Izrāde „Tikai kauliņi” ir pirmā, ko uz Latviju pēc vadības maiņas atvedis Rīgas cirks. Kamēr paša cirka telpas sliktā stāvokļa dēļ vēl vairākus gadus izrādēm būs slēgtas, Tomu Monktonu skatītāji varēs satikt „Zirgu pastā” un Stricka villā. Vēl pirms ierašanās Rīgā Monktonu uz sarunu ''Skype'' aicināja Māra Rozenberga.
Labdien, Tom, un laipni lūgts Rīgā jau pēc pāris dienām! Vai šī būs jūsu pirmā viesošanās Latvijā?
Toms Monktons: Jā, tā būs gan. Esmu lidojis caur Rīgu, bet līdz šim neesmu izgājis ārpus lidostas.
Šeit, Rīgā, cirks nesen ir sācis piedāvāt amatierlīmeņa nodarbības Cirka skolā, kas pie mums daudziem ir kaut kas pilnīgi jauns un neierasts. Kas jūs pašu savulaik ieveda cirka pasaulē?
Sāku ar cirka fizisko pusi – vēl kā bērns es mācījos žonglēt. Tas man ļoti patika. Kad man bija 17 gadu, es iestājos cirka skolā, bet tur nebija pārāk augsts līmenis, un es ātri vien sapratu, ka cirkā mani vairāk interesē teātra un komēdijas puse, nekā fizisko spēju izrādīšana.
Atvainojos, ka pārtraucu, bet vai jūs pašlaik rosāties virtuvē? Es fonā dzirdu tekošu ūdeni…
Jā, esmu gan virtuvē. Ups, tie bija mani trauki! Es apsolu, ka tūlīt pārtraukšu rosīties. Man vienkārši paralēli ir jāuztaisa pusdienas. Tā, viss!
Tātad mēs palikām pie cirka skolas. Bet kā un kāpēc jūs no turienes vēlāk nokļuvāt Parīzē?
Mani vienmēr ir saistījusi iespēja uzstāties un attīstīt savas prasmes, tāpēc cirks bija dabisks veids, kā to izteikt. Kad pabeidzu cirka skolu, sāku strādāt teātrī, bet man bija grūti Jaunzēlandē atrast tādu darbu, kādu es tiešām gribēju darīt. Kādā brīdī sapratu, ka tur tāds faktiski neeksistē un ka man būs jālūkojas pēc darba citviet. Turklāt gribēju studēt tieši to specifisko cirka jomu, kas mani interesēja, proti, komēdiju un fizisko teātri. Tāpēc sāku lūkoties uz cirka skolām otrpus okeānam. Tā es uzzināju par Žaka Lekoka teātra skolu Parīzē (L'École Internationale de Théâtre Jacques Lecoq). Kāds man to ieteica. Un tā gadu pēc cirka skolas beigšanas Jaunzēlandē es devos uz Parīzi.
Bet tagad jūs dzīvojat Somijā. Kā dzīve turp aizveda?
Lekoka teātra skolā iepazinos ar pāris studentiem no Somijas, un mēs ļoti labi sapratāmies. Mēs dzīvojām vienā dzīvoklī un kļuvām par tuviem draugiem. Mēs bijām no tiem nedaudzajiem Lekoka teātra skolas studentiem, kas iepriekš bija apguvuši cirka mākslu, laikam tāpēc satuvinājāmies. Vēlāk visi noslēdzām līgumu ar cirka kompāniju Somijā, un tā kļuva par mūsu pirmo darba vietu pēc skolas.
Joprojām strādājat šajā cirka kompānijā vai tagad esat brīvmākslinieks?
Jā, kas es esmu…? Esmu brīvmākslinieks, bet ar saviem somu kolēģiem nodibinājām paši savu fiziskā teātra un laikmetīgā kompāniju, ko sauc „Kallo Collective”.
Jūsu izrāde „Tikai kauliņi” ir pirmā, ko uz Latviju atvedusi Rīgas cirka jaunā vadība, Tā darbu sāka šā gada pavasarī un aktīvi cenšas paplašināt izpratni par to, ko nozīmē cirks, jo vairumam šeit vārds „cirks” lielākoties saistās ar dresētiem dzīvniekiem, klauniem un gaisa vingrotājiem spožos tērpos. Kā jūs raksturotu to cirka virzienu, kurā darbojaties jūs?
Laikam varētu teikt, ka esmu saistīts ar laikmetīgā cirka kustību. Jebkurā jomā, ja salīdzināsiet klasiku ar laikmetīgo formu, redzēsiet, ka tās ir diezgan atšķirīgas. Piemēram, klasiskā un laikmetīgā mūzika vai klasiskā un laikmetīgā deja. Tas palīdz saprast arī atšķirības starp klasisko un laikmetīgo cirku. Domāju, ka
laikmetīgais cirks daudz eksperimentē ar formu un dažādu žanru sapludināšanu. Tāpat ir daudz eksperimentu ar cilvēku prasmēm un kontekstu, kādās tās tiek parādītas.
Sacījāt, ka jūsu lauciņš ir komēdija un fiziskais teātris. Kā jūs to aprakstītu tiem, kuriem nav ne jausmas, ko nozīmē „fiziskais teātris”?
Fiziskais teātris patiesībā ir ļoti plašs termins. Bet būtībā tas nozīmē, ka izrādē ķermenis un tā iespējas tiek izmantotas kā galvenais izteiksmes līdzeklis. Deja, cirks, mīmi, klauni – tas viss pieder pie fiziskā teātra.
Jūsu izrādes nosaukumu „Tikai kauliņi” latviski var saprast dažādi: runa varētu būt gan par cilvēka kauliem, gan par metamajiem kauliņiem, gan pat par ķiršu kauliņiem.
O, perfekti!
Bet par ko tad galu galā būs jūsu izrādes stāsts?
Savā ziņā tas ir stāsts par mūsu ievainojamību un – kā lai pasaka – pagaidāmību? Proti, ka esam šajā pasaulē tikai uz laiku un cik patiesībā esam nenozīmīgi. Tas ir stāsts par dzīves gaistošo dabu un visu komisko un traģisko, kas ar to saistās.
Kā jūs nonācāt pie šādas tēmas?
Tas bija izaicinājums, ko es pats sev uzliku. Es gribēju radīt šovu, kurā tiktu izmantota tikai viena lampa, kurā nebūtu neviena cita rekvizīta, pilnīgi nekāda teksta vai stāsta līnijas. Un šī tēma izauga tieši no minimālistiskās pieejas – tas kļuva par caurviju motīvu visām mazajām etīdēm, kuras biju izdomājis.
Iepriekš minējāt, ka jums ar kolēģiem ir sava cirka kompānija. Taču visos šovos, kuru fragmentus man izdevās atrast tīmeklī, jūs uzstājaties viens pats. Tātad pārsvarā esat solo mākslinieks?
Jā, tā ir sanācis, ka vairums manu izrāžu ir soloizrādes. Bet es darbojos arī kā pasniedzējs un režisors, tāpēc es daudz strādāju arī ar citiem cilvēkiem. Un es nesauktu sevi par solo mākslinieku, vienkārši uzstāties vienam – tas ir diezgan efektīvs veids, kā strādāt. (Smiekli) Bet arī šovu, ko rādīšu Rīgā, esmu veidojis kopā ar kolēģiem, tā kā neesmu pavisam viens.
Fiziskais teātris ir universāla valoda, un tomēr – vai jums gadās situācijas, kad jūsu paša humora izjūta pagalam nesakrīt ar publiku?
Jā, man šķiet, ka katram komiķim, lai kādā formā viņš sevi izteiktu, ir bijis vismaz viens šovs, kas galīgi nav izdevies. Domāju, ka tāda pieredze ir ikvienam. Neko daudz jau tur nevar darīt – vienkārši ej uz priekšu un centies atrast lietas, kas piesaista auditoriju. Bet reizēm tu vienkārši nevari to kontrolēt. Mana darba centrālais akcents ir komēdija, bet man ir svarīgi, lai uz to būtu arī interesanti skatīties. Tāpēc, pat ja joki skatītājiem nešķiet smieklīgi, vismaz izrādes vizuālā puse piesaista uzmanību. Tā kā katrs tajā var atrast kaut ko savu.
Vai publikas humora izjūta atšķiras arī atkarībā no tā, kurā pasaules malā uzstājaties?
Jā, ir zināmas atšķirības, bet lielākoties atšķiras tas, cik skaļi cilvēki smejas. Parasti smiekli atskan vienās un tajās pašās vietās, vienīgi reizēm tie ir skaļi un reizēm – kautrīgi pieklusināti. Jā, vairāk uz dienvidiem cilvēki smejas skaļāk. Bet interesanti, ka arī ziemeļnieciskajā Somijā publikas attieksme pamazām mainās. To esmu pamanījis pat šajā īsajā laikā, kopš uzstājos Somijā.
Augot fiziskās komēdijas žanra popularitātei, atraisās arī publika. Viņi pamazām pierod pie šīs formas un sāk šos priekšnesumus uzņemt arvien siltāk.
Līdzīgi kā, raugoties uz pasaules klases mūziklu aktieriem, kuri vienlīdz labi dzied, dejo un tēlo, arī skatoties jūsu izrāžu fragmentus mani tiešām pārsteidza jūsu spēja apvienot katra sava ķermeņa muskuļa pārvaldīšanu ar komiķa un stāstnieka talantu. Kā jūs uzturat sevi formā – gan fiziski, gan garīgi?
Ja man ir gana daudz darba, tad tas notiek pats no sevis. Izrādes spēlēšana notur mani formā. Un es strādāju daudz, tā kā tas palīdz. Ja neuzstājos, tad trenējos. Un es nemēdzu daudz atpūsties. Mans prāts faktiski visu laiku nodarbojas ar kaut kā jauna radīšanu. Bet tas jau ir vieglākais. Izdzīvot pārējo dzīvi ir daudz grūtāk! (Smiekli)
Bet tam jābūt diezgan nogurdinoši – visu laiku būt radīšanas un uzstāšanās procesā, pašam sevi režisēt.
Jā, es to pat nepamanu līdz brīdim, kad gadās kāds brīvāks brīdis. Tad es mazliet sabrūku un guļu nedēļu no vietas. Vai kaut kā tā.
Kādas ir jūsu paša ikonas cirka, teātra un dejas pasaulē, kam sekojat līdzi un no kā iedvesmojaties?
Hmmm. Ir daudz dažādu mākslinieku un kompāniju, tāpēc grūti izcelt kādu konkrēti. Es pašlaik sadarbojos ar diviem brīnišķīgiem klauniem – Trigviju Veikenšovu (Trygve Wakenshaw) un Gebiju Munjozu (Gaby Muñoz). Viņi ir tiešām lieliski. Man ļoti patīk arī, piemēram, žonglētāju „Gandini Juggling” horeogrāfijas. Strādāju ar producentu kompāniju „Aurora Nova”, kuri prot pamanīt tiešām labus šovus. Tā kā es mēdzu ielūkoties viņu programmā, lai uzzinātu, kas jauns un labs pasaulē notiek.
Atgriežoties pie jūsu izrādes „Tikai kauliņi”, ko tuvākajās dienās rādīsiet Rīgā, ko jums gribētos, lai cilvēki no tās paņem?
Es gribētu, lai skatītāji piedzīvo ko tādu, ko nekad nav redzējuši. Lai viņi kļūst atvērtāki jaunai pieredzei arī nākotnē. Lai viņi nebaidās labi pavadīt laiku, iepazīstot jaunas cirka formas un galu galā – gūst prieku un dabū izsmieties.
Un tas nekas, ka izrāde ir par visai nopietnām, filozofiskām tēmām, kā mūsu dzīves gaistošā daba?
Jā, protams. Valoda, caur kuru par šīm tēmām runāju, ir humors. Un man šķiet, ka tas ir ļoti efektīvs veids, kā runāt par dziļākām lietām, kā palīdzēt cilvēkiem atvērties un par to domāt. Turklāt izrādē „Tikai kauliņi” šīs izpausmes ir diezgan abstraktas. Es teiktu, ka tas filozofiskais, tumšais, paliek fonā.
Un nav jākautrējas smieties.
Pilnīgi noteikti!
*
Uzreiz pēc svētdienas 17. decembra vakara izrādes "Tikai kauliņi", kas notiks LKA Teātra mājā "Zirgu pasts" Dzirnavu ielā 46, Toms Monktons plkst. 18.00 piedalīsies "Sarunās par cirku", atklājot vairāk par izrādes tapšanu, mākslinieka ikdienu, fizisko teātri kā veidu, kā runāt bez vārdiem un smiekliem — kā ceļu pie skatītāja. Sarunu vadīs un tulkojumu nodrošinās Rīgas cirka skolas vadītāja Māra Pāvula; sarunas ir bez maksas. Sarunu tiešraidi varēs vērot Rīgas cirka ''Facebook'' lapā.
