Uz grāmatas par Sēlijas šaursliežu dzelzceļu sākotni Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atskatās projekta vadītāja Agnese Neija: "Tā bija nejauša tikšanās ar Tomu Altbergu "Kārsavas stāstu" pirmās grāmatas atklāšanā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Toms man tā rezignēti sacīja, ka pa Sēlijas teritoriju jau nebūs atrodams neviens izdevējs, kurš varētu tādu projektu realizēt. Mums jau bija nodibināta biedrība (biedrība ["Sēlijas kultūras projekti"] ir mūsu ģimenes rūpju bērns, mēs gribējām kaut ko dot vietējai kopienai), un es nevarēju teikt neko citu kā – aiziet, ķeramies pie šī projekta. Tā bija 2018. gada nogale. Nedaudz mums kovids patraucēja, kad mainījās prioritātes finansējuma sadalē. Bet bija vairāk laika pētīt un bija laiks, kad fotogrāfijas atnāca pie pētniekiem. Man liekas, ka viņi visi regulāri pētīja "eBay", meklēja un paši par savu naudu arī pirka tos attēlus." Dažas no iegūtajām fotogrāfijām esot publicētas pirmo reizi.
Industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs atzīmē, ka Latvijā dzelzceļi ir attīstījušies ļoti dažādi un tie ir ārkārtīgi atšķirīgi, tāpēc tos ir tik interesanti pētīt:
"Kārsavā tas ir 19. gadsimta vidus, kad tur ienāca dzelzceļš. Franču inženieri ienesa civilizāciju tajā, es atvainojos, toreiz maz apgūtajā nostūrī. Savukārt Sēlija – tas ir Pirmais pasaules karš, 20. gadsimts.
Tur atkal vācieši ar savu industriju, ar savu pedantismu būvēja militāros dzelzceļus (tas vispār ir fantastisks stāsts, kā to visu var uzbūvēt)." Tātad grāmatā skatīts kā industriālais, tā militārais mantojums. "Militārā darbība un industriālais mantojums ir ļoti cieši saistīts visās vietās, ne tikai Kārsavā, Sēlijā," uzsver domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone.
Taujāta, vai līdz mūsdienām dabā vēl ir saglabājušās kādas paliekas no Sēlijas šaursliežu dzelzceļa, Agnese Neija atbild apstiprinoši: "Jā, un pēdējā nodaļa izdevumā mums ir tāda, kur fotogrāfs Didzis Grodzs ir veicis dabā vēl atrodamās infrastruktūras fotofiksāciju. Viņš nav vienīgais – mēs arī paši braucām pa šīm vietām, fotografējām un pārliecinājāmies. [..]
Toms [Altbergs] šos uzbērumus ir raksturojis kā vecajām līnijām piederošus. Ja lasītājs skatīsies uz šiem uzņēmumiem, attēlu paraksts viņam ļaus identificēt, kura dzelzceļa līnija tā ir."
Neijai zināms, ka daži dzelzceļa uzbērumus izmanto arī pārgājieniem, tomēr kopumā vietējā kopiena nav pārāk informēta par kādreizējām šaursliežu līnijām. Iespējams, ar laiku atsevišķiem posmiem varētu noteikt zināmu aizsardzības statusu vai uzstādīt kādu piemiņas zīmi, viņa piebilst.
Fundamentālu ieguldījumu 600 mm dzelzceļa Sēlijā izzināšanā sniedzis grāmatas līdzautors, Latvijas Universitātes docents Aivars Markots. Viņa pamattēma ir kartogrāfija, saka Altbergs un turpina stāstījumu: "Tieši pateicoties viņam, mēs tagad to varam sākt darīt. Jo pirms tam mums bija vispārējas shēmas.
Arī vācieši, lai arī cik pedantiski viņi nebūtu, kartēs [pieļāva kļūdas]. Šo to viņi bija atstājuši, šis tas jau ir zudis. Arī tas, kas ir atstāts – viņi zīmējuši, bet mūsējos paugurus nav līdz galam izpratuši: izrādās, ka dzelzceļš gāja pa otru pusi, bet viņi iezīmējuši kartē pa pretējo, kalnam apkārt.
Tādas kuriozas situācijas bija. Aivars Markots mums ir izvilcis visu maksimālo, lai mēs tagad reāli dabā varētu saprast vismaz to vietu, kur dzelzceļš ir gājis."
Izdevuma "600 mm dzelzceļš Sēlijā Pirmā pasaules kara laikā – būvniecība, mērķi, ietekme" atvēršana notiks 30. jūnijā pulksten 17.00 Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.
