Kultūras Rondo

Filmas "Mans mīļākais karš" režisore: Animācija ir vienīgais veids, kā to pateikt patiesi

Kultūras Rondo

Rakstniecības un mūzikas muzejs aicina uz publisko telpu Pulka ielā

Upīte atkopjas, lai nākamgad ieskandinātu 20.jubilejas "Uobeļduorzu"

Upīte atkopjas pēc ugunsgrēka, lai nākamgad 20. reizi ieskandinātu «Uobeļduorzu»

Sestdien, 19. septembrī, Viļakas novada Upītē aizvadīts vecākais latgaliešu dzejas un dziesmu festivāls “Upītes uobeļduorzs”. Tas gan šoreiz nenoritēja, kā ierasts, jo neilgi pirms pasākuma noslēguma to pārtrauca ugunsgrēks. Tomēr festivāla rīkotāji ir apņēmušies tradīciju turpināt, nākamgad organizējot nu jau 20. “Upītes uobeļduorzu”.

Šogad festivāls, ņemot vērā valstī noteiktos un pandēmijas izraisītos ierobežojumus, kā arī dodot iespēju piedalīties pasākumā vairāk interesentiem, nekā tas būtu iespējams vietējā kultūras nama zālē, izgāja ārpus savas ierastās vides – Upītes Tautas nama sienām – un notika speciāli uzbūvētā salmu ruļļu estrādē. Lai arī pasākums bija, kā ierasts, ļoti ģimenisks un latgaliskas dzejas un mūzikas piepildīts, šoreiz to aptumšoja neparedzēta ugunsnelaime – neilgi pirms pasākuma beigām to pārtrauca ugunsgrēks.

Uguns liesmas laicīgi tika pamanītas, un cilvēki uguns nelaimē nav cietuši. Pašu spēkiem izdevies evakuēt cilvēkus un lokalizēt uguns izplatīšanos, tas, protams, radīja pamatīgu izbīli un sabojāja pasākuma nobeigumu.

Tomēr līdz nelaimīgajai pasākuma izskaņai “Upītes uobeļduorzs” arī šogad, tāpat kā 18 gadus pirms tam, ar savu īpašo atmosfēru un konceptu bagātināja latgaliešu kultūru.

Ne vien Latvijā, bet arī pasaulē atpazīstamību ieguvusī Daugavpilī pirms 25 gadiem dibinātā folkroka grupa “Laimas muzykanti”, arī Daugavpilī dibinātā rokgrupa “Dabasu durovys”, vietējā folkloras kopa “Upīte”, citas mūziķu grupas un dzejnieki, rakstnieki un publicisti, tādi kā Ineta Atpile-Jugane, Ligija Purinaša, Mārīte Slišāne sestdien Viļakas novada Upītē, pašā Krievijas pierobežā pulcējās uz vecāko, nu jau 19. pēc kārtas, latgaliešu mūzikas un dzejas festivālu pasaulē “Upītes uobeļduorzs”, kur gan dzeja, gan dziesmas lielākoties ik gadu skan latgaliski.

Lai popularizētu un saglabātu latgaliešu valodu, festivālu savulaik iedibināja izcilais latgaliešu dzejnieks, folklorists, novadpētnieks, kultūras un sabiedriskais darbinieks Ontons Slišāns.

Tagad pēc viņa nāves šo tradīciju turpina viņa bērni un mazbērni. Arī Annele Slišāne, kas vairāk pazīstama kā tekstilmāksliniece, akcijas #100dečiLatvijai autore un realizētāja, bet šogad uz “Upītes uobuļduorza” skatuves kāpa ar savu dzeju un prozu. “Man kā Antona Slišāna meitai liekas, ka viņam ļoti veiksmīgi ir sanācis pasniegt dzeju latgaliešu valodā, dzeju un mūziku tautai. Ne vienkārši dzejas dienas, kā viņš teica – piespiesti – līdz ar zvanu skolēni aizbēg prom, bet te cilvēki nāk labprātīgi un priecājas, cik mēs esam bagāti. Tā ir neatņemama rudens sastāvdaļa. Tādam festivālam ir liela vērtība arī Latvijas kontekstā,” spriež Annele Slišāne.

Šī gada festivāls pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē notika brīvdabā, īpašajā šogad izveidotajā salmu ruļļu estrādē, kur notikuši jau vairāki citi pasākumi, tostarp “Svētki Upītē”. Tā kā vietējā kultūras nama zāle ir neliela, šāds risinājums palīdzējis pasākumus organizēt, ievērojot pandēmijas ierobežojumus. “Ja pēc noteikumiem, mums 42 cilvēki tik varētu atnākt, te ir jau apmēram 200 skatītāju,” atklāj pasākuma rīkotājs Andris Slišāns.

Tomēr pandēmijas ierobežojumi festivālu “Upītes uobeļduorzs” šogad ietekmējuši – pasākums šoreiz notika ar krietni mazāku dalībnieku skaitu un krietni īsāks nekā citkārt. “Vajadzēja nedaudz agrāk sākt un uz pusi mazāk mākslinieku. Ja mums parasti ir 12 grupas un 10 dzejnieki, tad šogad ir septiņi un septiņi,” skaidro Andris Slišāns.

Bet, kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule, tas nebūt nemaina festivāla īpašo auru: “Te saglabājas māju sajūta.

Kad festivāls notika Tautas namā, tad praktiski nebija vietas, ne kur stāvēt, ne apsēsties, bet, arī izejot laukā, tā ģimenes sajūta ir saglabājusies.

Šis būvējums ir veidots kā pagalms, kas atkal ir forši, lai ikviens, kas atbrauc, ir kā savējais ”

Kā atzīst mākslinieki, tieši šī sajūta – nepiespiestā un siltā atmosfēra un pasākuma formāts, liek atbraukt uz Upīti atkal un atkal. “Tas ir vienīgais festivāls, kur mini koncertiņš mijas ar dzeju, interesanti, ka viss notiek latgaliski. Sākumā tas bija pozicionēts kā mīlestības dzejas festivāls, un nav nekā foršāka par mīlestību,” stāsta dzejniece, scenāriste, dziesmu tekstu autore Ineta Atpile-Jugane, kas “Upītes uobeļduorzā” piedalās jau sesto reizi.

“Tas ir leģendārs festivāls, kurā pēdējo reiz uzstājāmies pirms gadiem desmit,” saka folkroka mūzikas grupas “Laimas muzykanti” līderis Artūrs Uškāns, “un mums gribējās paskatīties, kā tagad ir.

Nu, forši atbraukt uz Latgali ar latgaliešu programmu un savējiem uzspēlēt.”

Pateicoties ne vien festivālam, bet arī daudzām citām norisēm latgaliskuma saglabāšanā un popularizēšanā, Upītes kultūrtelpa iekļauta arī Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

“Tas ir fenomens, kas spēkā ir daudzus gadu desmitus, ne vienmēr šādā veidā, bet Upīte vienmēr ir topā ar to, kā viņi pozicionē sevi, kā viņi strādā, kā viņi dzīvo, tas mainās, un tur ir viņu spēks. Un, ja jūs bijāt te festivāla sākumā, kad bija foršā Upītes folkloras kopas uzstāšanās, kad priekšplānā ir pavisam jaunākā paaudze. Un tur ir tas spēks,” saka Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Ruta Cibule.

Lai arī šī gada pasākums “Upītes uobeļduorzs” nebeidzās, kā bija iecerēts, Slišānu saime par spīti visam ir apņēmības pilna šo tradīciju turpināt un popularizēt latgaliski rakstīto arī turpmāk, jau nākamgad organizējot nu jau 20. “Upītes uobeļduorzu”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti