Galvaspilsētas tuvums un provinces valdzinājums otas meistariem allaž licis Tukumu saukt par savu pilsētu. Pateicoties gleznotājam Leonīdam Āriņam, 1935. gadā tika nodibināts Tukuma mākslas muzejs, kas pārdzīvojis gan Otro pasaules karu, gan garos okupācijas gadus.
"Viemēr mākslinieki ir bijuši muzejā un to muzeju centušies noturēt. Vienmēr mākslas nodaļas vadītājs ir kāds izcils mākslinieks, un tāpēc es domāju, tas arī ir izdevies," saka gleznotāja Ingemāra Treija.
Muzeja oficiālajā atklāšanas brīdī krājumā bijuši 85 darbi, un, pateicoties muzeja dibinātājam, daudzas gleznas, kas neatbilda padomju varas ideoloģijai un bija pakļautas iznīcināšanai, tika izglābtas. Arī vēlākos gados muzeja uzturēšana un krājumu papildināšana lielā mērā balstījās uz kultūras cilvēku sirdsdegsmi un personīgiem kontaktiem.
"Man deva padomu, ka varētu gleznu iepirkšanai izmantot inventāra naudu. Tas bija cits pants tais ''grāmatvedības džungļos'', un abi vadošie vīri parūpējās, lai nauda tai kontā būtu diezgan pietiekoši. Tā mēs varējām gadā 5-6 gleznas iegādāt un tas skaitījās daudz," stāsta kādreizējais Tukuma mākslas muzeja direktors Elmārs Augusts Rumba.
80 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā gan nav bijis lemts piepildīt kādu paudzēs lolotu mākslinieku vēlmi - Tukuma mākslas muzejam joprojām nav gana plašas izstāžu zāles.
"Tā ir mākslinieku misija - dzīvot šodienai, un tad ir vajadzīgas arī lielākas telpas, kur mēs varam ienest ne tikai vēsturisko glezniecību, bet arī kaut ko mūsdienīgu," uzsver Ingemāra Treija.
Pašlaik muzeja krājumā ir gandrīz tūkstotis gleznu, un Tukuma mākslinieku biedrība tomēr cer, ka, sagaidot muzeja simtgadi, sapnis beidzot piepildīsies.
