Vilhelma Purvīša dzimtajās Vecjaužu mājās, kuru apkārtnē smelta ierosme ne vienai vien viņa gleznai, ilgu laiku nekas liels nenotika. Bet nu te valda rosība, lai šī vieta varētu pārtapt par satikšanās vietu jaunajiem māksliniekiem, kur rīkot plenērus un kultūras pasākumus. Pirms dažām dienām sakopts vecais stallis, kas nu pārvērties par izstāžu zāli, kur kā pirmie darbi apskatāmi Ogres Mākslas skolas audzēkņu interpretācijas par Purvīšan ainavām. Bet šodien, lielajā Pasaules talkas dienā, cilvēki grābj, uzpoš, zāģē vecos zarus un mazos māla podiņos sēj ābolu sēkliņas, lai no tām izaugtu stipras ābeles. Turklāt sēkliņas ir no ābelēm, kas jau no Purvīša paša laikiem aug viņa ābeļdārzā
"Purvīts - mūsu gleznotājs vislabākais. Jānāk sakopt! Te jau ir ļoti skaisti, bet vajadzētu vēl skaistāk, centīsimies visu darīt. Šī ir pirmā reize, tāpēc arī gribējās dikti redzēt, bija. Vīrs bijis pāris gadu atpakļ, bija redzējis.. Brīnišķīgi, Brīnišķīgi, ka Margarita ir visu tā uzņēmusies savest kāŗtībā. Ļoti skaisti, saka Anna.
Margrieta Lestrādena ir muzeju speciāliste no Nīderlandes, kura pirms 20 gadiem šīs mājas iegādājās, lai tās izglābtu no aiziešanas postā. Par tām uzzinājusi, braucot apmācīt vietējos muzeju speciālistus:
''Tas ir tas pats, kas mums Rembranta māja Nīderlandē. Un kādam bija jārīkojas. (..) Ko es gribētu - lai šī vieta kļūst par vietu, kur darbojas bērni un jaunie cilvēki. Jo tie ir tie, kuru rokās ir nākotne un kuri var izveidot pasauli labāku. Un padarīt šo vietu par starptautisku satikšanās vietu cilvēkiem, kuri viens otru saprot, jo viņi viens otru pazīst."
Purvīša mājas gan nav vienīgā vieta, kur šodien pulcējās talkotāji un kur iestādīti jauni koki. Turklāt, kā norāda Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme – nevis vienkārši koki, bet laimes koki, kurus var atzīmēt arī īpašā kartē, kas atrodama mājaslapā talkas.lv un ieraktsīt tur arī savu vēlējumu:
"Tā ideja par tiem kokiem ir – mēs stādām kokus un caur tiem kokiem mēs gribam sevi ierakstīt mūžībā. Es ļoti ceru, ka ar "Latvijas Valsts mežiem" izdosies viņus ne tikai atjaunot, bet šīs sakrālās vietas veidot, vietas radīt no jauna. Nevis, ka mēs iesim uz Zilokalnu meklēt sakrālos kokus, kas pirms 100 gadiem ir iestādīti, bet radīsim jaunas vietas."
Tā kā Latvijas šodienas talka ir daļa no Pasaules talkas, visas iesaistītās valstis apmainās ar ziņām un video stāstiem, kā nu kuram gājis. Un Latvijas Institūta direktore Aiva Rozenberga ir pārliecināta, ka šī ir tā reize, kad ar sevi varam palepoties, jo, kamēr citi skaita savākotos atkritumu maisus, mēs varam skaitīt iestādītos kokus:
"Mēs rādām, mēs stāstam, ka mēs Latvijā stādam laimes kokus, kāpēc to darām, un tas arī ir svarīgi, ka mums jāsaprot – mums par sevi kādreiz ir arī jāstāsta. Mums šķiet, ka mēs jau nevaram, citi zina labāk un izdara labāk. Nē! Šis ir tas gadījums, kad Latvija izdara visiem pa priekšu un rāda, kā to darīt citiem."
