ĪSUMĀ:
- Aizkraukles novada deputāts Guntis Libeks grib mainīt Skrīveru identitāti, svītrojot no skolas, bibliotēkas un ielas nosaukumiem Andreja Upīša vārdu.
- Guntis Libeks uzskata, ka Andrejs Upīts bija "absolūts nelietis", kura slavināšana neatkarīgā Latvijā ir "absurda".
- Vietējā Skrīveru sabiedrībā liela atbalsta Libeka priekšlikumam nav.
- Literatūrzinātnieki atzīst "kauna traipus" Andreja Upīša biogrāfijā, bet neesot pierādījumu, ka viņš saistīts ar represijām pret saviem tautiešiem.
- Andreja Upīša literārais mantojums jau pārvērtēts pirms vairākiem gadiem, svītrojot no ieteicamās literatūras saraksta vidusskolēniem "Zaļo zemi".
- Aizkraukles novada dome Upīša politisko biogrāfiju un sabiedrības attieksmi pret literāta godināšanu viņa dzimtajā vietā sola izvērtēt līdz vasaras vidum.
Deputāts iestājas pret "komunisma dvēseles" slavināšanu
Aizkraukles novada deputāts Guntis Libeks izcēlies ar dažādiem revolucionāriem priekšlikumiem. Rosināt atteikties no Andreja Upīša vārda nosaukumos rakstnieka dzimtajos Skrīveros gribējis jau sen. Gaidījis īsto brīdi. Iepriekš savā dzīvesvietā Koknesē ieteicis mainīt cita, viņaprāt, Latvijai nelojāla rakstnieka – komunista Linarda Laicena vārdā nosauktu ielu, tomēr priekšlikums noraidīts. Deputāts cer, ka šoreiz tā nebūs un Upīts beidzot atbildēs par savu nodarījumu: "Tas ir šausmīgi, ja šādu nelieti šobrīd valsts slavina divos muzejos. Viņš bija absolūts nelietis. Īsts, pārliecināts komunists. To jau arī teica Pēteris Stučka – Andrejs Upīts bija latviešu komunisma dvēsele." Libeks uzskata, ka godāt cilvēku, kas bija pret demokrātiju un neatkarīgu Latviju, ir absurdi:
"Būtībā var teikt, ka viņš bija par boļševisma ideoloģiju, lietām, pārkrievošanu, īpašumu atņemšanu, cilvēku padarīšanu par vergiem. Diezgan dīvaini, ja mēs tagad viņu godātu skolas nosaukumā."
Skrīverieši pieraduši pie Upīša vārda savā ikdienā
Bijušais Jaunjelgavas novada domes vadītājs Guntis Libeks līdz pašvaldības vēlēšanām 31 kilometra attālumā esošajos Skrīveros bija populārs vīrs. Par viņu savas balsis atdeva gandrīz piektā daļa vēlētāju. Tomēr iniciatīva atbrīvot Skrīverus no Upīša viņus nesajūsmina. Vietējā iedzīvotāja Justīne LTV raidījumam "Kultūršoks" stāsta, ka Andrejs Upītis Skrīverus ir padarījis nedaudz slavenākus: "Varbūt arī tūristus piesaista. Kā nekā tepat, ap stūri, ir muzejs." Arī Iveta grib saglabāt Upīša piemiņu pilsētā: "Lai stāv, kā ir, priekš kam mainīt vajag." Baidoties, ka jaunā Aizkraukles novada dome varētu atbalstīt Libeka iniciatīvu, vietējie iedzīvotāji sākuši vākt parakstus, lai saglabātu rakstnieka vārda piemiņu Skrīveros.
Šī jau ir otrā reize, kad Skrīverus grib atbrīvot no Upīša vārda
Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš rosinājumus par nosaukumu maiņu sauc par lētu populismu un balsu vākšanu pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Aldis Rakstiņš atceras, ka no Upīša vārda pirmo reizi gribēja Skrīverus atbrīvot trimdas latvieši:
"Pirmais vilnis bija jau 90. gados, kad šo jautājumu aktualizēja apvienība "Daugavas vanagi", kura ļoti uzstājīgi gribēja panākt to, lai mēs tiekam galā ar šo komunisma rēgu pār Upīša vārdu.
Mēs jau tad skolā to pārrunājām, es arī aizrakstīju vēstuli. Pēc tam viss noklusa." Skrīveru skolai Upīša vārdu piešķīra 1947. gadā. Rakstnieks te ir viesojies un palīdzējis, kā spējis: "Upīša nopelns bija, ka, strādājot partijā, varēja palīdzēt. Tāpat kā tagad ir lobiji, tā viņš palīdzēja savā dzimtajā pagastā uztaisīt skolai piebūvi, kura domāta 500 skolēniem," stāsta Aldis Rakstiņš.
Literatūrzinātnieki atzīst, ka Upītim ir "kauna traipi"
Aktīvā padomju režīma atbalstīšana, Aspazijas un citu pirmskara laikā populāru autoru rakstnieku nomelnošana ir lietas, kuras Andreja Upīša biogrāfijā netiek apstrīdētas. Tomēr "diskusijas par to lielo ļaunumu, ko Andrejs Upītis ir nodarījis saviem laikabiedriem, mūsdienās gandrīz vienmēr ir ļoti abstraktas, uz emociju pamata, un tajās nereti trūkst arī faktu," uzskata Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis. Literatūrzinātnieks, kurš tikko pabeidzis monogrāfiju par Upīti, norāda, ka īstu dokumentālu pierādījumu par to, ka viņš būtu nodarbojies tieši ar politiskām represijām nav: "Ja runājam par Upīti kā personību pēc 1940. gada, tad būtībā šeit es saskatu divus lielus jautājumu lokus – kur mēs objektīvi Upītim varam izteikt pārmetumus. Viens ir situācija 1940. gada jūlijā, kad viņš kopā ar delegāciju no Latvijas dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSR, kas būtībā nozīmēja padomju okupācijas nostiprināšanu Latvijā.
Tas patiešām ir milzīgs kauna traips Upīša biogrāfijā.
Un otrs punkts, runājot par padomju laiku, ir – viss, ko viņš ir darījis publicistikā un literatūras vēsturē, tā patiešām ir bijusi vēršanās pret saviem laikabiedriem, literatūras vēstures pārrakstīšana atbilstoši tā laika konjuktūrai un cenzūrai. Vissāpīgākais ir vēršanās pret trimdas autoriem."
Upīša atstātajam literārajam mantojumam ir vieta Latvijas "ainavā"
Literatūras zinātnieki tomēr nedomā, ka Upīša politiskā darbība un savas varas izmantošana pret citiem autoriem ir gana lieli grēki, lai sārtā sadedzinātu arī Andreja Upīša literāro mantojumu – 20 romānus, 12 noveļu krājumus, 28 lugas, 3 garstāstus un divus dzejas krājumus – un viņu kā rakstnieku izsvītrotu no tautas atmiņas.
Literatūrzinātnieks un dzejnieks Kārlis Vērdiņš domā, ka veids, kā Andrejs Upīts rakstīja, izrietēja no viņa politiskās pārliecības: "Viņš visu mūžu palika tāds reālists, varbūt pat naturālists. Viņa simpātijas bija darba cilvēku pusē. Viņš kritizēja buržuāziju, viņam nebija pieņemamas modernistiskas izpausmes, viņš ļoti kritiski vērtēja sieviešu rakstītu literatūru." Arnis Koroševskis uzdod retorisku jautājumu, vai Upīša politiskā darbība atņem viņa darbiem māksliniecisko vērtību: "Vai stāsts "Sūnu ciema zēni", kad mēs to lasām mūsdienās, mums kļūst nepatīkams tikai tāpēc, ka par Upīti zinām ko vairāk?"
Literatūrzinātnieks, profesors Gunārs Bībers telefonsarunā "Kultūršokam" norādīja, ka Rakstnieku savienībai Skrīveros ar steigu jārīko zinātniskā konference, lai pierādītu, ka Upīts tiem vajadzīgs. Kārlis Vērdiņš atzīst, ka ne jau paša Upīša dēļ jāiejaucas:
"Nezinu, vai Andrejs Upīts ir tieši tas rakstnieks, kuru aizstāvot mēs tagad visi sadosimies rokās, drīzāk mums ir jāaizstāv vārda brīvība un viedokļu daudzveidība, kam ir vieta Latvijas ainavā."
Skolās "Zaļā zeme" vairs nav ieteicamās literatūras sarakstā
Ielu nosaukumi, kas Latvijā regulāri mainījušies, nākot jaunai varai, ir sabiedrībai redzamā daļa. Mazāk redzamā ir skolu programma, kas arī mainās atbilstoši laikmetam. Upīša mūža lielākais darbs "Zaļā zeme", ko rakstnieks uzskatīja pats par savu kapa pieminekli, vidusskolēniem vairs nav pat ieteicamās literatūras sarakstā. Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodaļas vecākā referente Aiva Šenne uzsver, ka pamatskolas programmā joprojām iekļauts Andreja Upīša stāsts "Sūnu ciema zēni": "Ja mēs runājam par vispārējo vidējo izglītību, tad padziļinātajā kursā ''Latviešu valoda un literatūra'' ir iekļauts Andreja Upīša romāns "Zelts". Iepriekšējās programmās bija piedāvātas Andreja Upīša noveles kā novelistikas piemēri, bet "Zaļās zemes" nebija."
Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš atzīst, ka "Zaļā zeme", visticamāk, nav skolēna lasāmviela, kā tas ir ar "Sūnu ciema zēniem", ko Skrīveru bērni ar skolotājiem braucot lasīt pie Apaļā ezera, kur stāstā Bukstiņš gulēja pa nakti: ""Zaļo zemi" es lasīju – skolā bija kā obligātā literatūra, bet tad nebija tā man, bet, kad man pienāca noteikts vecums, pēc 18 gadiem, es vienkārši paņēmu šo grāmatu un nevarēju atrauties. Es sapratu, par kuru vietu katra lappuse ir rakstīta, katra rinda un par kuriem cilvēkiem – skolotājs Antons apzināja dzīvos cilvēkus, kuri ir "Zaļajā zemē" kā prototipi."
Aizkraukles novadā Upīša pagātni grasās vētīt pusgadu
Tagad Upīša dzimtā zaļā zeme gara demokrātijas procesa priekšā. Aizkraukles novada dome līdz gala lēmumam vasaras vidū konsultēsies ar vēsturniekiem, literātiem, lai vēlreiz izvētītu Upīša dzīvi un daiļradi, un uzklausīs arī iedzīvotāju viedokli. Deputāts Guntis Libeks atzīt, ka viņam nekādas konsultācijas vairs nevajag: "Es esmu lasījis internetā Upīša biogrāfiju un "Vikipēdijā". Pašķirstījis grāmatas, kas veltītas viņam, tur gan vairāk padomju laikā izdotās. Tur viss ir skaidri uzrakstīts, tur nav ko vairāk konsultēties. To tagad dome darīs. Manā ziņā nav nekāda vara – es esmu opozīcijā." Libeks uzsver, ka viņš nekādā gadījumā nevēršas pret Upīša darbu lasīšanu: "Pagriezt to, ka es kaut kādā mērā vēršos pret Andreja Upīša "Zaļo zemi" vai "Sūnu ciema zēniem" – nē!
Tos darbus var turpināt lasīt, bet nevajag cildināt šo personību. Andrejam Upītim ir vieta literatūras muzejā."
Andreja Upīša memoriālā muzeja krājuma glabātāja Ilze Andresone neslēpj, ka Upīša "izsvītrošana" no vēstures nozīmētu iet to pašu ceļu, ko esam pieredzējuši, režīmiem mainoties visā pasaulē: "Es ļoti ceru, ka mēs lasīsim Hamsunu arī pēc 100 un 50 gadiem un neizmetīsim no skolu filozofijas kursiem un universitātēm Heidegeru, un ļoti ceru, ka Upīts, un ne tikai Upīts, bet arī mūsu daudzie kreisie autori, kreiss bija arī Rainis, ceru, ka kreisums, kas šobrīd kļuvis par tādu izteiktu bubuli, nebūs šķērslis iepazīt kultūras mantojumu." Andresone atzīst, ka cilvēkiem ir vēlme pēc pasaules ainas, kurā labie ir labi un sliktie ir slikti un kur pareizie un nepareizie viedokļi skaidri nodalīti: "Bet dzīve ir sarežģītāka un tieši, runājot par pretrunīgajām personībām, mēs iegūstam vispilnīgāko ainu."
