Ir pašsaprotami, ja topošais mūziķis apmeklē koncertus, gleznotājs baudu rod izstādēs, bet aktieris seko teātra un kino novitātēm. Taču liela loma radošas personības izaugsmē pieder daudzpusībai, kas veicina erudīciju, paplašina inteliģenta cilvēka redzesloku un sniedz arī tik svarīgo iedvesmu.
Par to diskutē kamerorķestra ''Sinfonietta Rīga'' kontrabasu grupas koncertmeistars, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas bakalaura programmas 4. kursa students Jānis Stafeckis, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures un teorijas bakalaura programmas 4. kursa students Uldis Pētersons un Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras un mākslas studiju bakalaura programmas 1. kursa studente Elvīra Avota.
Signe Dzenīte: Cik jums pašiem ir svarīgs kultūras pasākumu apmeklējums, un vai no pasniedzējiem saņemat pamudinājumu to darīt?
Jānis Stafeckis: Līdz ar to, ka vēl aizvien esmu praktizējošs kontrabasists, mans darbs ar kultūras pasākumiem saistīts ļoti cieši, kaut arī nevis kā apmeklētājam, bet dalībniekam. Mēģinu gūt baudu uz skatuves. Diemžēl objektīvu iemeslu dēļ apmeklēt citus kultūras pasākumus neiznāk tik daudz laika, cik gribētos, bet, kad iznāk, jūtos gandarīts. Protams, lielākoties šie pasākumi saistīti ar mūziku.
Studijas diriģēšanas nodaļā gan gribot negribot mudina būt kompetentam arī citās jomās: katru pusgadu mums ir eksāmens kolokvijā, kur citu starpā ir arī jautājumi par kultūru kopumā.
Profesors Imants Resnis vienmēr mīl pajautāt, lai nosaucam trīs latviešu tēlniekus vai dzejniekus…
Tā jau ir klasika. Tos esam iemācījušies kā ābeci!
Uldis Pētersons: Mākslas akadēmijā mums pašiem ir visai aktīva izstāžu dzīve, kurā noteikti piedalās arī studenti. Pats jau ceturto gadu vadu Kuldīgas Mākslinieku rezidences izstāžu programmu un atbildu par to, ko var redzēt šajā pilsētā. Tāpat kā Jānim, arī man liela daļa pasākumu nozīmē tos izbaudīt no otras puses. Ar izstādēm gan ir mazliet savādāk – to apskatīšanai vienmēr dots garāks laikposms. Arī pasniedzēji pievērš uzmanību tam, ko būtu vērts redzēt. Un vēl – visi mākslas vēstures un teorijas studenti trešajā kursā pavisam noteikti iet uz izstādēm, jo komunikācijas zinātnē ir pienākums rakstīt recenzijas. Ir neiespējami tās uzrakstīt, ja pats neesi bijis konkrētajā izstādē.
Elvīra Avota: Lai gan Kultūras akadēmija tiecas aptvert visas kultūras jomas, studenti tomēr pievēršas savai specializācijai: ir tādi, kuri vairāk iet uz teātri, ir tādi, kuri izvēlas koncertus, taču jomai, kas īsti neinteresē, nepievēršas.
Tā kā pati esmu no mūzikas vides, man ir pārsteigums, cik ļoti visi studenti mīl teātri!
Var jau būt, ka tas saistīts ar faktu, ka mūsu akadēmijā ir Teātra mākslas katedra. Taču pieejamās informācijas nudien ir ļoti daudz. Labākā reklāma – ja pats pasniedzējs bijis uz kādu pasākumu un studentiem saka, ka tas noteikti jāredz. Tā ir kā pievienotā vērtība.
Vairāk vai mazāk mūziķis konsekventi izvēlas apmeklēt tikai koncertus, mākslinieks – vizuālo mākslu, aktieris – teātra izrādes vai kino. Jūsuprāt, tas ir labi vai slikti?
Jānis Stafeckis: Tas vienkārši ir loģiski, jo paši savu jomu, ko pārstāvam, arī vislabāk saprotam – ir daudz vairāk priekšstatu, ko vēlos sagaidīt, saskatīt no konkrētā mākslas notikuma. Būdams mūziķis, šīs kvalitātes vērtēju pavisam savādāk.
Jā, aizejot uz izstādi vai teātri, es priecājos kā skatītājs, taču jautājums, vai spēju pārvarēt iekšējo kompetences barjeru – jo ir lietas, ko vienkārši nespēju novērtēt profesionāli.
Uldis Pētersons: Protams, arī es to pašu varu teikt par mūziku: jā, mani tā interesē, bet to uztveru kategorijās, kādas saprotu, un tas nav profesionāli. Taču ir cita lieta. Studiju procesā man, piemēram, pietrūkst tā, ka paralēli mākslai nav apskatīta mūzika vai literatūra. Ar prieku atceros, ka mākslas vēstures studiju ietvaros reiz bija lekcija par viduslaiku mūziku – tas daudz labāk palīdz saprast laikmetu! Tas pats ar viduslaiku literatūru. Blakusnozares būtu ļoti noderīgas. Piemēram, baroka laiks ar baroka mūziku taču iet rokrokā.
Elvīra Avota: Piekrītu tev! Mūsu akadēmijā ir tā – ja šobrīd mākslas vēsturē studējam par viduslaikiem, tad zinu, ka kaut kad mūzikas vēsturē būs arī par viduslaiku mūziku, un vienam laikmetam iesim cauri vairākkārt. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet iznāk vēsturi pētīt nevis vienā līnijā, pa horizontāli, bet lēkāt turp un atpakaļ. Lai gan – tas vairāk mudina atrast sakarības pašai. Kaut man patiktu labāk tas, ko saki tu, Uldi.
Kā jums šķiet, kas kavē apmeklēt dažādu nozaru kultūras pasākumus – to ir par daudz, vai arī studentiem vienkārši ir pārāk daudz darba?
Uldis Pētersons: Laika trūkums ir relatīvs jēdziens!
Piemēram, tagad, nākot uz interviju Latvijas Radio, izmantoju iespēju un pa ceļam apskatīju izstādi "Rīgas biržā".
Ar koncertiem un teātra izrādēm ir komplicētāk – tur vairāk jāpiemērojas.
Elvīra Avota: Šobrīd daudzi koncerti un izrādes tiek filmētas un ir pieejamas radio vai televīzijas arhīvā. Tā ir viena no metodēm, ko mēs, studenti, izmantojam ļoti bieži – ja neiznāk aiziet uz koncertu, noskatāmies vai noklausāmies tā atkārtojumu, lasām arī recenzijas.
Uldis Pētersons: Mūzikas jomā lielisku funkciju nudien pilda radio! Koncertus var klausīties arhīvā – šo iespēju, pārvietojoties no Rīgas uz Kuldīgu un atpakaļ, bieži izmantoju.
Jānis Stafeckis: Lielākoties citus pasākumus apmeklējam visa ģimene, jo vēlamies iesaistīt bērnus, pieradināt viņus kaut kur doties. Bet patiesi – kāpēc neizmantot piedāvātās iespējas un kaut ko redzēt arī pa ceļam?
Uldis Pētersons: Protams, jāņem vērā, ka jebkura pasākuma apmeklēšanai ir arī finansiāls aspekts.
Vai studentiem vispār šobrīd ir iespēja apmeklēt kādus pasākumus bez maksas?
Jānis Stafeckis: Jā gan, Latvijas Nacionālā opera un balets, piemēram, piedāvā šādu iespēju. Uzrādi Mūzikas akadēmijas apliecību, un tiksi otrajā balkonā.
Elvīra Avota: Mums, Kultūras akadēmijas studentiem, ir tieši tāpat.
Uldis Pētersons: Mākslas akadēmijas studenti, uzrādot apliecību, bez maksas var doties uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un tā filiālēm, un šādu iespēju piedāvā vēl vairāki muzeji.
Jānis Stafeckis: Jautājums, cik pašam studentam ir iekšēja nepieciešamība kaut kur doties – ja mamma, tētis vai pedagogs viņu dzen, diezin vai viņš paņems labāko no pasākuma. Drīzāk jautājums par studenta domas veidošanu izglītības procesā – skatīties aktuālās norises, notikumus kultūrā.
Elvīra Avota: Bieži vien kultūras pasākumi rosina aktuālu domu par to runāt. Kaut vai simtgades pasākumi – cik ļoti interesanti savā starpā pārspriest to, ko esam redzējuši! Mums ir pat īpašas lekcijas, kurās runājam par konkrēta notikuma norisi, kvalitāti. Reizēm ir problēma, jo nevaram diskutēt – kāds kaut ko nav redzējis un nav kompetents tajā jomā.
Jānis Stafeckis: Nedrīkstam ignorēt arī tādu variantu.
Piemēram, klausītājs pirmo reizi ieslēdz Latvijas Radio 3 "Klasika" un saprot, ka nekur nevar iet, jo nesaprot ne mūziku, ne mākslu, ne teātri... Šajā kontekstā gribētu uzsvērt, ka pats svarīgākais ir ļauties piedzīvojumam.
Arī es nebūt nevaru teikt, ka mūzikā saprotu visu. Tieši tāpēc joprojām darbojos radošajā jomā, lai ar tās starpniecību pirmkārt jau izprastu, saprastu pats sevi.
Uldis Pētersons: Nu, nav tādu kritēriju – sagatavots, nesagatavots, saprotu, nesaprotu.
Pirmkārt, saprašana nāk ar laiku. Otrkārt, reizēm pat liekas – būtu labi kaut ko nezināt. Vienkārši jābauda.
Mūsu gadījumā, protams, klāt nāk zināšanas, kas uzliek zināmu kritisku skatījumu uz konkrēto jomu.
Elvīra Avota: Protams, jebkurai izpildītājmākslai ir sava virtuve, un, ja pats esi ar to cieši saistīts, tas var atņemt piedzīvojuma sajūtu.
Bet, kā reiz teica mūsu pasniedzējs Briedis, visskaistākais piedzīvojums ir atvērt jaunu grāmatu un lasīt to pirmo reizi."
