Sadaļas Sadaļas

Tehnika kā estētiska un vēsturiska vērtība – 5 muzeji transporta nozarei

Eiropas kultūras mantojuma dienas šogad piedāvā iepazīties ar vairāku satiksmes nozaru muzejiem, kā arī uzrāda jomas, kuros tādu nav vispār. Ja sauszemes un dzelzceļa transportu atmiņas institūcijas pēta profesionāli un aizrautīgi, saņem nozares atbalstu un reprezentē to, tad aviācijas nozarei muzeja nav vispār, bet kuģniecībai trūkst autentisku eksponātu vidē.

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs

Rīga, Uzvaras bulvāris 2a

Ar objektu iepazīstina vēsturniece Ieva Pētersone, Latvijas Dzelzceļa muzeja direktore

Eiropas Kultūras mantojuma dienas

Eiropas Kultūras mantojuma dienas aizsākās 1985. gadā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas. To mērķis ir sekmēt izpratni par Eiropas kultūras bagātību un daudzveidību. 2021. gadā Eiropas Kultūras mantojuma dienas no 17. līdz 19. septembrim norisinājās visā Latvijā un bija veltītas transporta tēmai.

Dzelzceļš Torņakalnā tika ierīkots 1868. gadā, kad 21. novembrī atklāja toreizējo dzelzceļa līniju Rīga–Mītava (tagad – Jelgava). Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs un teritorija līdz pat Akmeņu ielai ir Mītavas dzelzceļa galastacijas, depo un noliktavu vieta – senākais dzelzceļa kvartāls Daugavas kreisajā krastā.

Pēc Bolderājas līnijas uzbūvēšanas, kurā ietilpa arī pirmais pastāvīgais dzelzs tilts pār Daugavu, vilcieni pa uzbērumu no Torņakalna brauca uz staciju “Rīga II”. Stacija Akmeņu ielā zaudēja nozīmi, un to pārdēvēja par Torņakalna preču staciju. 20. gs. 50. gados kvartāls kļuva par pilnīgi noslēgtu teritoriju, kuru izmantoja Baltijas dzelzceļa materiāli tehnisko resursu pārvaldes struktūras. Tas bija iecienīts malkas iegādes un metāla nodošanas laukums.

1996. gadā bijušo līnijas Rīga–Mītava dzelzceļa vagonu remontdarbnīcu ēku un četrus sliežu ceļus nodeva Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejam, kas uzsāka degradētās vides sakopšanu un integrēšanu pilsētvidē. Muzejs ir izveidojis plašu un publiski pieejamu nozares vēstures liecību krātuvi, ekspozīcijas un izglītojošas programmas. Tā krājums aptver dzelzceļu vēsturi Latvijas teritorijā, sākot no 19. gs. vidus. Fotogrāfiju un pastkaršu kolekcijā ir bagātīga informācija par dzelzceļa stacijām, inženiertehniskajām būvēm, dzelzceļnieku darba un sadzīves ainām, lokomotīvēm un vagoniem. Baltijā plašākā “Ritekļu kolekcija” sniedz ieskatu par dzelzceļā izmantoto vilci, tostarp liecinot par vagonbūves tradīciju Latvijā. Pētnieciskajā darbā muzejs lielāko uzmanību pievērš dzelzceļa tehnikas un sociālajai vēsturei.

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs Jelgavā

Jelgava, Stacijas iela 3

Ar objektu iepazīstina Ilze Freiberga, Dzelzceļa muzeja Jelgavas ekspozīcijas un izstāžu kuratore

Dzīvojamo ēku būvniecība darbiniekiem Jelgavā sākās līdz ar Rīgas–Mītavas un Maskavas–Vindavas–Ribinskas dzelzceļu darbību, bet īpašu vērienu piedzīvoja padomju okupācijas laikā.

Ap 19.–20. gs. miju būvētā dzelzceļnieku dzīvojamā māja Stacijas ielā 3 ir viens no senākajiem dzelzceļa civilbūvju objektiem Jelgavā. Ēkā mājas raduši dažādi cilvēki, tostarp Jelgavas stacijas priekšnieks J. Janītis, kurš 20. gs. 30. gados ēkā ne vien dzīvojis, bet noturējis arī kora mēģinājumus dzelzceļnieku bērniem. Dienesta dzīvokļi tika piešķirti lietošanā ilgtermiņā; namā varēja izmitināt četras ģimenes, katrai no tām nodrošinot atsevišķu ieeju. Padomju laikā līdzās dzīvokļiem namā ierīkota dzelzceļa darbinieku zobārstniecība.

1984. gadā namā parādījās rosība – sāka darboties Jelgavas Jauno dzelzceļnieku klubs, kurā jaunieši iepazina profesijas smalkumus, ar entuziasmu veidojot un vadot dzelzceļa maketu.

1994. gada augustā namā durvis vēra Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja ekspozīcija. Par tās pamatu kļuva 1982. gada 24. decembrī Jelgavas Dzelzceļnieku kluba telpās atklātais Baltijas dzelzceļa Jelgavas nodaļas darba un kaujas slavas muzejs, kuru sabiedriskā kārtā izveidoja paši dzelzceļnieki. Muzejs iepazīstināja ar Jelgavas dzelzceļa mezgla vēsturi un kustības vadību. Vismaz pirmos 20 muzeja darba gadus šo uzdevumu veica paši dzelzceļnieki un dzelzceļa bijušie darbinieki, iepazīstinot ar amata rīkiem, signālierīcēm un dzelzceļnieku dzīvesstāstiem visus interesentus, īpaši pievēršoties skolēniem.

Ceļu muzejs Šlokenbekas muižā

Tukuma novads, Smārdes pagasts, Šlokenbeka

Ar objektu iepazīstina NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne

Latvijas Ceļu muzejs ir viens no vecākajiem ceļu muzejiem Eiropā, dibināts 1976. gadā pēc ceļu nozares speciālista H. Sviķa iniciatīvas ar toreizējā Autotransporta un šoseju ministra E. Slēdes atbalstu.

Sākotnēji muzejs atradās Ogrē, bet 2000. gadā tika pārcelts uz Šlokenbekas muižu, kas ir vienīgais saglabājies nocietinātās muižas paraugs Latvijā.

Šlokenbeka pirmo reizi dokumentos minēta 1544. gadā; tā bija Livonijas ordeņa vasaļa nocietināta muiža. Tiek pieņemts, ka pirmos nocietinājumus uzbūvējis Verners fon Butlars (Werner von Buttlar) pēc rīdzinieku uzbrukuma Tukuma pilij 1485. gadā. Sākotnēji tā bija plānā četrstūrveida teritorija ar koka saimniecības ēkām, ko ietvēra aizsargmūris. Gadsimtu gaitā vairākkārt mainoties īpašniekiem, muiža pārbūvēta. 17. gs. Šlokenbeka zaudēja militāro nozīmi un tika pielāgota saimnieciskām vajadzībām, nocietinājuma mūrī uzceļot jaunas caurbrauktuves ar vārtu torņiem. 18. gs. tiem uzbūvēja mansarda jumtus, pie aizsardzības mūra uzcēla saimniecības ēkas, 19. gs. uzcēla jaunu dzīvojamo ēku.

Ceļu muzeja ekspozīcija ir izvietota muižas dzīvojamās ēkas zālēs, verandā, Kalna un Lejas ratnīcās. Katrai muzeja zālei ir sava tematika, kas saistīta ar ceļu un tiltu nozari. Dzīvojamajā ēkā ir ekspozīcija par Latvijas ceļu tīkla un ceļu nozares attīstību, Kalna ratnīcā izvietota zirgu iejūgu un ratu kolekcija, zirgu vilces ierīces ceļu darbiem, materiāli par zirgkopību. Lejas ratnīcā novietoti dažādi ceļu būves mehānismi, tostarp arī 1924. gadā izgatavotais firmas “Marshall” tvaika veltnis.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs

Talsu novads, Talsi, Celtnieku iela 12

Ar objektu iepazīstina NKMP speciāliste Anna Anita Cīrule

Latvijas Lauksaimniecības muzeja pirmsākumi meklējami 20. gs. 70. gadu sākumā, kad Talsos pēc ''Lauktehnikas'' pārvaldnieka Voldemāra Ozoliņa iniciatīvas sāka vākt un glabāt dažāda veida lauksaimniecības un sadzīves tehniku. 1982. gadā durvis vēra izstāžu paviljons, septiņus gadus vēlāk iegūstot arī valsts atzīta muzeja statusu. 2003. gadā, pievienojot Latvijas Meliorācijas un zemkopības muzeju, tika izveidots tagadējais Latvijas Lauksaimniecības muzejs, kas ir vienīgais šāda veida muzejs Latvijā.

Šobrīd muzeja krājumu veido vairāk nekā 53 000 priekšmetu, tostarp dažādi transportlīdzekļi un tehnikas vienības. Tajā atrodama gan lauksaimniecības tehnika, kā graudu kombains S-4 “Staļinec”, angļu uzņēmuma “Garrett” ražotā pašgājēja lokomobile kuļmašīnas vilkšanai un darbināšanai, dažādi traktori, piemēram, “Fordson”, Anglijas “Ferguson”, Vācijas “Lanz Buldog”, gan automašīnas, no kurām viena no slavenākajām ir kravas automašīnu GAZ AA, kas redzama tādās filmās kā “Ilgais ceļš kāpās”,  “Likteņa līdumnieki” un “Sapņu komanda 1935”.

Muzejs glabā arī liecības par dzelzceļa vēsturi Kurzemē, jo jau no 20. gs. 80. gadiem devis mājvietu Talsu mazbānītim – šaursliežu dzelzceļa lokomotīvei un vagoniem.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs ar plašo un interesanto krājumu, izstādēm un speciālistu darbu paver citādāku, bet ne mazāk interesantu transporta vēstures un attīstības šķautni, aicinot iepazīt un izzināt tā piedāvātos stāstus un kolekcijas par lauksaimniecības attīstību Latvijā. Muzejs darbojas ar Lauksaimniecības ministrijas atbalstu.

Rīgas Motormuzejs

Rīga, Sergeja Eizenšteina iela 8

Ar objektu iepazīstina Linards Zandovskis, muzeja speciālists zinātniski pētnieciskajā darbā

Ideja par seno spēkratu muzeju Latvijā sāka virmot jau 20. gs. 70. gados, kad Latvijas Antīko automobiļu kluba entuziasti aizsāka tam laikam nebijušu kustību, rīkojot seno spēkratu salidojumus un rallijus Padomju Savienībā. Pasākumus apmeklēja skatītāju tūkstoši, un cilvēkiem bija liela interese par senajiem spēkratiem. Arī ideja par spēkratu iekļaušanu kultūrvēsturiskajā mantojumā radās, pateicoties entuziastu aizrautībai.

Nostiprinājās doma, ka automobilis ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī estētiska un vēsturiska vērtība.

Pirmo reizi Rīgas Motormuzejs durvis apmeklētājiem vēra 1989. gadā. Šodien tas ir vienīgais šāda profila muzejs Baltijā un lielākais Austrumeiropā. Tas vienmēr bijis uzticīgs savai misijai – radīt cilvēkos interesi un izpratni par spēkratu vēsturi un tehnikas mantojumu kopumā.

Lai sāktu veidot topošā muzeja krājumu, toreizējā Autosatiksmes ministrija 1984. gadā pārņēma Latvijas Antīko automobiļu kluba kolekciju – 32 spēkratus, tostarp leģendāro 1913. gada ugunsdzēsēju automobili Ruso-Balt; 1938. gada iekārojamāko kalnu sacīkšu automobili Auto Union jeb “sudraba bultu”; 1939. gada Ford–Vairogs V8 un citus vērtīgus automašīnu eksemplārus.

Šodien muzeja krājumā ir 194 automobiļi, 92 motocikli, 9 motorolleri, 26 mopēdi, 22 velosipēdi, 7 piekabes, traktors, zirga rati, seni auto piederumi, darba rīki, Latvijas auto un motosportistu balvas, radio un tālruņu aparāti, kā arī vairāki tūkstoši grāmatu sējumi, iespieddarbi, fotogrāfijas un dokumenti.

Pilnībā atjaunotais un rekonstruētais Rīgas Motormuzejs darbu atsāka 2016. gada 2. jūlijā. Ēkas trijos stāvos izvietotā ekspozīcija veidota kā aizraujošs un interaktīvs stāsts par unikāliem spēkratiem, slavenām personībām un nozīmīgākajiem notikumiem automašīnu vēsturē. Muzejā izvietoti vairāk nekā simt automobiļi un motocikli.

Eiropas kultūras mantojuma dienas: Transports

Vairāk

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt