To, ka īpaša žanra jaundarbs – folkoratorija “Mūsu esmes upes”, ko 29. oktobrī Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē atskaņoja Kultūras akadēmijas koris "Sōla" un kamerorķestis diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā, patiesībā ir pasūtījuma darbs, kas tapis starptautiska zinātniska projekta ietvaros, tā autors Valdis Muktupāvels nemaz neslēpj.
Mūziķim un mākslas zinātņu doktoram savienot pētniecību ar jaunradi ir ikdienas prakse.
“Mans darbs kā etnomuzikologam – ir jāzina dažādas tradīcijas, lai var salīdzināt, lai būtu tāda perspektīva. Nu atlika vien parakņāties savā pūriņā un paskatīties, ko es gribētu izcelt gaismā,” stāsta Valdis Muktupāvels.
Un gaismā izcelti ir 12 Eiropas kultūrtelpas mazo tautu muzikālā mantojuma elementi, kas, savīti kopā ar kultūrpētnieku rečitācijām (skandētiem tekstiem), veido metaforisku Ziemeļu, Austrumu, Dienvidu un Rietumupes plūsmu.
Diriģents Kaspars Ādamsons atklāj: “Tā muzikālā valoda ir ļoti dažāda, kā Eiropa pati par sevi un dažādās Eiropas kultūras, noteikti etniska, noteikti gana sena. Un šeit ne tik daudz mēs esam mēģinājuši to uzsvaru likt uz tautisku dziedāšanu vai tautisku instrumentu lietojumu, cik daudz tiešām Valdis kā autors, pirmām kārtām atrodot šīs melodijas un stāstus, beigu beigās veidojis vienotu visu kopējo Eiropas buķeti.”
Kaspars Ādamsons skaidro – šajā lielformāta darbā apvienotas dažādas Eiropas valodas, kas neizbēgami bijis izaicinājums: ja latviešu, sāmu, poļu vai ukraiņu valoda nav tik sarežģīta, tad nīderlandiešu un gēlu izrādījušās tās, ar kurām darbā pavadītas ilgas stundas.
Pēc muzikālā mākslas un zinātnes mijiedarbības piemēra Kultūras krustpunktu konference savu darbu turpinās līdz piektdienai, 1. novembrim
LKA prorektore zinātniskajā darbā Anda Laķe stāsta, kas vēl ieplānots konferencē:
“Ceturtdien LKA Lielajā zālē Ludzas ielā 24 esam aicinājuši Latvijā daudziem pazīstamus radošus cilvēkus, kas stāstīs, kā viņu mākslinieciskajā jaunradē viņi ir izmantojuši pētniecību. Piemēram, Vilis Daudziņš stāstīs par to, kā viņš strādā, iestudējot savas izrādes, kā tiek vākts dokumentālais materiāls.
Jo tie praktiskie gadījumi rāda, ka tieši tajās situācijās, kad tā sinerģija starp pētniecību un jaunradi ir notikusi, ka tad tas mākslas darbs iegūst citu intensitāti, citu sociālo kontekstu un citu oriģinalitāti.”
