Jau stāstīts par Stūra mājas gidiem, kuri uzkrājuši unikālas liecības par mājas baiso pagātni un vēlas māju pētīt arī turpmāk. Bet mūsu šīsdienas stāsta varonei, tieši pateicoties Stūra mājas gidiem, ekskursija pa kādreizējiem čekas pagrabiem kļuva par negaidīti spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Zvērināta advokāte Kristīne Meija atzīst - viņai tas licis citām acīm paskatīties arī uz šodien apkārt notiekošo.
„Kad izej Stūra māju, tu uz visām savām ikdienas lietām sāc skatīties mazliet citādāk,” saka Kristīne Meija. Viņa ir viena no vairāk nekā 20 tūkstošiem cilvēku, kuri šogad izstaigājuši Stūra māju, kopš Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā tā pirmo reizi tika atvērta publikai. Kristīne ekskursijā devās ar kolēģiem. Iepriekš apskatīja fotogrāfijas internetā un nedomāja, ka viņu vēl kas varētu pārsteigt.
„Kad mēs aizgājām uz Stūra māju un apmeklējums bija beidzies, sapratu, ka esmu piedzīvojusi milzīgu šoku. Viena lieta ir tas, ko mēs redzam internetā, bet cita lieta ir tas, ko tu redzi klātienē,” lai gan ekskursija bijusi emocionāli ļoti smaga, Kristīni īpaši aizrāvis gida stāstījums un daudz licis domāt ne tikai par padomju varas zvērībām, bet arī par laiku, kurā dzīvojam šodien.
„Man liekas, ka mēs par daudz pašsaprotami uztveram mums dotās brīvības - mums ir Eiropas Savienība, mēs varam brīvi ceļot, brīvi iet veikalā un pirkt maizi, un tā tālāk. Un mēs esam aizmirsuši, ka pavisam nesen tā nebija. (..) Tāpēc man liekas, ka Stūra māja ir labs atgādinājums, kā pateikt cilvēkiem, ka mūsu vēsture ir tāda, kāda tā ir - diemžēl tā ir nepatīkama, bet tā ir jārespektē. Jo tas ir tas, kas veido mūsu tautu, mūsu nāciju,” uzskata Kristīne.
Lai to sev atgādinātu, Kristīnes ieskatā Stūra māja būtu jāapmeklē ikvienam, jo īpaši tiem, kas jūt nostaļģiju pēc padomju laikiem vai tos vispār nav piedzīvojuši:
„Es pati piedzimu 80.gados, un mana izpratne par Padomju Savienību, čeku un tā tālāk bija diezgan miglaina, jo es toreiz biju maza meitene, dzīvoju laukos, un vienīgās atmiņas bija Ļeņina attēls pasta nodaļā. Bet mani ļoti sāpina, kad cilvēki saka - mūsu politiskā sistēma un kultūra šodien nav veiksmīga, mēs gribam atpakaļ padomju laikus. Bet cilvēki piemirst, ka tās nebija tikai kaut kādas ekstras, ko cilvēkiem piešķīra, bet arī tās šausmas, kas ar tautu notika. Viena lieta, kad tu par kaut ko lasi grāmatā, bet kaut kas pilnīgi cits - kad tu aizej un realitātē redzi, kā tas viss notiek. Un, ja vēl tev kāds foršs gids pastāsta par citu cilvēku iespaidiem, tas atmiņā paliek daudz labāk, nekā vienkārši kaut kur izlasītais.”
Kristīne īpaši spilgti atceras brīdi, kad čekas pagrabos, redzot ieslodzīto kameras un dzirdot stāstus par necilvēcīgajiem apstākļiem, kļuvis tik nomācoši, ka gribējies bēgt projām.
„Bet, lai arī tajā brīdī tas šķita ļoti nomācoši un depresīvi - būt telpā, kur tik daudz cilvēku ir cietuši un nomiruši, man tiešām liekas, ka tas bija svētīgi. Gājiens uz Stūra māju bija pirms vēlēšanām. Un, ja vēl pirms tam man likās, ka es nezinu, par ko balsot un bija visādas pretenzijas, tad, izejot no Stūra mājas, man bija pilnīgi skaidrs - es piedalīšos vēlēšanās un noteikti atradīšu partiju, kas atbildīs manām interesēm. Sāku visiem draugiem rakstīt īsziņas ar aicinājumu piedalīties vēlēšanās. Man bija milzīgs pacēlums - likās, ka es varētu ņemt Latvijas karogu, iet pie Brīvības pieminekļa un dziedāt dziesmas,” savas sajūtas atceras Kristīne.
Kristīne Meija cer, ka valstij atradīsies finansējums, lai Stūra māju publikai atvērtu pilnībā un daudzās liecības par nama vēsturi darītu pieejamas arī internetā.
Kam turpmāk vajadzētu būt Stūra mājā? Savas domas par to varat izteikt arī aptaujā Latvijas sabiedrisko mediju vienotajā ziņu portālā lsm.lv.
