Toms Ķencis: Padomju folklora varbūt nav skaista, bet ir mūsu kultūras mantojuma šķautne

"Ar šāda pētījuma palīdzību izprotam plašākas kopsakarības par zināšanu un kultūras veidošanas procesiem un to, kā tie tika vēsturiski organizēti, un arī cilvēku vietu totalitārā sabiedrībā, tās zinātnē un politikā,” tā par savu pētījumu "Vācot padomju folkloru”, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” stāsta Toms Ķencis.

Jaunākais Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotais pētījums aizved aizraujošā ceļojumā uz pēckara pirmo desmitgadi un izseko folkloristu gaitas Tukuma, Siguldas, Cēsu, Ventspils citos Latvijas rajonos, kur no 1947. līdz 1954. gadam tika rīkotas zinātniskās folkloras vākšanas ekspedīcijas.

"Līdz galam nevar zināt, vai to darīja nopietni, tas tika apspriests nopietni, par to tika rakstīts nopietni. Noteikti daļa satura tika radīta nopietni, bet esmu pārliecināts, ka daudzi šajā procesā iesaistītie tam piegāja ne gluži tik pareizi vai partejiski, kā tas varēja likties, palasot avīžu ziņas,” par padomju folkloras vākšanu un radīšanu turpina Ķencis.

Ķencis skaidro, ka grāmata ir otrā sērijā "Latviešu folkloras krātuves (LFK) krājums", kurā  sistemātiski apskata mūsu tautas garamantas, kas savāktas LFK. Krājuma pamatā ir Dainu skapis, bet tā ir tikai maza daļa no aptuveni pieciem miljoniem vienību dažādu folkloras materiālu.

"Daļa šo materiālu ir padomju folklora. Pētot šo folkloru un tās rašanās nosacījumus, mēs ne tikai ieraugām vēl vienu šķautni mūsu kultūras mantojumā, kura varbūt nav ļoti skaista vai politiski pareiza un interesanta, bet tā ir mūsējā un neatņemama daļa mūsu vēstures,” norāda Ķencis.

Padomju folkloras pirmsākumi saistās ar 20. gadsimta 30. gadiem Padomju Krievijā. Pēc 1934. gadā notikušā padomju rakstnieku pirmā kongresa sākās aktīva padomju folkloras vākšana un sacerēšana.

"Bieži gadījās, ka nebija, ko vākt, nācās pamācīt, kā sacerēt. Tas labi gāja kopā ar definīciju, ka tā ir mūsdienu folklora, kas rodas uz vietas, kas vairāk attiecas uz nākotni, ne uz pagātni kā tradicionālā kultūra,” atzīst Ķencis.

Pēc 1945. gada padomju folklora ienāca arī Latvijas zinātniskajā dzīvē un, kad izveidojās Folkloras institūts, sāka meklēt padomju folkloru Latvijā. Bet jau 1960. gadā tika rakstīts, ka padomju folklora ir bijusi pārpratums un kļūdains paklupiens un latviešu folkloristika ar to vairs nenodarbojās.

Ķenča pētījuma pirmā daļa ir veltīta Folkloras institūta akadēmiskajām aizkulisēm un unikālos arhīvu materiālos balstītai institucionālajai vēsturei vēlīnā staļinisma laikā, savukārt otrajā daļā ir apkopoti tipiskākie un interesantākie no vairāk nekā 5000 padomju folkloras materiāliem, kas tika savākti astoņās ekspedīcijās.

Ķencis atklāj, ka ekspedīcijās vasarā pierakstījis visu. Rudenī pierakstīto materiālu šķiroja.

Piemēram, uz lapas ir četras tautasdziesmas: divas pareizas par simtiem govju kolhoza laidarā, vienā par to, ka brigadieris piedzēries un tīrums aizaudzis. Pareizām piešķīra arhīva numuru, nepareizām nepiešķīra.

Savā pētījumā Ķencis izmantojis visus savāktos materiālus un vēlas rosināt tālākos pētījumus par LFK krājumu un arī padomju folkloru.

"Kā pētniekam likās kā aizraujošs pagrieziens, kas var aizvest dažādos virzienos un atklāt daudzas dažādas lietas par sabiedrību, par medijiem, varas funkcionēšanu, zināšanām tajā. Kamēr pati folklora, labāk par to atsevišķi nespriest, ir estētiskā ziņa nabadzīgs materiāls un drīzāk dīvains, nekā labskanīgs,” atzīst Ķencis.

Šobrīd pētnieks strādā pie darba par radošo pagriezienu šajā periodā.

"Sākumā bija doma, ka folklora gan jau saradīsies, tad arī savāksim. Bet 1949./1950. gadā paziņoja, ka padomju folklorists ir nevis tas, kurš pasīvi, bet tas, kurš aktīvi ierosina radīt un palīdz radīt.

Gribētu tuvāk apskatīt, kā tas īsti nācās, kādas bija attiecības starp notikumiem Maskavā, kur tādas kustības formulēja, un caur kādiem mehāniskiem tas tika īstenotas Rīgā,” stāsta Ķencis.

Ķenča pētījums "Vācot padomju folkloru” domāts kā folkloristikas ieguldījums kultūras procesu pētniecībai Staļina totalitārā režīma gaisotnē, kam pēdējo gadu laikā ir veltīta Ilzes Konstantes "Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956" (Neputns, 2017) un Arnolda Klotiņa "Mūzika pēckara staļinismā" (LU LFMI, 2018).

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti