Tols pastāstīja, ka sākotnēji īrnieki bijušajai Valsts drošības komitejas ēkai Rīgā, Stabu ielā, meklēti valsts iestāžu vidū, taču šobrīd sarunas par iespējamo sadarbību notiek arī ar citiem interesentiem.
Kamēr vien kāda valsts institūcija vēlēsies izmantot kaut vai daļu no ēkas, to pārdot nedrīkstēs, taču gadījumā, ja vienīgās šī brīža Stūra mājas iemītnieces – Kultūras ministrija un Okupācijas muzeja biedrība – nepagarinās jau noslēgtos līgumus, VNĪ varētu apsvērt nama pārdošanu, pieļāva Tols.
Pašlaik par pirmā un pagrabstāva izmantošanu VNĪ uz diviem gadiem ir noslēgts līgums ar Okupācijas muzeja biedrību un vienošanās ar Kultūras ministriju par ekspozīcijas izvietošanu. Šī mājas daļai piešķirts valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vieta – “Stūra māja”” statuss.
Pēc fasādes un jumta atjaunošanas darbu pabeigšanas divu gadu laikā paredzēts veikt iekštelpu remontu. Lai gan vēl nav izlemts, vai ēkas augšstāvos atradīsies biroju telpas vai dzīvokļi, taču tie tad arī tiks piedāvāti nomniekiem.
Kultūras ministrija, kurai piedāvāts izīrēt visu ēku, jau pērn paziņoja, ka, ņemot vērā piešķirto finansēju, visu Stūra māju tā nevar atļauties apsaimniekot.
“Esam definējuši savas intereses – Stūra mājas ekspozīcija. Pārējais ir VNĪ rokās,” atklāja Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš.
Savukārt to, vai pagarināt īres līgumu arī pēc līdzšinējo saistību beigšanās, Kultūras ministrija sola izlemt jau šoruden.
“Mēs skatīsimies, kādi būs rezultāti, vai appmeklētāju plūsma būs tik liela, lai projektu varētu turpināt ilgtermiņā arī pēc 2017.gada,” teica Voldiņš.
Pērn ministrija prognozēja, ka pagrabstāva un pirmā stāva ekspozīcija piesaistīs 31 tūkstotis apmeklētāju gadā. Pēc šī brīža aprēķiniem, līdz gada beigām skpozīciju būs apmeklējis vien 21 tūkstotis interesentu.
Arī Okupācijas muzejs neslēpa, ka ekspozīcija Stūra mājā nav tā galvenā rūpe – vispirms jātiek galā ar ēku Strēlnieku laukumā.
Jauna īrnieka meklējumos nepalīdz arī VNĪ centieni Stūra mājai atgriezt tās sākotnējo nosaukumu – Tetera nams.
Turklāt mēģinājumu mainīt ēkas identitāti, pārdēvējot ēku, par veiksmīgu nenosauca ne vēsturnieki, ne sabiedrisko attiecību speciālisti.
“Stūra mājas nosaukums ir ne tikai iedzīvojies, bet arī ar smagu emocionālo nospiedumu. To nav tik vienkārši izmainīt ar lēmumu, ka tagad sauksim citādāk,” sacīja Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas padomes vadītāja Ieva Stūre.
Viņa pieļāva, ka ēka varētu būt interesanta vien tiem, kas par tās vēsturi neko nezina vai arī nav ar to emocionāli saistīti - tātad citu valstu iedzīvotājiem.
Pavisam kategorisks bija vēsturnieks Kaspars Zellis, norādot, ka biznesa projektu attīstīšana Stūra mājā nekādā veidā nav vērsta uz vēsturiskās traumas pārvarēšanu, gluži pretēji - tas varētu šo traumu tikai pastiprināt.
“Ir jau mums tāda nostāja, ka pagātni vispār vajag aizmirst, piedot un izlikties, ka nekas nav noticis. Bet kā mēs varam izlikties, ja tā pagātne ir tepat blakus?” neizpratni pauda arī Vizma Zīle, kas par pretpadomju proklamāciju rakstīšanu 1951. gadā vairākus mēnešus pavadījusi ieslodzīta Stūra mājā.
LSM.lv veiktā aptauja liecina, ka lielākā daļa - 55,43% - Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka visa Stūra māja ir atvēlama muzejam un vēstures pētīšanai. Modeli, ka muzejs patur telpas tikai ēkas apakšējos stāvos, bet augšstāvos saimnieko privāts investors, atbalsta pavisam niecīga aptaujas dalībnieku daļa, proti, 6,74% aptaujāto.
