Tas ir negants pliķis Latvijas un pasaules ebreju sejā - teikt, ka šis ir cilvēks, kas ir pelnījis mūziklu.. Mani mulsina diskusija par to, vai viņš bija labāks vai sliktāks nacists. Nebija labāku vai sliktāku nacistu.. Viņš bija kara noziedznieks, un par to nav nekādu šaubu,” kritiski sacīja Streips.
Viņš arī uzsvēra, ka Latvijas reputācija attiecībā uz antisemītismu nav starptautiski laba.
Mākslas darbu var taisīt par jebko, bet valstī, kura vēl nav izsāpējusi savu pieredzi Otrajā pasaules karā, veidot mākslas darbu, kur pirmais cēliens ir triumfāls un pēc tam teikt – vēl bija šis te [kara noziegumi]. Nezinu, cik daudz tas novedīs pie [sabiedrības] domāšanas... Latvijas reputācija attiecībā uz antisemītismu nav īpaši tīra starptautiski,” uzsvēra žurnālists.
Savukārt režisore Indra Roga norādīja, ka mūzikls nebūtu tas žanrs, kurā runāt par šādām lietām. „Jūs kāpjat nenormālā skudru pūznī, un tad paskatīsimies, kurš paliks dzīvs,” smejot secināja režisore.
Vienlaikus Roga, kura veidoja izrādi par neviennozīmīgi vērtēto rakstnieku Vili Lācis, atzina, ka par problemātiskām personībām vajadzētu runāt, taču Viļa Lāča gadījumā bija nopietna Māras Zālītes luga.
„Mūsu stāsts bija par nodevēju, neskatoties uz to, ka viņš bija lielisks rakstnieks,” viņa piebilda.
Lāča gadījumā radošā komanda strādāja ar manipulāciju ar tautu, par ko zina tikai daži „tur augšā”. „Ja jūs gribat, lai cilvēks aiziet mājās un trīs dienas domā, tad nevajag likt plāksteri [finālā parādīt personību labākā gaismā],” aicināja Roga.
Pēc Streipa domām, starp Lāci un Cukuru gan nevarētu vilkt paralēles, jo Lācis strādāja valsts pārvaldē, bet Cukurs bija kara noziedznieks.
Mūzikla producents Juris Millers diskusijā uzsvēra, ka „mūsu mērķis nav kādu attaisnot vai nosodīt, mēs centīsimies parādīt to, kā var salīdzinoši nelielā laika nogrieznī mainīties cilvēka liktenis, parādīt, kā cilvēks no izteikti pozitīva varoņa var pārvērsties par vienu no kauna traipiem vai absolūti neviennozīmīgu personu”.
Pirmais mērķis, veidojot mūziklu, jau ir sasniegts – diskusijas par vēsturiski līdz galam neizpētīto personību Cukuru sabiedrībā ir sākušās. Millers atzina, ka nav gaidījis tik polarizētu sabiedrības attieksmi tik ilgi pirms izrādes sākuma. Taču tas sācies ap 16.martu, kad Krievijas TV kanāli neveiksmīgi centās sasaistīt mūzikla tapšanu ar nacisma idejas atdzimšanu. Ap šo laiku arī parādījies libreta autores Andras Manfeldes atteikums piedalīties šajā projektā, norādīja Millers, informējot, ka janvārī librets jau bijis teju gatavs, līdz ar to dzejniece jau tad bija izpētījusi Cukura personības „asiņainās puses”.
Arī vēsturnieks Kaspars Zellis atzina, ka par Cukura personību var un vajag runāt, un māksla ir viens no veidiem, kā diskutēt par sāpīgām tēmām.
Ja mēs mēģināsim Cukuru tiesāt pēc Latvijas likumiem, no tā varētu sanākt čiks. Mēs uztaisītu vairāk problēmu nekā labuma. Bez šīs laicīgās tiesas pastāv vēstures tiesa, kas viennozīmīgi parāda Cukura vainīgumu – to, ka viņš bijis Arāja komandā,” norādīja vēsturnieks.
Neskatoties uz pretējiem viedokļiem un Manfeldes atteikumu, Millers apliecināja, ka darbs pie mūzikla turpinās un tajā tiks atainota gan Cukura karjeras spozme – lidotāja gaitas, gan viņa noziegumi. Radošo komandu producents vēl nevēlējās atklāt, vien pavēstīja, ka mūziku raksta komponists Jānis Ķirsis.
Zināms, ka slavenajam lidotājam Otrā pasaules kara laikā bijusi saistība ar tā saukto Arāja komandu, kura piedalījās holokausta īstenošanā Latvijā. Pēc kara Cukurs emigrēja uz Dienvidameriku, kur viņu 1965. gadā nogalināja "Mossad" aģenti.
Raidījumu iespējams noskatīties šeit.
