Līdz ar Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem tautastērps, kas deviņpadsmitajā gadsimtā bija vienkāršo ļaužu goda tērps, kļuva par latviskās kultūras un identitātes simbolu. Apkopojot dažādus tautastērpu stāstus, šodien biedrība ''Mans tautastērps'' raksta vēsturi nākotnei.
Biedrības “Mans tautastērps” dibinātāja, fotogrāfe Ilze Strēle skaidro:
“Pirmais cikls bija tieši par Latvijas latviešu tautas tērpu stāstiem, tad šajā ciklā mēs esam aizgājušas jau mazliet tālāk un sākam veidot tautastērpu stāstus par ārlatviešiem. Šos ārlatviešu stāstus vieno saikne ar savu dzimteni.”
Uzsākot veidot jau otro grāmatu, biedrība paviesojusies gan Zviedrijā, gan Briselē, bet šovasar ceļš vedīšot uz Hamburgu. Pašreiz uzņemtas ap četrdesmit fotogrāfijas. Otrā ''Tautastērpu stāstu'' cikla pirmajā tikšanās reizē Jelgavā ieradusies arī Kristīne Lagzda Hāpanena no Zviedrijas, kura lepojas ar vidzemnieku tērpu.
“Man, aizbraucot uz Zviedriju, uzdāvināja svārkus, un tad šeit Cēsīs tika darināta blūzīte, un arī uzausta villainīte,” stāsta Kristīne Lagzda Hāpanena. Viņa arī atklāj, ka tērpu vilkt sanākot bieži, jo pati dzied Stokholmas latviešu korī.
Savs stāsts ir arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumos esošajam Justīnes Čakstes tautastērpam, kuru valkājušas piecas Čakstu dzimtas sieviešu paaudzes.
“Tas ir valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kundzes Justīnes Čakstes tautastērps, kas nav viņas pašas darināts, bet mantots no viņas vecmāmiņas. Tautastērpa vēsturi vēl ir bagātinājusi mazmeita Justīne, kura mums arī uzdāvināja šo tautastērpu. Justīne Zemgala-Otte ir divu mūsu valsts prezidentu - Jāņa Čakstes un Gustava Zemgala mazmeita, un viņa ar to ļoti lepojas,” stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere.
Nākamā cikla ''Mans tautastērps'' tikšanās plānota Jēkabpilī. Kad klajā nāks grāmata ''Tautastērps pasaulē'' un cik tajā būs stāstu, gan vēl neesot zināms.
