Etnovēstis

Vīru kopa "Vilki" svin 30. gadskārtu. Saruna ar grupas līderi Edgaru Liporu

Etnovēstis

Latvijas folkloristu atbalsts Ukrainai un "Boņuka" balvas laureāti

Paužot atbalstu Ukrainai un ukraiņu tautai, "Etnovēstīs" skan ukraiņu tradicionālā mūzika

Ukrainiete, etnomuzikoloģe Viktorija Prituļaka: Lai cik tas neskanētu emocionāli – cilvēkiem palīdz dziedāšana

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Vēsture rāda, ka agrāk to ļaunumu visi esam uzvarējuši, un uzvarēsim arī mūsdienās. Vienīgais jautājums – ar kādiem zaudējumiem un par kādu cenu," saka Latvijā dzīvojošā ukrainiete, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas klases absolvente, Ukrainas vēstniecības Latvijā vēstnieka asistente kultūras un preses jautājumos, kā arī tulce Viktorija Prituļaka.

Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Etnovēstis" Viktorija Prituļaka stāsta par to, cik daudzkrāsaina ir Ukrainas tradicionālā mūzika, cik ļoti tā palīdz ukraiņiem rast spēku traģiskajā laikā un kā latviešu mūziķi var paust atbalstu Ukrainai un tās tautai.

Intervija tapusi liktenīgajā 24. februārī.

Anete Stuce: Es ļoti gribētu, lai iemesls, kāpēc mēs sazināmies, būtu priecīgāks, bet šis laiks ir tāds, kāds tas ir. Tieši šodien Ukrainā ir ielauzies Krievijas Federācijas militārais spēks un arī man raidījumā citas domas nevedas kā tikai runāt par Ukrainas tradicionālo kultūru. Jo dziedāšana vai jebkas cits, kas saistīts ar tradicionālo kultūru, stiprina tautu. Tu esi vienīgā man personīgi pazīstamā ukrainiete, un sakritība arī tāda, ka tu strādā vēstniecībā. Kāda ir tava šodienas darbadiena? Telefonsarunā teici, ka tā sākās trijos naktī.

Viktorija Prituļaka: Diemžēl sliktās ziņas atnāca pie mums jau naktī, un ne tikai vēstniecības darbinieki, bet visa ukraiņu kopiena gaidīja šo dienu ar satraukumu. Diemžēl noticis sliktākais scenārijs, kaut visi cerējām, ka tā nenotiks, domājot – nu, nevar taču būt, ka 21. gadsimtā valdītu tādi viduslaiku noteikumi, kad ir nevis tiesību noteikumi, bet vara, kurai ir tiesības. Kad viens cilvēks nosaka dienaskārtību pašā Eiropas centrā! Tas ir neiedomājami.

Ik mirkli gribas ticēt, ka tas ir sapnis, es tūlīt pamodīšos un nekas tāds nenotiks.

Diena ir saspringta, ir daudz zvanu. Sazvanījos ar radiniekiem, jo agrāk, kā zināms, visi dramatiskie notikumi bija attiecināmi tieši uz Austrumukrainu. Bet tagad diemžēl tas attiecināms uz visu Ukrainu. Cilvēki aizvadījuši šo nakti briesmīgā noskaņojumā. 

Viktorija Prituļaka un Igeta Ozoliņa
Viktorija Prituļaka un Igeta Ozoliņa

Kā mēs šajā raidījumā varētu atbalstīt Ukrainu? Manuprāt, mēs varētu parunāt par tradicionālo kultūru, par ko līdz šim "Etnovēstīs" atsevišķi neesam stāstījuši. Man personīgi Ukrainas tradicionālā kultūra asociējas ar tradicionālo daudzbalsīgo dziedājumu. Bet pieļauju, ka tas nav vienīgais, jo Ukrainā, kas ir otrā lielākā valsts Eiropas kontinentā, noteikti sadzīvo ļoti dažādas kultūras. 

Jā, tev taisnība! Krāšņā daudzbalsība, kuru mēs pazīstam, visvairāk attiecināma uz Centrālukrainas slaveno Poļesjes reģionu – tur dzied šo skaisto daudzbalsību ar augšējo pavadbalsi un vidējo daiļo balsi.

Bet ir arī Karpatu un Aizkarpatu reģions, kur saglabājusies autentiskā, senā kultūra, kurai raksturīgi gucuļu tradicionālie dziedājumi. Šis reģions ir īpašs ar to, ka tur var atrast to autentiskumu, kas saglabājies no senseniem laikiem – ar senajām skaņkārtām, melodijas ir savdabīgas, austrumnieciskas. Savukārt centrālajai Ukrainai ir savas interesantas tradīcijas. 

Tradicionālās kultūras ziņā valsts ir neaptverami interesanta un plaša, un

šajā sarežģītajā laikā viss tradicionālais patiešām arī aktualizējas – ne tikai mūzikā, bet kultūrā kopumā. Un lai cik tas neskanētu emocionāli, patiešām – cilvēkiem palīdz dziedāšana.

Cik mēs vēl atceramies kopš Maidana laikiem, cilvēki pat klavieres spēlēja – mums bija tas slavenās, izkrāsotās klavieres, kuras gribēja spēlēt visi. Atdzīvojusies dziesma, kas kļuvusi par neformālo Maidana himnu, pieminot varoņus, kuri gājuši bojā. Šo dziesmu nevar klausīties bez asarām, jo no vienas puses tas ir gan emocionāli, gan traģiski, ka vēsture atkārtojas… Jo dziesma sacerēta vēl sensenajos laikos, 12. gadsimtā, kad cīņā devās kazaki, un tagad tie vārdi ir pilnībā atbilstoši mūsdienu situācijai…

Savukārt ukraiņu armijas neformālā himna ir par to, kā ukraiņu kazaki devās karā un atvadās no savas mīlestības, no līgavas, no mātes, jo viņiem jāaizstāv sava zeme. Nu, iedomājies, 21. gadsimts, un šīs dziesmas ir joprojām aktuālas! Dziesmu slānis, kas saistīts tieši ar kara dziesmām, nav tik plaši pētīts agrāk, bet tagad cilvēki tās dzied un tām piemīt kaut kas jauns un atbilstošs mūsdienu notikumiem. 

Redz, kā tradicionālā kultūra tomēr arī palīdz cilvēkiem morāli šajos sarežģītajos laikos.

Tik daudz cilvēku Latvijā – un tādu netrūkst arī mūziķu vidū – domā, kā viņi varētu Ukrainas tautu atbalstīt. Cilvēki visu dienu stāv pie Krievijas federācijas vēstniecības, lai paustu savu atbalstu Ukrainai un neapmierinātību ar agresora valsts rīcību mūsdienās. Skan arī dziesmas. Strādājot Ukrainas vēstniecībā, dzirdējām, kā latvieši, ukraiņi un citu tautu pārstāvji dzied ukraiņu himnu un tautasdziesmas. Tas arī ir atbalsts!

Daudzi mums jautā – kā vēl varētu atbalstīt Ukrainu: varbūt ne tikai mītiņos, bet arī izpildot dziesmas? Tā ir brīnišķīga ideja – ka tiešām visi varētu iemācīties kaut vai vienu pantiņu un paust savu atbalstu.

Zinu, ka mūsu puišiem, kas tagad karo Ukrainā, tas ļoti palīdz. Par Latviju jau zina ikviens ukraiņu pilsonis – šo atbalstu vārdos nav iespējams aprakstīt... Arī morālo atbalstu. Ar dziedāšanu varētu atbalstīt un palīdzēt cilvēkiem turēties un nepadoties. Katrs var palīdzēt ar to, ko viņš dara vislabāk! Un mūziķiem tas ir viņu muzikālais priekšnesums. 

Runājot par tradicionālo kultūru Ukrainā. Tu Latvijā jau esi diezgan ilgi: studējot etnomuzikoloģiju, esi iepazinusies ar to mūsu kultūru, kas vēl ir dzīva tradīcija un ko vēl var sastapt Latvijā, piemēram, Latgalē vai Kurzemē. Kā ir ar Ukrainu? Tur arī ir tā, ka tradīcija daudzās vietās jāķer aiz astes, vai tradīcija tomēr ir dzīvotspējīgāka – tāda, kas vēl nav jāatjauno?

Ļoti daudz vēl ir tradicionālo ansambļu, kas tiek aktīvi ierakstīti. Arī laukos dzied. Arī savam diplomeksāmenam Latvijas Mūzikas akadēmijā izvēlējos repertuāru no slavenās Poļesjes dziedātājas Dominikas Čekunas, kura vēl aizvien savā skaistajā vecumā dzied – Dominikai nu jau ir pāri astoņdesmit. Viņa mums Ukrainā ir nopelniem bagātā māksliniece, un joprojām pie viņas brauc jaunā paaudze mācīties specifisko dziedāšanas manieri ar ļoti skaistiem izrotājumiem. Viņai ir interesants diapazons un repertuārs, dziesmas – par visu, tās ir īsta dzīvesziņas krātuve!

 Un interesants fakts, ka mums ir ļoti daudz jaunu ansambļu – to var saukt par kustību, kas saistīta ar pēdējo gadu notikumiem: jaunieši brauc uz laukiem, pieraksta un iemācās senas tradicionālās dziesmas. Ir tik daudz ierakstu!

Piemēram, ir izveidots kanāls "Youtube", kur speciālisti stāsta par tradicionālo kultūru. Tas ir ļoti kvalitatīvs materiāls. Kad atbraucu no Ukrainas uz Latviju pirms astoņiem, deviņiem gadiem, nekā tāda tur vēl nebija. Par daudzbalsīgo dziedāšanu šeit ir ļoti interesanti stāsti – gan ar piemēriem, gan teorētisko materiālu, kuros stāstīts par vēsturi, par tradīciju vispār. Tas ir ļoti vērtīgi – mēs tiešām paspēsim to tradīciju noķert aiz astes.

Sarunas noslēgumā tev vēl ir ieteikums, kā folkloras kopas un ansambļi caur saviem sociālajiem tīkliem varētu sniegt morālu atbalstu Ukrainai šajā tik prātam neaptveramajā laikā.

Jā, gribētu aicināt Latvijas folkloras kopu pārstāvjus un tradicionālās dziedāšanas aktīvistus, kas atbalsta Ukrainu šajā sarežģītajā laikā – nodziedāt kaut vienu vai divus pantiņus no manis minētās dziesmas par kazakiem. Tā nav sarežģīta, bet man šķiet, ka tas būtu ļoti aizkustinoši un, galvenais, atbalstītu arī morāli.

Domāju, ka visa Ukrainas tauta būtu pateicīga par šādu atbalstu no Latvijas mūziķiem, jo mēs saņemam ļoti daudz atbalsta no Latvijas politiķiem, diplomātiem, bet gribētos redzēt arī sabiedrības noskaņojumu un izjust atbalstu no sabiedrības. Jau iepriekš visiem milzīgs paldies par atbalstu, par to, ka jūs rakstāt, zvanāt – mēs tiešām esam jums ļoti pateicīgi. Arī tie ukraiņi, kuri dzīvo Latvijā.

Novēlēšu tev izturību darbā, kas tagad ir neprognozējami ilgs, un cerams, ka mums izdosies kopīgiem spēkiem un ar visas Eiropas un pasaules atbalstu pārvarēt šo krīzi…

Vēsture rāda, ka agrāk to ļaunumu visi esam uzvarējuši, un uzvarēsim arī mūsdienās. Vienīgais jautājums – ar kādiem zaudējumiem un par kādu cenu.

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".

Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti