Kopš Līna Meļnika pirmoreiz viesojās Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo", pagājis pusgads. Kas pa šo laiku ir noticis? "Latvijā es strādāšu par bērnu un pusaudžu psihoterapeiti. Par to man liels prieks," viņa atbild. "Un, man liekas, es mazliet labāk runāju latviski. Ventspilī man bija lieliska latviešu valodas skolotāja. 

Mācījāmies latviešu valodu katru dienu, vienu, divas un dažreiz trīs stundas dienā. Ventspilī es visu laiku runāju tikai latviski – ar skolotāju, ar visiem, un tas man palīdzēja. 

Jūtu, ka mana latviešu valoda ir mazliet brīvāka, pagaidām ne kā angļu valoda, bet, es ceru, ka, ja es runāšu vairāk un vairāk, tad būs labāk."

Ventspilī Meļnika dzīvoja Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Tur viņa pieredzēja īstu māju sajūtu – darbiniekus sajuta kā savu ģimeni. Viesojoties līdzīgā vietā Zviedrijā, tulkotāja un psihoterapeite bija ļoti patīkami pārsteigta par zviedru attieksmi: "Viņi ļoti, ļoti atbalsta Ukrainu un Ukrainas bēgļus. Es domāju par viņu pozīciju Otrā pasaules kara laikā, [bet] tagad viņu pozīcija ir pilnīgi skaidra." 

Arī Zviedrijā Līna Meļnika sajuta lielu sirsnību un, kas svarīgi, pirmo reizi kopš kara sākuma 2014. gadā atsāka rakstīt. Viņa pastāsta vairāk: "Zviedrijā es satiku vienu ļoti jauku rakstnieci [..], radošās rakstīšanas pasniedzēju, un viņa man jautāja, ko es rakstu, kādas man ir idejas. Es viņai pastāstīju, ka man ir idejas, bet es pēc kara sākuma vienkārši nevaru atrast vārdus. Nezinu, vai viņa atrada kādus vārdus, vai vienkārši man iedvesmoja… Viņa teica – tev ir jāraksta tālāk, tev ir ļoti labas idejas, tev ir jārunā par to! 

Es kaut kā, nezinu kā, sāku rakstīt. Tagad es ļoti skaidri redzu ceļu, ko un kā es gribu pateikt. Man ir liels prieks par to. Es esmu atradusi savu daļu, savu balsi."

Vasaras pirmajā cēlienā Meļnika līdz ukraiņu skatītāju ausīm aiznesa mums tik ierastās Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos". Ideja un aicinājums lugu atklāt ukraiņu valodā nāca no Latvijas Nacionālā teātra puses, un par to viņai liels prieks. Meļnika atzīst, ka Blaumaņa rakstītā vārda tulkošana un pēcāk arī izteikšana mutvārdos bija izaicinājums: "Tur ir sena valoda. Man bija jautājumi, dažas vietas es nesapratu. Bet man bija ļoti labi eksperti, kuri palīdzēja. Ar tulkojumu, man liekas, gāja labi. Otrajā daļā man vajadzēja to ierunāt ukraiņu valodā. Es ļoti gribēju, lai tas būtu kopā ar latviešu aktieriem, lai visa publika smejas reizē, nevis latvieši smejas un ukraiņi pēc tam. Problēma ir tāda, ka ukraiņu valodā ir garāki vārdi, garākas frāzes. 

Jā, tas bija izaicinājums, lai ierunātu kopā ar latviešu aktieriem, jo viņi runāja ātri. Man ir divi tulkojumi – viens ļoti labs tulkojums ar Blaumaņa stilu un otrs, lai ierunātu."

Līnas Meļnikas sadarbība ar Nacionālo teātri, ierunājot izrādes ukraiņu valodā, turpinās; drīzumā pirmizrādi piedzīvos ukraiņu dramaturģes Marinas Smiļanecas ģimenes drāma "Suņa māja", ko veido ukraiņu režisore Larisa Semirozumenko. 

Svarīgi atgriezties pie vēl kāda raidījumā "Kultūras rondo" martā apspriesta temata – psiholoģiskie mehānismi, ar kādiem Krievija cenšas ukraiņus padarīt par ienaidniekiem. Vaicāta, kā to redz tagad, Meļnika spriež, ka ir divu veidu propagandas – vienu ļoti atklāti un skaļi pauž Kiseļovs un Skabejeva (Krievijas TV propagandas raidījumu vadītāji – red.), bet otra ir daudz grūtāk pamanāma, slēpta. To otro viņa sauc par "zemādas propagandu": "Piemēram, krievi saka, ka viņi nav vainīgi, viņi paši ir upuri. Viņi grib atrast savu pozīciju kaut kur tajā pašā līmenī kā ukraiņi, un tas ir pilnīgi nepareizi. [..] Kurš maksās reparācijas, ja neviens nav vainīgs?" 

Meļnika ar piemēru uzrāda vēl kādu absurdu – ukraiņu rakstnieki literatūras festivālos tiek izvaicāti par krievu rakstniecību, ko viņi domā par Krievijas literatūras klasiķiem, nevis par savu – ukraiņu literatūru. 

"Man liekas, tā arī ir propaganda, bet to ir ļoti grūti saredzēt. Ukrainas rakstnieki un tulkotāji visu laiku ir tādā pozīcijā, ka viņiem ir jāaizstāvas. Man liekas, ka tas ir pilnīgi nepareizi. Es to sajūtu ļoti stipri dabūju, kad biju Zviedrijā," viņa saka, "Pēc tam, kad mēs uzvarēsim karā, pēc tribunāla, pēc reparācijām, tad mēs varam atgriezties un parunāt par to. Bet tagad, man liekas, tā nav pareiza diskusija [..]."