijas iedzīvotājiem muižas vajadzīgas? Sociālajos tīklos stāsta, ka mums tur daudz kas sabrūk utt., bet daudzi neaizbrauc līdz muižai un paši neapskatās. Ir nepieciešams tas apmeklētājs – vai nu atbrauc ekskursijā, uz pasākumiem, var ziedot, var atbraukt uz talku, palīdzēt parku sakārtot. Muižā vienmēr darbu ir daudz. Var kļūt par daļu no kopienas. Var jau arī nedzīties no Daugavpils uz Paduri, var atrast arī apkārtnē muižas. Ir labi paraugi, piemēram, Zviedrijā, kur cilvēki atjauno pili. Arī Latvijas iedzīvotāji, arī zemnieki, kuriem ir gana daudz līdzekļu un resursu, kuri var savā pagastā samesties, uztaisīt kādu biedrību un atjaunot kādu muižu.
Kā jūs, Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs, redzat kopējo ainu Latvijā? Kāda tā ir? Asociācijā ir vairāk nekā 100 biedru.
Mūsu biedriem ar muižām vairāk vai mazāk viss ir kārtībā, bet Vitolda Mašnovska enciklopēdijā redzam, ka bija ap 1000 muižu, bet lielākā daļa ir sliktā stāvoklī vai nu tās nav vispār. Neesam unikāli, tas ir visā Eiropā. Muižai ir jābūt pielietojumam – kas ir tas, kā muiža pelnīs naudu. Agrākos laikos līdz 1. pasaules karam tas bija lauksaimniecības centrs, tā bija lielsaimnieka māja, kas tika uzturēta no lauksaimniecībā iegūtiem resursiem. Tiem, kuri tālāk attīstījās, bija lauksaimniecības pirmapstrāde, spirta, alus ražošana, gaļas pārstrāde utt. Tā kā mums tagad ir lielzemnieki, muižu īpašnieki bija lielzemnieki, kuriem piederēja milzīgas teritorijas. Kā nu kurš saimniekoja. Kas saimniekoja labāk, tam māja bija labāka, kas sliktāk, tam sliktākā stāvoklī.
Tas atslēgas vārds – muižai ir jābūt dzīvai.
Ja nopelni ar kaut ko citu, vari to izmantot kā dzīvojamo ēku. Ja gribi atjaunot, tad ir jāatrod veids, kā padalīties ar citiem cilvēkiem. Dodot citiem, varēsi saņemt pretī līdzekļus, par ko muižu uzturēt, vai izveidot kopienu, kur cilvēki savācas kopā un atjauno muižu.
Tas ir viens no nākotnes stāstiem, jo kopienas attīstās dažādās jomās.
Tas varētu būt atrisinājums, ka cilvēki izveido kopienas, liek lietā savas zināšanas, velta savu brīvo laiku, arī finanses, lai visu to izdarītu.
Kādi ir piemēri biedriem, risinājumi, kā muižas darbojas?
Ir pašvaldību muižas, kur ir kultūras centri, muzeji, skolas utt. Ir privātās muižas.
Es neesmu izglītības speciālists, bet es domāju, ka dzīvojamā māja nav īsti piemērota skolas vajadzībām. Cēla kā ģimenes dzīvojamās mājas. Pēc 1. pasaules kara, meklējot risinājumu 20.–30. gados, skolas tika pārceltas uz kungu mājām. Tā arī tas ir palicis.
Labs piemērs ir Igaunijā, kur skolas ir muižas ēkās. Mēs neesam tā iedziļinājušies.
Igaunijā ir Muižu skolu asociācija. Daudz pievērš uzmanību kultūras mantojumam, bērniem stāsta, ka viņi mācās ēkā, kas ir kultūrvēstures mantojums, izceļ īpašniekus, slavenos jūras ceļotājus, ir sagatavotas krāsojamās grāmatas, kur var izkrāsot muižas ornamentus utt. Ar praktiskām darbībām bērniem tiek iemācīta pietāte pret kultūras mantojumu.
Latvijas Piļu un muižu asociācija ir dibināta pirms 23 gadiem. Tas ir ilgs laiks. Kādi ir lielākie darbi un pienesums šodien?
Asociācijas pienesums bieži vien šķiet nemateriāls. Cilvēki interesējas par muižām, trīs reizes gadā rīkojam dažādus seminārus par muižu atjaunošanas tēmām – krāsnis, krāsas, grīdas, parki utt. Pirms pandēmijas asociācijas biedri braucām pieredzes apmaiņā uz dažādiem novadiem, braucām ārzemju ceļojumos. Veicinām atpazīstamību – rīkojam dārza dienas, leģendu naktis, cenšamies stāstīt par muižām cilvēkiem un par to, kā saglabāt. Grūti tā novērtēt 23 gados – tās ir zināšanas par muižām, un tas ir vajadzīgs vēl aizvien.
Mums ir lieli plāni. Mēs gatavojam dokumentus starptautiskam projektam, sadarbosimies – Zviedrija, Dānija, Vācija, Polija, Latvija, Igaunija. Plānojam septiņu gadu laikā izveidot muižu ceļu no Zviedrijas līdz Igaunijai gar Baltijas jūras krastu.
Protams, ir dažādas Eiropas Savienības programmas, arī muižas piedalās dažādās programmās – Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā utt., veidojam muižu tīklu, ko cilvēki varētu izmantot.
Ja mēs runājam par finanšu resursu piesaisti, jau pieminējām Valsts kultūrkapitāla fondu. Kuldīgas novada piemērs ir vērā ņemams?
Kuldīga sāka ar pilsētu, tas bija liels atbalsts, un arī te daudzas lietas salaboja, labi, ka daudzas pašvaldības ir nokopējušas šo programmu.
Kuldīgā ir arī restaurācijas centrs, kas aktīvi piedalās pilsētas atjaunošanā un iet ārpus pilsētas, logus palīdzēja sataisīt.
Jūs esat šeit jau radījuši mājīgu atmosfēru, ir savāktas dažādas mēbeles un detaļas. Cik ilgā laikā tas ir savākts un ziedots?
Daudz kas tiešām ir ziedots. Viens liels ziedojums nāk no Vācijas, no Hamburgas, cilvēki pārcēlās no mājas uz dzīvokli, viņiem palika pāri mēbeles. Man ir draugs Vācijā, kuram ir muiža, viņam nevajag, bet viņam regulāri piedāvā bez maksas, bija tikai jāatved. Diezgan lielu kolekciju dāvināja paziņas Latvijā, paldies viņiem. Ir klavieres, atsevišķs dāvinājums. Arī guvumi "second hand" veikalos. Ir daudz istabas augu, daudzi uzdāvina vai tiek savākti no Padures atkritumu novietnes. Pa ziemu sanes istabā, lielajā zālē, vasarā uz terasēm, iznēsājam pa visurieni.
Kad kaut ko ierauga, nevar paiet garām.
Tas viss notiek dzīves laikā – izveidojās interese. Ne man puķes interesēja, ne vecas mēbeles. Kad nopirku muižu, tas bija 2007. gads, pirms finanšu krīzes. Bija doma ātri sataisīt un pelnīt naudu, bet sākās finanšu krīze, un reālus darbus sāku darīt 2015. gadā.
Valsts kultūrkapitāla fonds ir daudz iedevis dažādiem darbiem, apmeklētāji brauc, prasa, par kādu naudu jūs to visu taisāt. Cilvēki jau maksā 5 eiro, ja daudzi atbrauc, tad arī tā nauda savācas, no tā jau tas tiek uzturēts un atjaunots. Tā tam būtu arī jābūt, nevis jādzīvo uz nodokļu maksātāju naudas, bet tiešām cilvēkiem to vajag. Tas ir jāparāda!
"Facebook" mums ir 10 tūkstoši sekotāju, ja katrs "man" ziedotu vienu eiro, – ne jau man dodat, es nomiršu, bet tā muiža paliks. Tā muiža ir piemineklis Latvijas vēsturei un kultūrai, es kapā līdz to nepaņemšu – paliks nākamajām paaudzēm.
Ir arī juridiskas saistības ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi, jo objektam ir jābūt publiski pieejamam 25 gadus. Cilvēki varēs nākt, skatīties, saprast, kā pirms 180 gadiem izskatījās muiža, kā dzīvoja cilvēki.
Ja tie 10 000 sekotāju ieskaitītu kaut vai 50 centus, varētu mēnesī vienu logu sataisīt – viens logs maksā 3 līdz 4 tūkstošus eiro.
Es aicinu cilvēkus apskatīties, kur jums ir blakus kāda muiža, ko varat atbalstīt, apmainīsiet naudu pret pieredzi un zināšanām. Nebūs jāčīkst, ka atkal kāda muiža ir sabrukusi. Nav mums neviena tik bagāta cilvēka, kurš varētu noprivatizēt muižu un nevienu cilvēku nelaistu iekšā.
Ļoti skaists piemērs ir Nurmuiža, ko īpašnieks Oļegs Fiļs uztaisījis, viņš ir pietiekoši bagāts cilvēks, lai varētu aiztaisīt ciet, bet arī viņš grib ar to prieku dalīties, tā grib lielākā daļa. Atpūta uz muižas terases, tas viss ir pieejams.
