“Nebūtu bijis nekādas drāmas ap šo nosaukumu “drāma”, ja cilvēki atcerētos, ka latviešu valodā ir bijis pilnīgi cits jēdziens. “Teātris, dramaturģija, dramatiskā māksla” – jebko no šī visa varēja izmantot, un tas neradītu nekādas problēmas, ja mēs arī zinātu, par ko ir runa,” uzskata mediju speciālists un Rīgas Juglas vidusskolas skolotājs Imants Frederiks Ozols.
Viņš norāda – studējot angļu filoloģiju, tāpat tika lasītas un analizētas lugas, un pieļauj – šeit domāts kas līdzīgs, tikai pievienojot performanču un teātra mākslu.
“Ja tas būtu ņemts vērā, viss būtu citādāk,” uzsver Ozols. Viņš uzskata – ir skaidri redzams, “ka to izdomājis kāds, kurš ieguvis izglītību angliski runājošajās valstīs, jo pat domāšana notiek angļu valodā. Un šiem cilvēkiem šķiet – latviešu valodā, latviešu pedagoģijā nekas tāds nav bijis. Bet, protams, ka ir bijis,” viņš uzsver.
Ozols domā, ka šāda komunikācija no Izglītības un zinātnes ministrijas puses bijusi paredzama. “Jo vienmēr par visu šajā valstī, vēl kopš laika, kad es vēl pats biju skolēns, vainīgi ir bijuši skolotāji,” saka Ozols.
Viņš uzskata – tradīcija vainot visā skolas un skolotājus ir paaudzēm ieilgusi. “Viss darbs pie jaunā standarta tiek būvēts uz šīm premisām,” saka Ozols.
Pēc loģikas zināms, ka domāšanas ķēdē ir viena aplama premisa, lai varētu izdarīt kļūdainu spriedumu. Ozols norāda – bieži vien skolotāja darbā strādā tikai patrioti, taču arī kadru mainība ir liela. Ticams, ka uz visu šobrīd raugāmies no “Iespējamās misijas” prizmas, un par pārējiem jaunajiem pedagogiem, kas absolvē augstskolas ikdienišķā veidā, nerunājam.
“Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācija ir ļoti saprotama, jo skolotājus ir ērti vainot. Tas tā iegājies kopš padomju sistēmas sabrukšanas, kad skola patiešām bija viens no ideoloģijas balstiem, un pēc tam mēs sākām vainot skolotājus un skolas. Vainošanas tradīcija turpinās. Un vaino visi!”
akcentē Ozols.
Viņš piebilst, ka tas ir izdevīgi, jo tad nav jādomā par citām komponentēm, kā algu vai novērtējumu. Ozols arī atgādina, ka 28 gadu laikā pedagoģijas tradīcija ir mainījusies pilnībā par spīti dažādajiem stereotipiem par to. Visi cilvēki strādā pēc mūsdienīgām metodēm. Protams, šiem cilvēkiem varēja būt vairāk laika ieguldīties fakultatīvi šajā darbā, vairāk apmaksāta laika, lai gatavotu pašas jaunākās darba lapas, vajadzētu kompensēt mācību grāmatu trūkumu vai interesantu aspektu trūkumu šajās grāmatās.
Ozols norāda, ka viņš runā, pamatojoties salīdzinājumos, jo pabijis skolās gan Vācijā, gan Šveicē, gan Igaunijā un citās valstīs. “Šeit nav atpalikusi pasniegšana. Cita lieta, ka to dara ļoti noguruši cilvēki – varbūt. Un cilvēki, kas nejūtas novērtēti – pilnīgi noteikti!” viņš bilst.
Neviens izglītības standarts nekad nerisinās problēmas, kas nāk no vecas tradīcijas, Ozols norāda.
Kā stāsta Ozols, Britu Karaliskā bibliotēka bija veikusi plašu pētījumu, kas apstiprināja – kopš interneta uzvaras gājiena cilvēkam informācijas izpratnes dziļums ir kļuvis seklāks.
“Mums šķiet, ka mums ir skaidrs, kā darbojas Somijas izglītības sistēma, ja izlasām populārzinātnisku rakstu par to – vai, kā tas ir visbiežāk, tikai pāris pirmās rindkopas,” viņš ilustrē.
Darbs pie jauna izglītības standarta ne mirkli nedrīkstēja apstāties, viņš uzskata. Ja pedagogs pilnveidojas nepārtraukti, tad kāpēc tas nenotiek ar sistēmu? Šobrīd ir jādomā par izglītības sistēmām, kurās tiek mācīti ne vien bērni, bet arī vecāki – un ne jau didaktiskā veidā – taču šāds uzskats, kā pieredzējis Ozols, saskaras ar naidīgu reakciju.
Ozols arī stāsta – ir grūti saskatīt iemeslus, kāpēc šim jaunajam standartam būs pozitīvs rezultāts. “Kas tieši tiek saprasts ar kompetencēm un kādā veidā – to mēs sapratīsim tikai beigās,” uzskata Ozols.
Kā piemēru Ozols min svešvalodu pasniegšanu, kurās tiek lietots ārvalstīs izdoto grāmatu klāsts. Mācību grāmatas ir lieliskas, ja nepieciešams uztrenēt bērnu nokārtot angļu valodas iestājpārbaudījumu.
“Taču tad, kad viņam ir jāuzraksta eseja angļu valodā – kas ir viena no prasībām, lai bērns varētu iestāties respektablajās augstskolās – bērns to nespēj izdarīt. Uzrakstīt pats savu tekstu viņš nevar, bet sapildīt trūkstošos teikumus uz piemēru bāzes – to viņš var,” problēmu ieskicē Ozols.
Līdz ar to šāda sistēma dod ātras un funkcionālas zināšanas, taču nedod radošumu, un šeit, viņaprāt, arī ir jaunā standarta risks. “Šie skolēni nerakstīs grāmatas,” viņš uzsver.
Ja nākamais līmenis nozīmēs arī augstskolu programmu standartu maiņu, Ozols ir pesimistisks – viņš uzsver, ka humanitārā izglītība ir iekšējā muskulatūra, ja runājam par radošumu visdažādākajās profesijās. Ja humanitārajās zinātnēs līmenis kritīsies – kā tas, visticamāk, notiks – konkurētspēja nepieaugs. Būs vairāk studentu, būs vairāk cilvēku ar diplomu. Sistēmā būs vairāk naudas.
KONTEKSTS:
Jauno saturu skolās ieviesīs no 2020. gada. Ar reformu saistītie grozījumi paredz - 1., 4., 7. un 10. klasē mācības kompetenču pieejās būs no 2020. gada 1. septembra, 2., 5., 8. un 11.klasē - no 2021. gada 1. septembra, bet 3., 6., 9. un 12. klasē - no 2022. gada 1. septembra.
Jaunais, kompetencēs balstītais pamatizglītības standarts vēl ir valdības gaiteņos. Zināms, ka tajā uzsvaru plānots likt uz septiņām prasmēm, kas jāattīsta, beidzot 9.klasi, tādām kā matemātika, valoda, veselība un citām.
