Linda Spundiņa: Tu seko līdzi notikumiem Ukrainā un droši vien redzi to, kāda ir mūsu sabiedrības attieksme pret tiem. Cik līdzjūtīgi un atbalstoši mēs esam?

Elīna Kursīte: Lasot daudzas atmiņas par Otro pasaules karu, es uzdūros tam, ka vairāki cilvēki nespēja iedomāties, ka sāksies Otrais pasaules karš pēc tam, kad bija piedzīvojuši Pirmo [pasaules karu]. Visiem likās, ka tik stulbi cilvēki nebūs vairs nekad. Nu bija. Un tas, kāda negausība, necilvēcīgums un ļaunums piemīt Krievijai un tās iedzīvotājiem – ne tikai politiskajiem vadoņiem –, ir šokējoši, neaptverami un ļoti bieži vārdos nepasakāmi. Es nesaprotu, kā to var darīt, kā to var atbalstīt. Man liekas, ka cilvēkam ir jābūt stulbam, lai atbalstītu karu Ukrainā.

Mūsu sabiedrībā, varbūt ļoti maza daļa, bet ir cilvēki, kas to atbalsta.

Es vairākus gadus braucu apkārt pa Latvijas pierobežu. Braucu arī pa Krievijas pierobežu un arī pa Baltkrievijas pierobežu. Redzēju, ka cilvēki dzīvoja pilnīgi citā informācijas plūsmā, ka viņi nezina, kas ir Latvijas prezidents un vēl citas lietas, kas mums liktos pašsaprotamas. Man pat negribas viņus vainot, jo, es nezinu, kāda situācija ir tagad, bet ļoti ilgi tur nevarēja vispār uztvert neko.

Tas, ko mēs bieži aizmirstam – valsts robeža nav stabi, bet valsts robeža ir cilvēki.

Ir cilvēki, kas dzīvo pilnīgi citā informācijas plūsmā, un ne vienmēr tas ir pierobežā. Arī Rīgas centrā – kā mēs redzam pēc tiem "Z" burtiem – ir tādi cilvēki. Nu tas šausmīgi mani uzkurina. Es zinu, ka ir cilvēki, kas saka: "Nu ko tu tur ņemies?"

Man liekas, ka mēs dzīvojam tādā paviršības laikmetā, arī attiecību paviršības laikmetā. Mēs vairs nezinām, kas ir mūsu kaimiņi. Mēs sākam aizvien vairāk izvairīties no viņiem.

Bet nevajag būt paviršam arī pret sevi. Es domāju kontekstā ar to, ka mēs pēdējā laikā ļoti maz, vismaz es tā esmu novērojusi, veltām laiku savai izglītībai. Ieslīgstam sociālajos tīklos, filmās un seriālos. Maz lasām un maz interesējamies, un daudz ēdam – es to, protams, saku arī par sevi. Es pēdējā laikā esmu saskārusies ar diezgan daudz jauniešiem, kuri nezina, kas ir brāļi Kaudzītes, Akuraters – kaut kādas pamatlietas, uz kā veidota latvieša identitāte.

Un, ja tā identitāte pazūd, kur esam mēs paši? Varbūt mēs arī esam pazuduši?

Vai mēs kā latvieši zaudējam savu identitāti?

Man liekas, ka mēs zaudējam, jo es nejūtu, ka mēs ko jaunu liekam vietā. Es nesaku, ka jaunais ir slikts un visiem jādzīvo, domājot visu laiku par Raini, bet es neredzu jaunos Raiņus.

Vai šobrīd ir svarīgi, ka mums būtu jaunie Raiņi, – kontekstā ar Ukrainas notikumiem un to, cik svarīgi ir iedzīvotāji un tauta?

Jā, būtu svarīgi. Tas, ko es gribu pateikt, – man gribētos, lai vairāk cilvēku ir politiski aktīvi, īpaši no kultūras vides. Brīnišķīgs piemērs ir Ralfs Eilands, kurš uzņēmis politiski aktīvu noti.

Bet man gribas, lai ne tikai pasaka, ka nosoda karu Ukrainā, bet lai rīkojas. Lai ir šī aktīvā runāšana un rīcība, jo cilvēki jau viņos ieklausās.

Vēl jau ir jautājums par to, vai šī rīcība ir paša kultūras cilvēka griba, vai sava klausītāja, skatītāja popularitātes noturēšana.

Taisnība. Šajā gadījumā man gribētos teikt, ka ir vienalga, kādu apstākļu dēļ tas tiek darīts, ja galu galā tiek palīdzēts cilvēkiem. Tas lai paliek uz katra cilvēka sirdsapziņas, kāpēc viņš to dara.

Pie mūsu dzīvokļu mājas mēs izkārām trīs karogus – divus Ukrainas un vienu Latvijas. Nepagāja ne pāris dienas, kad viens Ukrainas karogs bija norauts. Nevis vienkārši norauts, bet aiznests ar visu karoga kātu. Es saprotu, ka par to top iesniegums policijā, jo cilvēki ir redzējuši, ka tas ir noticis. Tas, protams, mūs neapturēja. Mēs pasūtījām jaunus un uzlikām tos. Mans kaimiņš ziņoja, ka arī pie viņa mājas Tallinas ielā nupat arī ir norauts karogs. Man ir mazliet bail par to, cik daudz ko mēs nezinām par daudziem krieviem, kas dzīvo šeit. Par to, ko viņi īstenībā domā. Tās jau nav vecas tantes, kas rauj nost karogus. Tie ir mana vecuma krievu jaunieši, kā mēs redzam arī pēc komentāriem internetā. Tie komentāri ir ārkārtīgi naidīgi, izsmejoši, neizprotoši.

Man liekas, ka tas rusofobijas vilnis, kas tagad nāks pāri gan Ukrainā, gan visā pasaulē, būs vienkārši nenormāls.

Rusofobiju varētu dēvēt arī par vēlmi "noēst" krievus. Es gribētu nedaudz parunāt par ēdienu. Kādā publikācijā tu tiec dēvēta par ēdiena industrijas labu pazinēju. Varbūt vari vairāk paskaidrot, kāpēc tevi šādi dēvē.

Es sevi drīzāk raksturotu kā tādu šausmīgi ziņkārīgu cilvēku par visu, tajā skaitā arī par ēdienu. Es esmu iestājusies Latvijas Universitātes doktorantūrā un rakstu disertāciju par 80. un 90. gadu ēdieniem un to praksēm. Es to esmu nosaukusi par gastronomisko kodu, ko es pētu. Tas ir ļoti interesanti, tāpēc es esmu sākusi pastiprināti lasīt un interesēties par ēdienu. Paralēli tam es taisu grāmatu par rasolu, kas ir svēti salāti. Varbūt, ka tas noveda pie tāda apzīmējuma.

Droši vien, ka caur ēdienu mēs arī iepazīstam sabiedrību. Kurš ēdiens raksturotu šī brīža sabiedrību?

Latvija izteikti dalās divās daļās – Rīga un lauki.

Ja man būtu jārunā par Latviju kā Rīgu, tad es teiktu, ka Latvija diemžēl garšo pēc burgeriem, pēc kaut kāda pasūtīta ēdiena.

Bet Latvijas lauki… Es zinu, ka kādreiz Imants Ziedonis ar kolēģi gāja apkārt Latvijai un prasīja cilvēkiem, ko viņi ēd. Tika veidota garšas karte Latvijā. Kad mēs braucām dažādās ekspedīcijās pa valsti, runājām par to, ko un kā cilvēki ēd. Lielākoties cilvēki ēd kartupeļus. Ēd diezgan vienkārši un lēnām vai vispār neļaujas pārmaiņām. Manuprāt, mums ir nepelnīti aizmirsta mūsu tradicionālā virtuve.

Man liekas, ka tas saskan ar to, ko tu nupat sacīji, ka mēs, latvieši, aizmirstam par savu ierakstīto kodu.

No vienas puses, protams, žēl. No otras puses – nāk visādi jauni ēdieni iekšā, notiek globalizācija, no kuras mēs nevaram izvairīties.

Ko tas pasaka par mums kā sabiedrību?

Man ir bail teikt. Es veicu tādu mazo aptauju, kurā lūdzu cilvēkus atsūtīt [attēlus], ko viņi ēd Ziemassvētkos. Man atsūtīja bildes vairāk nekā simt cilvēki. Tās bija ļoti interesanti skatīties.

Ir ļoti maz palikuši zirņi ar speķi, nav tur cūkas šņukura.

Vairs nekā nav. Ir mandarīni, ir suši uz mūsu Ziemassvētku galdiem. Man ir žēl, bet, no otras puses, es saprotu, ka nevar piespiest cilvēku ēst kaut ko.

Svētku ēdieni ir fragmenti no mūsu dzīves un droši vien nosaukums "Fragmenti, kas palīdz dzīvot" tev ir tuvs kādā citā kontekstā. Pastāsti par to!

Nupat ir atvērusies izstāde. Man bija sadarbība ar rakstnieku Jāni Joņevu. Iegājām Imanta Ziedoņa muzejā, kurā mēs nekad nebijām bijuši, un kopā izvēlējāmies lietas, kas mums likās interesantas. Es tās nobildēju, bet viņš aprakstīja. Sīkie fragmenti, kas mums palīdz ikdienas dzīvē. Tas bija ļoti interesanti. Man patika, piemēram, Lielvārdes josta, kas tur ir. Imants Ziedonis par to jostu ir stāstījis, ka kaut kad tajā vasarnīcā Murjāņos bija ielauzušies zagļi. Daudz ko bija ņēmuši, bet to Lielvārdes jostu nepaņēma. Un tā josta ir mums spēka avots – kaut kas, pie kā mums pieturēties.

Māksla arī tev ir tuva. Pastāsti par Purvīšu dzimtas projektu!

Man ir daudz interešu. Tagad es esmu iesaistījusies Purvīša muzeja veidošanā. Es esmu atbildīga par to, ka 1. jūlijā "Vecjaužos", kas ir Purvīša muzejs, būs izstāde par Purvīti. Es ceru, ka tā sauksies "Kas tu esi, Vilhelm Purvīti?" Kad mani uzaicināja piedalīties tajā, es sapratu, ka es neko nezinu par Purvīti. Es zinu kaut kādus zināmākos darbus. Tad es iegūglēju Purvīti. Atradu, ka viņam vēl ir dzīva audžumeita. Kamēr mēs viņu atradām, mums pagāja kāds laiks, jo viņa pēc sava vīra nāves nav aktīvā kontaktā ar Amerikas latviešiem. Bet mēs viņu atradām un pēc nedēļas jau bijām Amerikā pie viņas.

Purvīša meitai, kuru sauc Mariona Vitans, nupat ir palikuši 100 gadi. Kad mēs braucām, vēl bija 99. Mēs pavadījām nedēļu Amerikā un viņu nointervējām. Man, satiekoties ar viņu, kļuva skaidrs, kas ir Purvītis, kāds viņš ir bijis, jo, protams, ģimenes locekļi izstāsta tādas lietas, ko neraksta mākslas grāmatās. Mani pārsteidza Purvīša cēlums, kas caurvijās ar šerpumu. Spilgta epizode – Purvīša sieva Karolīne, kura bija vācbaltiete, mīlēja veselīgi ēst. Savukārt Purvītim ļoti nepatika veselīgi ēst. Kad ir bijis pārāk veselīgi, viņš vienkārši piecēlies no galda un aizgājis paēst uz restorānu.

Arī Ukrainas kara kontekstā man ir jāpasaka, ka Mariona ir tāds piemērs, cik ļoti bēgļu gaitas ietekmē visu tavu dzīvi.

Kādu traumas tas atstāj, jo arī viņa devās bēgļu gaitās, – vispirms uz Vāciju un tad Ameriku. Kā tas posta visu atlikušo dzīvi.