Rīgas kinostudijā padomju gados tapa vairāk kā deviņi simti dažādu filmu. Tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas strīdīgs ir kļuvis jautājums par to, kam tad īsti pieder tiesības uz šīm filmām un kādi honorāri būtu jāsaņem to veidotājiem.
Rīgas kinostudijā tapuši gan mazpazīstami darbi, gan filmas, kuras labprāt skatās vēl šodien, kā „Vella kalpi”, „Ceplis” un „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Kinostudija tagad ir privāts uzņēmums, kas uzskata, ka tiesības uz atlīdzību par filmu izrādīšanu joprojām pieder tai. Pretējās domās ir Kultūras ministrija, kura 2008. gadā vērsās tiesā, prasot atzīt valsts īpašumtiesības uz filmām. Pirmajā instancē ministrija uzvarēja, tomēr apelācijā tiesneši lēma savādāk. „Šis bija pārsteigums, tāpēc es saku, kad nepieciešams iepazīties ar motīvu daļu, tātad to attiecīgi arī vērtēsim,” norāda KM pārstāvis, advokāts Lauris Leja.
Savukārt Rīgas kinostudija uzskata - ja valsts ir satraukusies par Latvijas kultūras kanonā iekļauto materiālu pieejamību tautai, ir iespējams kompromiss. „Es neredzu loģisku šķēršļus sadarboties. Bet nu te ir pietiekami daudz emociju, šī lieta ir diezgan skaļa un tāpēc līdz kaut kādiem lēmumiem no valsts puses vai pretimnākšanas, mēs neesam sagaidījuši, kaut arī ļoti daudz priekšlikumus esam izteikuši kā valsts varētu realizēt bez maksas piemēram, šīs te filmas rādot nekomerciāliem mērķiem, izvietojot uz LNB serveriem. Šīs sarunas mēs, protams, taisāmies turpināt,” saka AS „Rīgas kinostudija” valdes priekšsēdētājs Armands Liberts
Tas gan neatbild uz jautājumu, vai par filmu izrādīšanu atlīdzība būtu jāsaņem to autoriem. Lietā blakussūdzību bija iesniegusi arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība. Tās pārstāve atzina - pašreizējais spriedums nozīmē, ka autori par savu darbu izmantošanu Latvijā neko nesaņems.
„Tātad, faktiski nozīmē to, ka Rīgas kinostudija var darīt to ko viņi dara šobrīd, piemēram, nodod Ogres televīzijai filmas izmantot bez maksas. Pareizāk, viņi varbūt saņem, bet autori nesaņem nekādu atlīdzību par savu filmu izmantošanu,” pauda kinostudijas pārstāve tiesā, advokāte Māra Ļūļa – Frankēvica.
Tas veidojot paradoksālu situāciju, jo, piemēram, šīs pašas filmas izrādot Krievijā, autori atlīdzības saņem. Kinematogrāfisti uzskata, ka valstij pieder filmu producenta tiesības, bet to veidotājiem – autortiesības, tādā apjomā, kā to paredz mūsdienu Autortiesību likums. Savukārt Rīgas kinostudija atsaucas uz padomju Civilkodeksu, saskaņā ar kuru procenti no filmu ieņēmumiem autoriem neesot pienākušies. „Es vērtēju šo prasību kā tādu mēģinājumu pārvilkt strīpu it kā nekas nebūtu bijis un to visu uzbūvēt pēc principa, kā būtu, ja tās filmas tiktu uzņemtas tagad. Kas tad autoriem, piemēram, pienāktos,” uzsvēra AS „Rīgas kinostudija” valdes priekšsēdētājs Armands Liberts.
Kinematogrāfistu savienība jau tagad atzīst, ka spriedumu visticamāk pārsūdzēs, tādēļ skaidrība sājā jautājumā gaidāma ne ātrāk kā pēc vairākiem gadiem.
Jau ziņots, ka februārī šajā lietā bija jābūt pasludinātam spriedumam, tomēr tiesa aicināja abas puses iesniegt papildus pierādījumus lietā.
Kultūras ministrija jau pirms septiņiem gadiem cēla trauksmi, ka tagad privātā „Rīgas kinostudija" noslēgusi līgumu par padomju laiku Latvijas kino un TV filmu tiesību nodošanu kādai Dānijā reģistrētai kompānijai. Ministrija uzskata, ka „Rīgas kinostudija", noslēdzot darījumu par sev nepiederošām tiesībām, iespējams, pārkāpusi likumu.
Pērn pirmās instances tiesa atzina Kultūras ministrijas autortiesības uz 973 padomju laikā „Rīgas kinostudijā" tapušajām filmām. Tomēr nu Rīgas apgabaltiesa atcēlusi šo lēmumu.
