Latvijas Radio 3 "Klasika", veidojot festivāla dienasgrāmatu, paviesojās arī Rucavas tradicionālajā kultūrtelpā, no Vērmanes dārza līdz Brīvības laukumam iepazīstot dažādas dzīvā kultūras mantojuma tradīcijas, bet Rīgas Latviešu biedrības namā piedalījās Mūzikas instrumentu parādē, Zolītes turnīrā un Stāstnieku saietā.
Iedvesmojušies no bagātā dziesmu pūra un deju rakstiem, ko piedāvāja folkloras kopas un ansambļi Brīvības laukumā un Vērmanes dārzā, noskaidrojuši, kas ir mantots kultūraugs, galu galā devāmies uz Tradicionālās daudzbalsības koncertu "Saskanēja man dziedot" Latvijas Mūzikas akadēmijā...
Baltieši Brīvības laukumā
Bet sākam ar Brīvības laukumu, kur jau pulksten 11.00 notika sadziedāšanās un uzstājās dažādas grupas, un to visu vadīja Ēriks Zeps un Laima Dimanta...
Folkloras kopa "Rēvele" ir Latviešu nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa, kas dibināta 2011. gadā Tallinā. Tajā darbojas gan Igaunijā dzīvojošie latvieši, viņu bērni un arī citu tautu pārstāvji. Tas ir ļoti būtiski, jo arī uz skatuves redzējām piecus karogus - latviešu, igauņu, lietuviešu, lībiešu un ukraiņu. Un "Rēvelei" bija īpaša spēka dziesma.
"Mēs atceramies tos kadrus, kā šeit, pie Brīvības pieminekļa, Dainis Stalts nesa sarkanbaltsarkano karogu un "Skandinieki" dziedāja šo dziesmu. Bet šobrīd mums tepat kaimiņos cilvēkiem ir jācīnās par savu brīvību. Un, ja viss būtu skaisti izdevies, būtu miera laiki, šajā festivālā mums būtu brīnišķīga ukraiņu folkloras kopa.
Diemžēl viņi šobrīd palikuši savā simboli. Tāpēc arī mēs vēlamies nodziedāt vienu no dziesmām, ko viņi dziedājuši iepriekšējos festivālos," uzsver "Rēveles" vadītāja Laura Šmideberga.
Arī publika piedalījās, tika aicināta uz dančiem, dejoja līdzi, bet Ukrainas motīvs bija īpaši aizkustinošs.
Turpat pie skatuves satiekam arī Viļņas Universitātes folkloras grupu "Ratilio". Ansambļa dalībniece Gabriela stāsta, ka nākošgad "Ratilio" atzīmēs jau 55. gadskārtu: "Esam no dažādiem reģioniem, dažāda vecuma cilvēki - mums ļoti patīk dziedāt, mums ļoti patīk dejot, mums ļoti patīk spēlēt, un mēs darām visu, ko mēs gribam un varam."
Ansambļa dalībnieku rīcībā ir kankles, vijoles, skuduči un vēl vesela rinda instrumentu.
"Kopumā grupā muzicē četrdesmit cilvēki, bet uz Latviju atbraukusi tikai puse, jo pārējie šobrīd piedalās citā projektā Rumānijā," skaistā latviešu valodā stāsta Gabriela, kura Viļņas Universitātē mācās lietuviešu un latviešu valodu.
"ERASMUS programmas ietvaros mācījos arī Rīgā un te arī dažus mēnešus dzīvoju. Kas ir tas, kas latviešiem un lietuviešiem ir visvairāk kopīgs? Man liekas, ka abām tautām ļoti patīk dziedāt."
No Igaunijas atbraukusi folkloras grupa "Dziedātājas no SÕRVE", ko vada Krista Sildoja. "Mūsu grupā ir tautas mūzikas spēlētāji, kas grib satikties katru nedēļu, un mēs satiekamies ne tādēļ, lai gatavotos uzstāšanās reizēm, bet muzicējam savam priekam, spēlējam viens otram, tā varētu teikt," uzsver Krista Sildoja. "Mēs spēlējam tradicionālo mūziku, tautas mūziku un arī jauno mūziku, kas radusies nesen - tādas viegla rakstura tradicionālās tautasdziesmas.
Mēs sapulcējamies rudenī, un ikviens mums var pievienoties. Nevienam mēs nesakām - nē, nenāc! Vienīgais nosacījums ir mīlēt šo tautas tradīciju un palikt grupā vismaz vienu gadu."
Ar festivālu "Baltica" Kristai Sildojai ir ciešas attiecības: "Biju mākslinieciskā vadītāja 2016. gada festivālam, kas notika Igaunijā. Šī tradīcija man ir ļoti tuva, ar to esmu pazīstama jau kopš bērnības. Ar grupu tiekamies privātā tautas mūzikas skolā "Mooste Rahvamuusikakool", ko izveidoju pirms desmit gadiem - tā ir nelielā Mūstes muiža, kas atrodas senā ciematiņā. Skola ir ļoti populāra, jo ikviens te var nākt un mācīties - nav vajadzīgas nekādas priekšzināšanas."
Vainagus var arī saldēt
Pa ceļam no Brīvības pieminekļa uz Latvijas Universitāti varēja sastapt dažādas kultūrtelpas Kurzemes virzienā: Rucavas kultūras telpa, turpat arī lībieši, turpat arī Upītes kultūras telpa, bet Brīvības pieminekļa apstādījumos - neliela ļaužu grupa ar skaistiem ziediem.
"Esmu zāļu sieva no Ventspils. Esmu klejotāja, kas ceļo no vietas uz vietas, stāstu stāstus, reizēm vadu meistarklases vai nometnes, un es gribēju piedzīvot "Baltica". Gribēju būt kopā ar dziesmu, ar tērpiem, ar sauli un ar šo saviļņojumu, kas ir gaisā," ar sevi iepazīstina Līga Reitere.
"Dziesmai un tautastērpam vienmēr piestāv vainags, tādēļ es kā zāļu sieva nolēmu saplūkt puķes, atbraukt uz dižpilsētu, iesēsties zālē, kur ir ļaudis, kas pin vainagus un kur ir ļaudis, kas dzied dziesmas. Un tā es te sāku viena pati pīt, un, kā tu redzi, mūsu jau ir daudz. Un ne visas mēs runājam vienā mēlē.
Ir stāsti, ko var izstāstīt bez vārdiem, arī ierādīt vainagu pīt var bez vārdiem, kā to iemācījās meitene no Igaunijas, meitenes no Latgales un citi ļaudis. Man patīk ierasties, uzburt brīnumu un doties tālāk."
Vai vainagos var iepīt pilnīgi visu? "Vainagā parasti pin tādus augus, ko var lietot ārstniecībā," skaidro zāļu sieva. "Man šeit ir mīlestības vainags ar jasmīniem, rozēm, rudzupuķēm - tas tiks pasākuma vadītājai, kas strādā uz skatuves, jo māksliniekiem nav vaļas brist pļavā un plūkt puķes. Mēs pinam arī āboliņu, kumelīti, raspodiņu:
vainagu pēc tam grūtā brīdī var iegrūst katlā, uzvārīt uz pirmo burbuli, un dzert pret kremīzeri [viegls nelabums], pret brūšlaku [stiprs klepus], kriku, kroņa mēri un citām kaitēm.
Vainagu, protams, var ielikt arī vannā; novārītu vainagu ar visu vainaga ūdeni varam pieliet vannas ūdenim klāt un izpeldēties, izmirkt un izmazgāties, lai visa āda uzsūc šo burvīgo vasaras augu spēku. Nav jau visiem vainagiem jāgaida, kad pienāks Jāņu diena, lai tos godam sadedzinātu.
Mēs varam vainagu - tādu svaigu - ielikt arī saldētavā, un ziemā - decembrī Ievai vārdadienā vai Dacei februārī - no saldētavas šādu vainagu izņemt un pasniegt kā gabaliņu no vasaras."
Un nesauciet mūs par rucavietēm - esam rucavnieces!
Bet kas īsti notiek Rucavas kultūrtelpā? "Piedāvājam un parādām visu mūsu tautastērpu plašo klāstu, ir iespēja ne tikai uz to paskatīties, bet ir iespēja to uzģērbt arī mugurā: noklausīties, kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk, aptaustīt, izjust, kā tas ir, ka tas tev ir mugurā, un saprast, ko ar kārtīgu tautastērpu var izdarīt - vai tu vari dancot, vai tu vari lēkt polkas, vai tomēr vari tikai atdot godu," stāsta Māra Tapiņa.
Māra Tapiņa arī smejot uzsver: "Un nesauciet mūs par rucavietēm - mēs esam rucavnieces: ļaujiet mums, kurzemniekiem, būt niekiem! Rucavnieki, kuldīdznieki, liepājnieki, nīcenieki."
Un kas rucavniecēm ir īpašs? Zināms, ka rucavnieces prot kult brīnišķīgu sviestu... "Rucavnieks tevi nekad nepalaidīs tukšu vēderu - paēdis, padzēris un vēl apdziedāts, laimīgs, lustīgs tu aiziesi mājā kādā trešajā dienā. Stāstām, rādām, kas mums ir. Principā jābrauc uz Rucavu," iesaka Tapiņa.
Viņa arī atzīmē: "Droši vien jau, ka kaut kas līdzīgs ir bijis savā laikā visos Latvijas nostūros, kur vien cilvēki dzīvojuši.
Kāds vīrs Rucavā par būvniecības cenām teica tā: Rucavā lēni ceļas un ilgi stāv, bet es to varu attiecināt uz jebko.
Rucavā ļoti lēnām ienāk jaunās vēsmas un ilgi saglabājas vecās. Tāpēc mums tas mantojums arī ir tik ļoti, ļoti bagāts."
Rīgas dienas ietvaros festivālā darbojās arī Festivāla klubs, ko tajā pašā Brīvības laukumā aizraujoši iesildīja Ēriks Zeps un postfolkloras grupa "Rikši".
Base, ieviņas, pēterburģene un citi
Festivālā "Baltica" bagātīgi pārstāvēts "Skaņumājas" piedāvājums. Saspēles teltī pie Latvijas Universitātes katru stundu iespējams iepazīties ar kādu citu instrumentu. Kas īsti ir stīginstruments base? "Visvairāk par to varat uzzināt mūsu "Skaņumājā" - bet paskatieties uz tās eleganci, visu, kas tajā iekšā - tas vispār ir vārdiem neaprakstāms gan skatā, gan skaņā," stāsta Vineta Grope no folkloras kopas "Mālis", kas atbraukusi no Mālpils.
Vai base ir kaut kas starp čellu un kontrabasu? "Tā varētu būt. Stīgu ir tikai trīs, tās darinātas no cūku zarnām, un katra stīga sastāv no astoņu kustoņu zarniņām. Šo mākslu jebkurš, kurš grib un kam ir kaut mazākā vēlēšanās, var apgūt mūsu fantastiskajā "Skaņumājā" ar fantastiskiem cilvēkiem un fantastiskiem skolotājiem."
Bet Rīgas Latviešu biedrības namā skatāma mūzikas instrumentu parāde: neparastu, vēsturisku instrumentu klāsts ar ļoti interesantu skanējumu. Šo izstādi aplūkojam kopā ar "Skaņumājas" vadītāju, etnomuzikologu Ilmāru Pumpuru, kurš ne bez lepnuma izrāda daudzus plašāk nepazīstamus instrumentus.
"Mūsu pašu tradīcija piedāvā brīnumainus instrumentus, ko daudzi no mums nemaz tā īsti nepazīst," uzsver Pumpurs un izrāda pēterburģeni.
"Tās ir ermoņikas! Šo sistēmu savā laikā izveidoja Pēterburgas instrumentu būvētāji, bet, pateicoties dzelzceļa satiksmei, latgalieši, kas brauca uz peļņā uz Pēterburgas fabrikām, veda mājās šos jaukos, skanīgos instrumentus, un tā nu šis instruments 20. gadsimta sākumā iedzīvojās Latgalē," stāsta Ilmārs Pumpurs. "Tas atnācis ar visu nosaukumu no Pēterburgas, un patiesībā ar šo nosaukumu to pazīst daudz kur pasaulē. Pēterburģene tiešām tika būvēta Pēterburgā, cilvēkiem tā patika. Līdz ar to, ka pēc revolūcijas Krievijā pārstāja šos instrumentus ražot, vietējie meistari paši sāka izgatavot šādus instrumentus, kā nu mācēdami, tā ka mums ir gan rūpnīcā ražoti instrumenti, gan pietiekami bieži sastopam arī lauku meistaru būvētos," atklāj Ilmārs Pumpurs un iepazīstina arī ar caurspēlējamo cītaru, ko literatūrā biežāk mēdz saukt par cītarkokli.
"(..) Senākās kokles ieguvušas trīskāršas stīgas, un kopā veido kuplu skaņu, bet no cītarām tās aizguvušas basa stīgas.
Ja tam visam vēl piespēlē ar kreisās rokas īkšķi melodiju, sanāk gandrīz vai klavieres. Un cilvēki, kas šo izdzird pirmoreiz, pat nespēj stādīties priekšā, kā arī tāda var būt latviešu tradicionālā mūzika, jo tas skan kā eņģeļu koris, kaut kas pilnīgi nedzirdēts un nebijis.
Vēl mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas Ziemeļlatgalē un Ziemeļvidzemē pie šādas mūzikas ballēs ir dejojušas."
"Paveicies tiem festivāla "Baltica" apmeklētājiem, kas šodien bija atnākuši, un to visu varēja dzirdēt arī mūsu dienās. Un vēl jo vairāk tiem, kuri varbūt nolems piedalīties "Skaņumājas" kursos, jo, meklējot vārdu internetā, var atrast informāciju par mūsu instrumentu spēles kursiem, kur šos visus brīnumus ikviens, kurš vēlas, var arī iemācīties savam priekam," - tā Pumpurs.
"Pie mūsu nacionālā lepnuma pieder arī tā dēvētās ieviņas. Konstrukcija ir diezgan komplicēta, un skaņa - ārkārtīgi savdabīga. (..)
Par ieviņām šo instrumentu sauc tāpēc, ka viens no tā izgatavotājiem bija Augusts Ieviņš - viņam Rīgā bija veikals, kurā šie instrumenti acīmredzot tika tirgoti un no tā acīmredzot pielipis arī šis nosaukums, bet ir zināms, ka Latvijā to meistaru, kas būvējuši šāda veida ermoņikas, bijis krietni vairāk.
Ieviņš ar savu vārdu atstājis paliekošu svaru mūsu instrumentu būves vēsturē, līdz ar to arī šis instruments ir ieguvis to mīlīgo nosaukumu," zina stāstīt Ilmārs Pumpurs.
Ir vēl viens instruments, kas daudziem šķiet pilnīgi nesaprotams, vismaz tiem, kas uz tā nekad nav mēģinājuši spēlēt. "Ja ārīgi uz to, skatāmies, tā ir vienkārši kaste, un nav pat īsti pasakāms, kas tas tāds ir, jo
īstenībā tādā kastē varētu glabāties pilnīgi jebkas. Kad mēģinām to vērt vaļā, mēs vispirms ieraugām, ka tur ir rakstīts skaists pants: "Kā saule visu zemi silda un klāj ziedu vainagā, tā mūzika mūsu dzīvi pilda un vada debess daiļumā."
Un to vākā iegravējis pats instrumentu būvētājs, meistars Goldbergs, kas vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados čakli būvēja šos instrumentus, jo pēc dūru cītarām pieprasījums vienmēr ir bijis pietiekami liels, un prasmes īstenībā ir samērā vienkāršas, jo tas ir pavadījuma instruments, ar ko var daiļi piespēlēt pavadījumu, ja mēs spēlējam kādu instrumentu vai dziedam."
Jāatgādina, ka tieši Ilmārs Pumpurs - etnomuzikologs pēc izglītības, bet mūziķis pēc aicinājuma - Ogres novada Krapē kopā ar dzīvesbiedri Sandru Lipsku izveidojis "Skaņumāju", kur apskatāma vērtīgu tautas mūzikas instrumentu ekspozīcija. Arī paši saimnieki viesus iepriecina ar spēli, viņi rīko kursus, labo instrumentus un rīko festivālu "Dzīvā mūzika", kas šogad notiks Ventspilī un būs veltīts ermoņikām.
Bet to, kā skan Latvijas dižākā kokle, stāstīja un rādīja Ernestgs Spīčs. Kokle izveidota 1947. gadā, ilgi glabājusies kādas mājas bēniņos, bet tagad šim instrumentam izgatavota kopija. Šīs kokles garums ir divi metri un desmit centimetri...
Kultūraugi un zolītes turnīrs
Ir vēl kāda dzīva tradīcija, kas arī nododama no paaudzes paaudzē, un tas ir mantotais kultūraugs, ar kuru varējām iepazīties Latviešu Biedrības namā, tiekoties ar Sandru Stabingi. "Kāpēc vispār ir svarīgi saglabāt mantotos kultūraugus, un kāpēc ir būtiski mainīties ar sēklām? Svarīgi saglabāt tāpēc, ka neviens cits jau mūsu mantotos kultūraugus nesaglabās. Mums katram pašam ir par savas dzimtas kultūraugiem jāparūpējas. Kāpēc tie ir vērtīgi? Tāpēc, ka augi ir pielāgojušies mūsu klimatam, augsnei, mūsu paradumiem, un parasti arī pie ģimenes garšas prioritātēm."
Vaicāta, kas tad īsti ir tā dēvētie kultūraugi, Sandra Stabinge teic, ka praktiski viss, ko audzējam dārzā: "Sākot ar dillēm, pupiņām, gurķiem, zemenēm, rabarberiem, ābelēm, bumbierēm -
tiem gan būtu jābūt jau gadus astoņdesmit vai visus simts audzētiem pie mums, un beidzot ar visiem košumkrūmiem un košumaugiem."
Starp citu, Rīgas Latviešu biedrības namā notika arī zolītes turnīrs - tas tikai bija skats, ka nopietni vīri sēž pie galdiņiem un nopietnām sejām spēlē... Zāle bija pilna.
Galvenais vakara akcents - tradicionālās daudzbalsības koncerts "Saskanēja man dziedāt" ar visdažādākajām grupām.
