“Kultūras kritiķim vienmēr ir jābūt personībai; atšķirībā no reportāžas, apskata vai apraksta, kultūras kritika ir personisks redzējums,” saka Šlāpins, atzīstot, ka Latvijā ir diezgan maz cilvēku, kas konstanti nodarbotos ar kultūras kritiku. Viņš cer, ka gada balva kritikā kalpos arī par stimulu jauniem autoriem apzināties sevi kā kritiķi.
Lai gan Latvijā tirgus ir mazs, Šlāpins pārliecināts, ka autoriem tomēr ir iespējams pilnvērtīgi nodarboties ar kritiku, pat ja viņu skaits nebūtu liels. “Desmit būtu ideāli. Bet mums nevajag šos cilvēkus simtiem. (..) Ja to nespēj nodrošināt tirgus, pieprasījums pēc kultūras kritikas – laikrakstu pircēji vai lasītāji, domāju, ka to pilnībā var nodrošināt Kultūrkapitāla fonds un Kultūras ministrija. Tam naudas nevajag daudz – daudz vairāk tiek iztērēts vienai uguņošanai uz valsts svētkiem, nekā nodrošināt vairākiem gadiem kultūras kritikas jomā rakstošiem cilvēkiem,” viņš stāsta.
Turklāt kultūras kritika ir būtiska, lai nodrošinātu arī pašus kultūras procesus: “Kultūras kritika ir kultūras procesu sastāvdaļa un katalizators. Gan laba grāmata, gan laba glezna un laba teātra izrāde, ja par to neviens nerunā, to neizvērtē - tas neiekļūst kultūras apritē. Tad mākslas darbs pats par sevi zaudē jēgu.”
Viņaprāt, Latvijā mazliet pietrūkst diskusiju pēc kultūras notikumiem, un to vajadzētu atjaunot. Savukārt viedokļu dažādības gan Latvijā netrūkst, bet, iespējams, nepietiek spēcīgu kultūras skolu.
Ziņots, ka drīzumā kļūs zināms pirmais jaundibinātās kultūras kritikas balvas laureāts, kam no apmēram 30 pieteikumiem izvirzīti astoņi pretendenti – literatūras kritiķe Anda Baklāne, žurnālists Jegors Jerohomovičs, muzikoloģe un žurnāliste Inese Lūsiņa, teātra kritiķe Silvija Radzobe, mākslas kritiķe Santa Remere, mākslas zinātņu doktore un teātra kritiķe Edīte Tišheizere, mākslas kritiķis Vilnis Vējš un teātra zinātniece Margarita Zieda.
