Pārmijas

Antra Dreģe, Ziemassvētku mūzika jaunā gaismā un džeza svinēšana

Pārmijas

Ar dzīvo gaismu. Saruna ar pianisti Diānu Zandbergu un flautisti Ilzi Urbāni

Gita Lancere: Maroka ir pārsteigumu pilna – uz turieni jābrauc vēl

Vai Gaujas plostnieku svētki kļūs tik populāri kā Baireitas festivāls? Saruna ar nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Ar Gaujas plostnieku svētkiem Strenčos drīz būs kā ar Baireitas festivālu: lai nokļūtu uz Gaujas plosta, būs jārezervē vieta daudzus gadus uz priekšu," smej Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Odiseja" veidotāja un Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere, kura tikko atgriezusies no Marokas, kur piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas sanāksmē, kas lēma iekļaut UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā vairāku valstu mantojuma elementu – koku pludināšanu. Tajā ietilpst arī Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība – Gaujas plostnieku amata prasmes.

Inga Žilinska: No Marokas atbrauci vakar vakarā, bet kādā veidā tu īsti nokļuvi Āfrikā? Un kāda ir tava saistība ar UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma konvenciju?

Gita Lancere: UNESCO savu darbību virza caur konvencijām, un uz mums attiecas 2003. gada Konvencija, kas runā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un attīstību. Kopumā Konvenciju parakstījušas 180 dalībvalstis, kas ir milzīgi liels skaitlis, un tas nozīmē, ka tās visas ir spējīgas vienoties par vienādiem principiem, par vārdnīcu, kāda tiek izmantota. Šī Konvencija tiek īstenota caur Nemateriālā kultūras mantojuma komiteju, kurā savukārt ir 24 dalībvalstis: ja būtu visas 180, domāju, ka vienošanās ilgtu vairāku gadu garumā... Bet šobrīd sesijas norisinās sešu dienu garumā, un visus lēmumus pieņem tieši šīs 24 valstis. Latvija šobrīd ir viena no Konvencijas dalībvalstīm, bet ne komitejas locekle. Mēs braucam uz komitejas sesijām sekot notiekošajam, piedalāmies arī diskusijās, satiekamies ar cilvēkiem. Šogad šī komiteja notika jau 17. reizi, un šogad par norises vietu tika izraudzīta Marokas galvaspilsēta Rabāta.

Latvijas delegācija UNESCO Starpvaldību komitejas 17. sesijā bija mainīga lieluma - te Signe Pujāte,...
Latvijas delegācija UNESCO Starpvaldību komitejas 17. sesijā bija mainīga lieluma - te Signe Pujāte, Gita Lancere un Agnese Karlsone

Kā tur šobrīd ir ziema, vasara, silts, auksts?

Grūti pateikt. Kā mums teica viens vietējais marokānis, Marokā ir viss – ziema, vasara, pavasaris, rudens, tikai ne vienlaicīgi, bet gan dažādās Marokas vietās. Rabātā šobrīd, manuprāt, sākas kaut kas līdzīgs ziemai: dienā bija ļoti patīkami, apmēram 18, 19, 20 grādu, saulītē pat siltāks. Okeāna ūdens bija apmēram tādā pašā temperatūrā, bet mēs gan neizmēģinājām – viļņi bija milzīgi. Bet naktī ir vēss, naktī ir arī četri, pieci, seši grādi. Piedzīvojām arī kaut ko Marokai diezgan netipisku – lietu. Pie kam kārtīgas lietusgāzes – kad sāk līt, tad stāvi un gaidi, kad tas beigsies.

Tradicionālā marokāņu māja - riāda
Tradicionālā marokāņu māja - riāda

Dzīvojām nevis kādā no viesnīcām, ko piedāvāja UNESCO un kurās ir augstāki standarti, bet gan tik tipiskajā marokāņu mājā – riādā, kas ir tāds kā neliels cietoksnis ar vaļēju ātriju: kad lija lietus, ātrija vidū bija kārtīga peļķe. Istabiņas ir apkārt šim ātrijam – četrstūrim. Virtuve un dzīvošana – lejasstāvā. 

Riādas iekšpagalms lietus laikā
Riādas iekšpagalms lietus laikā

Kas šogad bija komitejas satikšanās iemesls? Kas bija dienas plānā?

Komiteja sanāk reizi gadā, parasti decembra sākumā, un tad tiek diskutēts par ļoti daudzām lietām, jo Konvencija nav nekas sastindzis – tur visu laiku notiek pārmaiņas, jo laika gaitā mēs uz lietām skatāmies citādi, jo mēs paši maināmies. Piemēram, pirms gadiem 20 starptautiskajos sarakstos ir iekļauta viena vērtība, bet šodien par to diskutējam – vai tā vairs ir vērtība. Komiteja, protams, pieņem arī lēmumus par konkrētās vērtības iekļaušanu starptautiskajos sarakstos. Līdz šim no Latvijas UNESCO sarakstos bija iekļauti Dziesmu un deju svētki, kā arī suitu kultūrtelpa, un šobrīd ir arī trešā vērtība – tā ir koku pludināšana. Līdz ar to mūsu Gaujas plostnieki iekļuvuši starptautiskajā sarakstā, kas ir milzīgs notikums gan Latvijai, gan viņiem pašiem.

Brīdis pirms lēmuma  paziņojuma
Brīdis pirms lēmuma paziņojuma

Ko īsti tas dod, ja šī prasme tiek iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā? Ko tas dod prasmju veicējiem – vai ir kāds atbalsts, kādas garantijas par to, ka šīs prasmes tiks saglabātas un turpinātas?

Šo jautājumu pašiem vērtību pārstāvjiem uzdod bieži. Tad viņi mazlietiņ mulst un saka, ka "mums jau neko nevajag, mums ir lepnums par to, ka esam starptautiski pamanīti". Bet no savas puses gribētu teikt, ka tas, pirmkārt, sniedz pamanīšanu – gan starptautiski, gan tieši Latvijas līmenī. Gaujas plostnieku pilsēta ir Strenči, kas šobrīd atrodas Valmieras novadā. Tas ir milzīgs, un pašvaldībai jāpamana, jāpiefiksē un jārūpējas par daudzām un dažādām lietām. Iekļaušana UNESCO starptautiskajā sarakstā Valmieras novadam ir gan liels gods un lepnums, gan arī pienākums: viņi uzņemas pienākumu par šo tradīciju rūpēties, skatīties tālāk nākotnē, kā to saglabāt, kā to turpināt.

Koku pludināšana iekļauta UNESCO sarakstā!
Koku pludināšana iekļauta UNESCO sarakstā!

Un kā to piedāvāt interesentiem apskatei un apmācībai!

Jā, līdz šim par to rūpējās paši Strenči un darīja to ļoti labi: Gaujas plostnieku svētki vienmēr bijuši ļoti kupli apmeklēti. Tie notiek maijā. Nākamajā gadā tā būs maija trešās nedēļas nogale, un tad jau es teiktu, ka pēc iekļaušanas UNESCO sarakstā rezervācijas uz plostiem jāveic krietni uz priekšu. Jo ar šiem svētkiem drīz būs kā ar Baireitas festivālu: lai nokļūtu uz Gaujas plosta, būs jārezervē daudzus gadus uz priekšu.

Entuziasti atdzīvina seno plostnieku tradīcijas.
Entuziasti atdzīvina seno plostnieku tradīcijas.

Iesniegumu par koku pludināšanu bija parakstījušas vairākas valstis, ne tikai Latvija. Arī Austrija, Čehija, Polija, Spānija. Kādēļ tā?

Iniciatīva, manuprāt, nāca no Vācijas, kura gribēja veidot šādu pieteikumu. Un tad viņi saprata, ka vieglāk šo pieteikumu būtu veidot kopā ar citiem, jo tas, pirmkārt, ir apjomīgāks, arī darbi tika sadalīti, jo šeit tiešām bija tā, ka viena valsts uzņēmās atbildību par vienu sadaļu, otra par otru, jo pieteikums ir diezgan sarežģīts un apjomīgs.

Koku pludinātājiem šobrīd radusies lielāka kopības sajūta un savstarpēja draudzība: šobrīd mūsu Strenču koku pludinātāji ir Starptautiskajā Koku pludinātāju asociācijā, viņi brauc uz kongresiem, brauc viens pie otra, pat cits cita valodu nezinot. 

Latviešu plostnieki saka – atbrauc poļu vīri, kuri nerunā latviski, nerunā angliski, nerunājot par citām valodām, bet mēs ar viņiem ļoti labi saprotamies, jo tradīcija ir viena un cilvēki esam mēs visi. Un tad nu viņi ļoti draudzīgi savā starpā sazinās.

Tie paši poļi, starp citu, atbrauca arī uz svinīgo brīdi Rabātā, un tieši tāpat viņi tika cauri gan lidostā, gan tika līdz savai viesnīcai. Jo mēs jau varam visu, ja labi gribam.

Kurš no Latvijas puses rakstīja šo pieteikumu, un par kuru sadaļu bija jārūpējas Latvijai?

No Latvijas puses rakstīja paši Strenču cilvēki, un tas bija ļoti nozīmīgi, ka visa kustība nāca no "pašas apakšas". Jo no sākuma, pirms Gaujas plostnieku tradīcija tika ierakstīta Latvijas Nacionālajā sarakstā, vēl bija diezgan lielas debates un diskusijas, jo

pēc būtības ekonomiska pamata šai tradīcijai jau vairs nav: kokus pa ūdeni vairs nepludina jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem – mainījās transportēšanas veidi, un tas vairs it kā neatmaksājās. 

Šobrīd – kas zina, cik augstas būs degvielas cenas. Pa Daugavu, protams, pludināt kokus vairs nevar, jo priekšā ir Ķeguma HES, bet pa Gauju var – kāpēc ne? Bet, ja nopietni, tad milzīgs paldies Madarai Ribozolai, kura uzņēmās koordinēšanu, rakstīšanu, un pēc tam jau pieslēdzāmies arī mēs: paldies Ievai Vītolai, kura brauca un šo tradīciju pētīja, intervēja vecos plostniekus gan Alderos, gan Strenčos, gan citur. Būtībā viņa bija pirmais cilvēks, kurš vispār iekustināja un pamudināja pašus Strenču plostniekus, ka kaut kas tāds varētu notikt. Viņa teica – tā ir vērtība! Jūs varētu arī kaut ko vairāk izdarīt! Ieva mudināja uz domām par nacionālo sarakstu, bet uzskatu, ka iesēja domu arī par starptautisko sarakstu. Tad pieslēdzās vēl vairāk cilvēku – Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieki, Ieva Švarca no UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas daudz pūļu pielika. Jo tā jau ir, ka UNESCO valoda ir īpaša: kad cilvēks, kurš runā angliski, aizbrauc uz UNESCO pasākumiem, viņš no sākuma ir spiests pārkārtot savu domāšanu un iemācīties dažus jaunus vārdus. Bet jāatceras, ka tās ir 180 valstis, kurām jārunā par vienu un to pašu, un šīs valstis ir neticami dažādas! Blakus būs Brazīlija ar saviem miljoniem iedzīvotāju vai Ķīna ar saviem miljardiem, tāpat Indija, un turpat blakus ir Latvija ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. 

Tradīcijas ir neticami dažādas – kā mums teica ķīniešu kolēģi, ir tautas, kuru valodā pat vārda "kultūra" nav, viņi vienkārši tādu vārdu nelieto. Viņi to sauc citādi. Un, lai kaut kā varētu runāt par vienu to pašu, tiek veidota kopējā vārdnīca.

Notiek vienošanās, ka šis termins turpmāk apzīmēs to un to, un tad tas ieiet apritē. Tā mēs arī tur runājam.

Būtībā iemācoties kādu vārdu loku, kas uzreiz kļūst par simboliem?

Jā, tieši tāpat kā mūzikā – piemēram, klasiskajā mūzikā jebkurā valstī zina, kas ir "piano". 

Ja runājam par Maroku ārpus UNESCO sanāksmes – kas bija pārsteidzošākais, kas tevi samulsināja visvairāk?

Vienā teikumā es pat laikam nepateiktu, jo pārsteigumi bija dažāda veida. Viens no pārsteigumiem – biju lasījusi, bet biju piemirsusi, tāpēc tikai klātienē aptvēru, ka Maroka nav arābu valsts. Tas man bija milzīgs pārsteigums, jo braucu uz turieni kā uz arābu valsti. Uzzināju, ka astoņdesmit procenti no Marokas iedzīvotājiem ir berberi jeb kā viņi paši sevi sauc – "imazigen", jo berberu apzīmējums viņiem pašiem ne pārāk patīk: tas nāk no antīkās kultūras un nozīmē – barbari. 

Imazigeni ir Marokas pamatiedzīvotāji, un viņi kaut kādā ziņā ir ļoti līdzīgi mums. Viņi paši par sevi saka – mēs esam ļoti mierīga tauta: mēs netaisām revolūcijas, bet mēģinām kaut kādas lietas panākt palēnām.

Tāpat man bija pārsteigums, ka viņu valoda nav arābu valoda – viņi runā savā valodā, pie kam vairākos dialektos, kas ir diezgan atšķirīgi ziemeļos un dienvidos. Un viņi ļoti cīnās par to, lai viņu valoda nokļūtu izglītībā – lai bērni varētu mācīties šajā, nevis arābu valodā, kas ir oficiālā valoda. Tas man tiešām bija milzīgs pārsteigums: tu redzi, kā tas notiek arī tādā milzīgā miljonu valstī – ka viena milzīga kultūra ir atnākusi un uzkundzējusies zemei, kurai jau bija sava skaista, sena kultūra…

Pārsteigums bija arī tas, ka berberu kultūrā sajutu diezgan daudz līdzību ar mūsu kultūru – protams, ne mūzikā, ne dzejā es to droši vien nespēju adekvāti novērtēt, bet tajā, ko mēs varam vizuāli uztvert, ir skaisti simboli, kas ir absolūti mūsējie. Tu vari tur atrast visus mūsu skaistos ornamentus.

Mēs pilnīgi iemīlējāmies viņu skaistajos audumos un nenoturējāmies – viena berberu sedziņa tagad ir arī mums – ar visām Laimas slotiņām un auseklīšiem... Nu, ko – vajadzēja aizbraukt uz Maroku, lai to saprastu: nepietiek ar to, ka izlasi to grāmatā. 

Un vēl viena lieta – noticēju tam, ko viņi saka par sevi paši: ka "mūsu zeme ir ļoti droša zeme". Nezinu, vai tā ir visur. Dzīvojām mūsu izpratnē visbīstamākajā vietā – vecpilsētā, vecā tirgus rajonā, kur apkārt bija mazas darbnīciņas – visneiedomājamākās! Kā mēs paši smējāmies, sienā ir caurums, un šajā caurumā – viena darbnīciņa.

Vecais tirgus Rabātas vecpilsētā jeb medīnā
Vecais tirgus Rabātas vecpilsētā jeb medīnā

No eiropiešu viedokļa tīrības pakāpes – visdažādākās... Piemēram, vakarā, tirgu slēdzot, pilnīgi visus netīrumus, visus iepakojumus, viņi samet ielas vidū, bet pēc tam nāk kāds, kas to visu glīti noslauka, un iela ir mirdzoši tīra!

Pirmajā vakarā gājām tikai bariņā un jutāmies diezgan nedroši – šķita, apkārt sveša valoda, sveša vide, nesaproti, kā reaģēt. Bet jau kādā trešā, ceturtā dienā sapratām, ka cilvēki ir ļoti laipni: jā, varbūt ar tevi viņi nevar īsti komunicēt, jo pārsvarā valda franču un berberu valoda, bet mēs varējām sazināties, pat runājot latviski... Un vēl – viņi neuzmācas. Pat ielu tirdzniecībā ir tā: ja iesi iekšā un interesēsies, viņš tev laipni rādīs un paskaidros, bet nekad tevi nevilks iekšā un ar varu neko neuztieps. 

Marokāņi ir apveltīti ar milzīgu pašcieņu. Tāpēc komunikācija ir ļoti skaista – tu redzi, ka tas cilvēks ir gatavs dalīties, bet viņš tev neuzmāksies. Pieradām jau tiktāl, ka mierīgi gājām pat vistumšākajās ieliņās, klāt pat visdīvainākajām vietām, kur tiek gatavots kāds vietējais ēdiens – varējām turpat arī kaut ko uzēst un izdzert svaigi spiestu sulu. Tas bija tas otrs pārsteigums. Maroka ir pārsteigumu pilna...

Diemžēl Marokā nepiedzīvoju to, ko gribēju redzēt, bet sapratu, ka tam tomēr vajag vairāk laika – tie ir gnavu (Gnaua) rituāli, kuros melnās ādas krāsas dziednieki, mūziķi un zintnieki veic dziednieciskos nakts rituālus.

Paši vietējie uz dziedniecību gan nenorāda – viņi saka, ka tā drīzāk ir transa mūzika, bet, protams, ja tu ar to vari ārstēties, ir ļoti labi. Un vēsturē tas tā arī ir bijis, ka ar šiem rituāliem cilvēki tika ārstēti. Bet tas tiešām ir nakts rituāls, un, lai to saprastu un tiešām piedzīvotu, viena nakts tam ir jāveltī. Ir skaidrs, ka uz Maroku jābrauc vēl, jo vismaz šī lieta ir jāpiedzīvo, nerunājot nemaz par īpašo pirti – hamamu – un vēl daudzām, daudzām citām lietām, par ko mums pastāstīja vietējais vīrs Muhameds: paldies Sandrai Zandbergai, kura mums ieteica ar viņu sazināties. Viņš tiešām ir absolūti fantastisks cilvēks. Muhameds ir inženieris, kurš mācījies Kijivā, līdz ar to viņš labi runā krieviski. Tāpēc intervijai izvēlējāmies krievu valodu, nevis franču, ko es varētu saprast, bet nevarētu sarunāties. Un tad nu šo sarunu noteikti izmantošu arī kādā "Odisejas" raidījumā, visticamāk, pēc Jaunā gada. Tā bija ļoti interesantas saruna, un ceru, ka tāda tā šķitīs arī mūsu klausītājiem. Jo tā ir saruna ar cilvēku "no iekšienes", cilvēku, kurš to visu zina labi.

Intervija okeāna krastā
Intervija okeāna krastā

Un kurš bijis arī Rietumu pusē.

Jā, un viņš ļoti labi to visu var izstāstīt tā, lai es to saprastu – nevis no pusvārdiem. Brīnišķīgs cilvēks, absolūti sirsnīgs un atsaucīgs, īsts marokānis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti