Groteskās tautasdziesmas par jauncelsmi, kolhoziem, Staļinu nāk prātā pašas pirmās, pieminot jēdzienu “padomju” vai “sociālisma folklora”. Taču jēdziens ir daudz plašāks, tas ietver arī sakāmvārdus, nostāstus, mīklas un visa cita veida folkloras materiālus, kas adaptēti padomju propagandas vajadzībām. Tāpat tajā iekļaujas arī nelegālā, pretvalstiskā folklora, piemēram, anekdotes par padomju līderiem.
Viens no tēmu lokiem konferencē arī būs šī savulaik jaunā, mākslīgi radītā folklora. Pētnieki analizēs, kā un kāpēc tā radās un kas no tās ir saglabājies līdz mūsdienām.
Dažus no rašanās iemesliem iezīmē padomju folkloras pētnieks, konferences projekta vadītājs Toms Ķencis: “Pašos pirmajos pēckara gados bija tāda tiešām “no augšas” burtiski instrumentāla doma, ka folkloru var izmantot propagandas nolūkiem, lai nostiprinātu un popularizētu padomju varu un panāktu kaut kādus padomju varas komunikācijas mērķus. Piemēram, veicinātu kolektivizāciju vai cīnītos ar dzeršanu kolhozā vai neizdarībām, negatīvām parādībām, vai veidotu pozitīvāku politisko vadoņu tēlu.
Kopumā bija virsmērķis veidot to, ko varētu saukt par padomju mitoloģiju.”
Līdzās absurdajiem folkloras piemēriem konference pievērsīsies arī folkloristu videi kā tādai, kurā veidojās pretestība padomju varai un no kuras izauga folkloras kustība, kam bija liela loma brīvības procesu veicināšanā. Par šo tēmu referēs Lietuvas pārstāve Radvile Racenaite, bet ļoti līdzīgi pretošanās tika īstenota arī Latvijā.
“Tāds spilgtākais piemērs ir, ka neatkarīgās Latvijas karogs pirmo reizi tā atklāti tika nests pa ielām Folkloras festivāla laikā 1988.gadā. Tā, man liekas, ir tāda ļoti spilgta zīme,” stāsta Toms Ķencis.
“Un, runājot vispār par folkloras nozīmi šajā Padomju Savienības sabrukšanas un neatkarības atjaunošanas posmā, ir tāds interesants piemērs, ka pēc neatkarības atgūšanas visās trijās Baltijas valstīs prezidenti bija vai nu folkloristi vai etnomuzikologi, katrā ziņā visi ļoti cieši saistīti ar folkloru. Tā ir, protams, Vaira Vīķe-Freiberga, kas ir tautasdziesmu pētniece, akadēmiķe, tad ir Vītauts Landsberģis un Lennarts Meri.”
Konference pievērsīsies arī folkloristikai kā zinātnes nozarei, skaidrojot, ar ko tā nodarbojās padomju laikā. Izrādās, tieši padomju folkloras pētniecība bija ļoti maza daļa no tā, kam nozare pievērsās. Tās uzmanības lokā pamatā bija tradicionālā folklora, kas tika pētīta un atspoguļota ļoti plaši.
Pirmo reizi Latvijā par šādām tēmām tiek rīkota starptautiska konference, kas dos iespēju tās apzināt ne tikai Baltijas valstu, bet arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu kontekstā.
Saprast laika un vides kontekstus, kā arī, piemēram, groteskās tautasdziesmas kā tikai vienu šķautni no veseluma arī ir konferences galvenais izdevums, atzīst Toms Ķencis.
Viņš skaidro: “Bija mērķis veidot ideju un tēlu sistēmu, kā padomju vara vēlējās tikt uztverta, tikt atspoguļota, un šī mērķa īstenošanā līdzās folklorai piedalījās arī visas citas kultūras nozares. Rakstnieki rakstīja par darba pirmrindniekiem, mākslinieki viņus gleznoja, folkloras teicēji sacerēja tautasdziesmas un tā tālāk.
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc uz folkloristiku un uz folkloru vajag skatīties plašākā kultūras kontekstā, lai saprastu, kā šīs parādības, kas, paņemtas atsevišķi, ir diezgan dīvainas un groteskas, kā tās patiesībā funkcionēja tajā laikā, un caur to mēs varam šo laiku arī labāk saprast.”
Tiešsaistes konferencē “Sociālisma folkloristika: nozares mantojums” piedalīsies 16 dalībnieki no 10 valstīm. Līdzās trim Baltijas valstīm pārstāvēta arī Ukraina, Polija, Ungārija, Čehija, Rumānija, Somija un ASV.
Konference notiks 17. un 18. decembrī platformā “Zoom”, tās darba valoda būs angļu. Piedalīties bez maksas var ikviens, bet pirms tam jāreģistrējas, un to var izdarīt Literatūras, folkloras un mākslas institūta mājaslapā.
