Publicējam sarunas fragmentus.

Par karu un personīgo telpu

Marks Ļipoveckis: Viegli būt pravietim ar atpakaļejošu datumu… Kara priekšvakarā visi strīdējās – sāksies vai nesāksies, vai tas ir blefs vai nav; es visiem teicu, ka sāksies. Es laiku pa laikam skatījos Krievijas televīziju un redzēju, kā transformējās diskurss, cik tas ir agresīvs un neatstāj atpakaļceļus. Tomēr mani satrieca kara sākums, tie briesmīgie notikumi Bučā, Harkivā, Mariupolē; es nebiju varējis kaut ko tādu iedomāties – tas ir satricinājums, kas apgriezis otrādi dzīvi man un ļoti daudziem cilvēkiem, kurus pazīstu un ar kuriem draudzējos. Es nodarbojos ar mūsdienu krievu kultūru, man vienmēr ļoti svarīga bijusi dzīvā saskarsme, iespēja atbraukt uz Krieviju, tikties, runāt. Ir lietas, ko nevar ieraudzīt ekrānā.

Es piederu tai paaudzei, kurai ļoti svarīga bija perestroika. Tā visu apgrieza otrādi, mainīja manu dzīvi uz labo pusi. Atceros šo cerības atmosfēru. Un, lai arī es kopš 1995. gada dzīvoju Amerikā, man likās, ka atbilstoši saviem spēkiem piedalos Krievijā notiekošajā kultūras procesā. Es regulāri tur drukājos, man iznāca grāmatas.

Tagad ir tāda izjūta, ka viss, kas tika darīts pirms trīsdesmit gadiem, ir sabombardēts; ja vēl nav pilnīgi miris, tad drīz nomirs. Ļoti briesmīga izjūta.

Putinu atklāti atbalsta tikai daži desmiti Krievijas kultūras darbinieku. Zināma daļa atkārto mantru – viss ir sarežģīti, viss ir neviennozīmīgi. Tatjana Tolstaja saka: esmu sarežģīts cilvēks, kāpēc jūs man liekat izvēlēties – melns vai balts? Taču, kad ir runa par tūkstošiem cilvēku nogalināšanu, sarežģītums izskatās kā kliedzošs amorālums.

No otras puses, Krievijā kopš pagājušā gadsimta vidus izveidojies priekšstats par personīgo telpu. 20. gadsimta pirmajā pusē personīgā telpa netika atbalstīta, to dēvēja par mietpilsonību, tajā ieslēgušos cilvēku uzskatīja par asociālu elementu. Pēc tam, sākot no 60. gadiem un vēlāk, cilvēki iemācījās veidot personīgo telpu, sargāt to kā savas brīvības telpu.

Tieši tādēļ Krievijā tādu spēku ieguva antivakseru kustība – pilnīgi absurda, tomēr to atbalstīja arī izglītotie, inteliģentie cilvēki, reizēm pat ar medicīnisko izglītību, jo obligātā vakcinācija tika uztverta kā valsts ielaušanās personīgajā telpā. Un lūk – tagad karš… Ja paskatās televīzijas kanālus Krievijā, nevis federālos, citus, tad… tur nav nekāda kara. Tur ir kultūras un citas ziņas.

Kultūras cilvēkiem ļoti svarīga ir personīgā telpa – es dzīvoju savā pasaulē, esmu to izveidojis, pārējais uz mani neattiecas.

Tas ir tāds, kā man šķiet, dīvains liberalizācijas efekts. Notiek tāda apziņas iekūņošanās, būtībā – atbrīvošanās no jebkādas atbildības.

Amerikāņu inteliģence praktiski simtprocentīgi atbalsta Ukrainu. Turklāt ir nometne, kas uzskata, ka viss notiekošais ir pastarpināts karš, tātad karš starp Ameriku un Krieviju, bet Ukraina ir lielvaru bandinieks. Būtībā tas ir imperiālistisks viedoklis, kas liedz Ukrainai patstāvību. Manuprāt, ļoti apvainojoša nostāja. Ukraina taču ir pierādījusi savu spēju aizstāvēties, pieņemt lēmumus. Un, ja tas ir pastarpināts karš, tad kāpēc NATO karaspēks vēl nav Ukrainā? Negribat konflikta eskalāciju, tātad izmantojat Ukrainu? Es nevaru piekrist tādai nostājai.

Par interesi par Latviju un kultūru mijiedarbību

Marks Ļipoveckis: Ar Latviju mani pagaidām saista tikai ziņkārība – nekad nebiju bijis Baltijas valstīs, taču visu dzīvi esmu sapņojis šurp atbraukt. Un, lūk, pirmo reizi esmu atbraucis. Vispirms biju konferencē Tartu, kuru organizēja profesors Morozovs un kas bija veltīta Austrumeiropas slāvistikai. No Tartu atbraucu uz Daugavpili, tālāk došos uz Rīgu.

Latvija man tagad ir ļoti interesanta – tā kļūst par jaunās krievu emigrācijas centru, īpaši Rīga. Latvijā sen ir “Meduza” (“Медуза”), tagad iznāk “Novaja gazeta. Jevropa” (“Новая газета. Европа”); Rīgā atrodas radio “Brīvība” (“Свобода”) birojs, drīz būs “Doždj” (“Дождь”). Uzskatu, ka liela loma ir arī Viktora Kuzmina izdevniecībai, viņš 2014. gadā pārcēlās uz Latviju. Ceru, ka Latvija kļūs par svarīgu nekonformistiskās, opozicionārās krievu kultūras centru.

Domāju, ka jaunajam emigrācijas vilnim var būt ļoti pozitīva nozīme – tas parādīs, ka krievu kultūra spēj kļūt par daļu no jūsu valsts kultūras ainavas.

Taču ne kā Padomju Savienības atlieka, bet kā jauna sastāvdaļa Latvijā – Eiropas Savienības dalībvalstī un tuvākajā kaimiņvalstī Krievijai, kas rada draudus pārējai pasaulei. Tā ir mana cerība.

Cilvēkiem, kuri tagad atbrauc uz Latviju, ir diezgan skaidra nostāja pret Krievijā valdošo režīmu. Un tie ir radoši cilvēki – viņi ir gan kultūras produkcijas radītāji, gan tās patērētāji. Es ceru, ka notiks kultūras lauka pārstrukturēšana, es sliecos būt optimistisks.

Var izmantot analoģiju. Ja atceramies pirmo emigrāciju, bet pašreizējā situācija ar to tiek salīdzināta, tad milzīgs emigrācijas centrs bija Prāga – tur radās žurnāli, avīzes, tur Cvetajeva rakstīja dzejoļus. Kā krievu emigrācijas centrs bija svarīga arī Belgrada. Un tas viss bagātināja vietējās kultūras un pārveidoja krievu kultūru, kas bija nonākusi tādā kontekstā. Es ceru, ka tagad radīsies jauni latviešu un krievu kultūras mijiedarbības kanāli.

Vienkāršs piemērs – Čulpana Hamatova, kas tagad Rīgā strādā ar Alvi Hermani. Viņa ar Hermani arī agrāk ir strādājusi, taču tagad tas notiek Latvijā, ar tulkojumu latviešu valodā. Tas viss mani iedvesmo.

Par kultūras dekolonizāciju

Marks Ļipoveckis: Es strādāju ar studentiem, kas apgūst slāvistiku. Galvenais jautājums, kuru tagad aktīvi apspriež profesori, aspiranti, studenti, ir slāvistikas pētījumu dekolonizācija.

Dažādu iemeslu dēļ ir izveidojies tā, ka Rietumu universitāšu slāvistikas katedras māca tikai krievu materiālu, ar nedaudziem izņēmumiem. Tieši tāds izņēmums ir katedra Kolumbijas universitātē, kur es mācu. Mums ir gan ukrainisti, gan polonisti, gan bijušās Dienvidslāvijas valodu un kultūru pasniedzēji. Bet tas ir izņēmums. Notiek nopietna saruna par to, lai slāvistikas pētījumi kļūtu tieši slāvu, nevis krievu, Starp citu, Kolumbijas universitātē sākotnēji radās nevis krievu, bet čehu katedra, jau pēc tam pieauga klāt citas kultūras.

Patiešām, vajadzīga dekolonizācija, lai atkal nebūtu impērijas modelis – tu zini krievu valodu, krievu kultūru, pārējais nav svarīgi, ko gan tur vispār mācīties…

Tāda nostāja izraisa sašutumu, tā ir jāmaina. Citas katedras jau sen nogājušas šo posmu. Pirms gadiem divdesmit franču katedra sāka iekļaut programmā bijušo koloniju literatūru franču valodā, spāņu katedra – Latīņamerikas literatūru, kas ilgi bijusi perifērijā. Un tā tālāk.  

Par nelasošo paaudzi

Marks Ļipoveckis: Domāju, ka lasīšana tomēr ir ģimenes attiecību jautājums. Manam dēlam ir 36 gadi, viņš daudz lasa un ir pasniedzējs. Jā, tagadējā paaudze lasa mazāk, taču tā mūs apsteidz par simt punktiem informācijas apstrādē un tās ieguves veidos. Viņi daudz raksta – cik mēs rakstījām vēstules pusaudžu vecumā? Bet viņiem ir tulzna uz pirksta. Pagrieziens uz internetu – tā taču ir cita komunikācijas struktūra.

Mani satrieca šāds fakts. Pēc sabiedriskās domas aptaujām, Krievijā attieksme pret karu skaidri nodalāma pēc paaudzēm. Septiņdesmit procenti jauniešu ir pret, trīsdesmit procenti – par; vecākajai paaudzei viss diemžēl ir otrādi. Viens no izskaidrojumiem – jaunieši ir uzauguši ar internetu, un internets māca kritiski pārstrādāt informāciju un iegūt to, kas tiek bloķēta. Jauniešiem pilnīgi nav vajadzīgs televizors, viņi prot strādāt ar informācijas lauku būtiski labāk nekā viņu vecāki, turklāt viņiem ir attīstītāka kritiskā domāšana. Es tā uzskatu.

Varbūt tās literatūras formas, pie kurām esam pieraduši, ir kļuvušas arhaiskas.

Kādreiz cilvēki lasīja episkās poēmas; Homērs bija daļa no skolā iegūtās izglītības, pēc tam vienā brīdī viņš vairs nebija šīs izglītības daļa, un visi sāka lasīt romānus. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā romāns – tas ir internets: kā var nelasīt romānus?! Bet pēc tam arī šis laikmets beidzas, 20. gadsimta sākumā notiek vienkārši neprātīga ieslīgšana dzejā, bet Tolstoju lasīt jau vairs negrib.

Kultūra mainās, ko lai dara… Tas būs jāvēro, ietekmēt mēs to nevaram. Mēs pārdzīvojam kultūras valodu transformāciju, un to, kā viss izskatīsies pēc gadiem desmit, es nezinu. Attiecīgi jāmainās arī izglītībai.

P.S. Marka Ļipovecka viesošanās Daugavpilī kļuva iespējama, pateicoties projekta “Learn Russian in the European Union” (“Mācieties krievu valodu Eiropas Savienībā”) vadītājam Sergejam Simonovam. Šis projekts daudzus gadus tiek veiksmīgi īstenots Daugavpilī, uz vietējo universitāti brauc desmitiem studentu no ASV un Eiropas.

Lekcija bija ļoti interesanta. Un ziniet – Alekseja Balabanova kulta filma “Brālis 2”  (“Брат 2”), kas iznāca uz ekrāniem pirms 22 gadiem un kuru daudzi joprojām iemīļojuši, ir epigrāfs rašismam. Sīkāk par dažādiem rašisma avotiem kultūrā var izlasīt šeit (krievu valodā).