Plašajā Rundāles pils rožu dārzā Lauma Lancmane rāda vienu no nedaudzajām vēsturiskajām rozēm, kas vēl ir ziedos. Tā ir viena no galvenajām vēsturisko rožu atšķirībām: vairums uzzied tikai vienu reizi vasaras sākumā. "Sākas maija beigās – stādāmies priekšā, kā zied maijrozītes. Un tad ir pirmsjāņu, Jāņu laiks, kad ir visskaistākais periods," saka Lancmane.
Rundāles pilij pašlaik maina jumtu. Bet dārzā atkal klīst tūristu bariņi. Rozes te ir tikai 16 gadu, bet kļuvušas par galveno dārza magnētu. "Tas iesākums ir pavisam sens – mēs 70.gados braucām ekspedīcijās pa dažādām muižām un skatījāmies, ka tur dārzos vēl joprojām ir kādas vecās rozes," saka Lancmane.
Un radās doma, ka savu rožu dārzu vajag arī Rundālei. Ceļš līdz tam nebija īss, bet šodien abās ornamentālā partera pusēs aug vairāk nekā divtūkstoš rožu šķirņu, tai skaitā 600 vēsturiskās, kas bija pazīstamas Kurzemes hercogu Bīronu un vēlāko Rundāles pils īpašnieku grāfu Zubovu un Šuvalovu laikā. Divas trešdaļas no tām Lauma Lancmane tagad apkopojusi grāmatā ar krāšņām fotogrāfijām un rožu aprakstiem.
"Visus šos 16 gadus es visu laiku fotografēju rozes, lai tās atpazītu un salīdzinātu. Tāpēc tā ir bilžu grāmata, jo bija sajūta, ka cilvēkiem ir jāatrāda tas, ko viņiem neizdodas redzēt. Kad brauc skatīties tulpes, tad rozes vēl nezied. Bet, kad zied mūsdienu rozes, tad šīs jau ir noziedējušas. Tāpēc man likās, ka vajadzīga grāmata, kurā redzams, kā visas šīs vēsturiskās rozes izskatās. Tur var arī redzēt, kurā no laukumiem šīs rozes zied un kas ir selekcionārs," skaidro Lancmane.
Vēsturiskās rozes Rundāles pils dārzā nākušas no audzētavām Francijā, Vācijā un citviet Eiropā. Daži selekcionāri tās kopj pat septiņās paaudzēs. Tieši selekcionāru ieguldījumu šo mākslas darbu radīšanā Lauma Lancmane vēlas izcelt visvairāk.
"Cilvēki kaut kā nenovērtē to, ka tas ir ārprātīgi sarežģīts selekcionāra darbs. Lai būtu viena šķirne, tie ir gadu desmiti. (..) Nekas no tā skaistuma nebūtu, ja nebūtu šādu cilvēku, kuri veltījuši mūžu un daudzās paaudzēs šim neiedomājamam darbam, kur tu nezini rezultātu," pauž Lancmane.
Par vēsturisko un mūsdienu rožu robežšķirtni uzskata 19. gadsimta vidu, kad izdodas selekcionēt pirmās Eiropas apstākļos vairākkārt ziedošās rozes, no ierastās krūmu formas tās iegūst slaidāku, mūsdienu „floristu rožu” izskatu, līdzās ierastajai baltajai, rozā un vīna krāsai ienāk dzeltenā un citas. Bet ir īpašības, kurās mūsdienu rozes nespēj mēroties spēkiem ar vēsturiskajām.
"Arī forma ir ļoti dažāda. Bet, protams, galvenais ir smarža. Ja cilvēki runā par to, kas ir rožu smarža, tad šīs ir tās, kas to smaržu var arī sniegt. Mums reizēm ir žēl, ka cilvēki ir bailīgi un brīdī, kad zied šīs vēsturiskās rozes, nepieiet tām klāt un nepasmaržo," tā Lancmane.
Pati Lancmane, pēc izglītības keramiķe un interjera dizainere, ar Rundāles pils dārzu sāka strādāt kā teorētiķe: pētīja vēsturisko dārzu specifiku. Taču nu jau 16 gadus neatņemama darba daļa ir arī rozes. Katram stādam jau no attāluma zina vārdu un var ilgi stāstīt par tā vēsturi.
"Es gan joprojām uzskatu sevi par diletantu. Un ar šo priekšrocību, kas ir diletantam, ka viņam nav jākaunas, ka viņš nezina, un varbūt tāpēc rok dziļāk un pamatīgāk nekā viens otrs speciālists, kurš nevar atzīties, ka viņš kādu lietu studiju laikā nav iemācījies," norāda Lauma Lancmane.
Darbs pie Rundāles pils vēsturiskajām rozēm nebūt nav galā. Dārza veidotāji cer, ka nākamajos gados izdosies tikt pie hercoga laikā eksistējušajām siltumnīcām – tad vasarās dārzā varēs iznest arī vēsturiskās tējas rozes, kuras Latvijas ziemas neiztur pat ar rūpīgu segšanu.
