Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete skaidro: “Šis ir stāsts par to, ka Anatomijas muzejā viss ir pa īstam, ka
katrs vissīkākais kauliņš, kas ir mūsu ekspozīcijā, katrs orgāns, kas atrodas ar formalīnu piepildītā burkā, patiesībā ir piederējis kādam cilvēkam, kas iepriekš ir dzīvojis.”
Jaunajā Anatomijas muzejā pirms ekspozīcijas izvietots ap 100 gadus vecs skelets, kura priekšā teju apgriezta rentgena veidā uz ekrāna redzams tā īpašnieka – jauna formā tērpta vīrieša fotoattēls, par kuru vairāk stāsta muzeja vadītāja:
“Tas ir skelets, kas ir piederējis Jānim Teodoram Lukstiņam, kurš diemžēl izdarīja pašnāvību 1925. gadā nošaujoties, bet pirms nāves viņš savu ķermeni novēlēja muzejam
un izteica vēlmi tikt skeletētam. Un kopš tā laika Anatomijas muzejā šis skelets vienmēr ir glabājies īpašā vietā. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka mums ir šāds eksponāts, jo tas ļoti uzskatāmi tam apmeklētājam, kas ienāk muzejā, uzreiz rada cieņpilnu attieksmi pret visu pārējo, ko varēs šajā muzejā redzēt.”
Pirmā anatomijas mācību kolekcija Latvijā izveidota pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Jaunajā muzejā vēsturiskā kolekcija apvienota ar fotoattēliem, dokumentāliem video, projekcijām, kā arī dažādām interaktīvu tehnoloģiju iespējām. Ikviens apmeklētājs var savās viedierīcēs lejupielādēt aplikāciju. Tā darbojas kā multimediju gids, piemēram, stāstot par preparātu pagatavošanas metodi, ko dēvē par ledus anatomiju.
Jaunajā muzejā atsevišķā telpā atrodama arī antropoloģiskā kolekcija. Tas ir 20. un 30. gados savāktais materiāls ekspedīcijās, lai dokumentētu ziņas par Latvijas iedzīvotājiem anketās, fotofilmās, kā arī izrakumos atrasto galvaskausu kolekcijā.
“Lielākajai daļai galvaskausu diemžēl nav vairs iespēju noteikt, no kādiem izrakumiem tie nākuši. Dažiem ir saglabātas ziņas, piemēram, senākie šajā kolekcijā ir 5. gadsimta zemgaļu galvaskausi no izrakumiem Tērvetes Lejniekos.
Šobrīd mums tā ir milzīgi uzskatāma liecība par kādreizējo anatomu aizraušanos arī ar kranioloģiju un galvaskausu pētniecību.
Tas ir arī veids, kā vispār pirmie eksponāti nonāca muzejā. Muzejs tika radīts 1920. gadā, un tika uzaicināts zviedru profesors Gastons Bakmanis, kuram jāmāca studentiem anatomija, bet nav, no kā mācīt. Ir nostāsti, ka viņš kaut kādu materiālu paņēmis līdzi no Upsalas, bet viņš kopā ar asistentiem ir gājis vasaras brīvlaikos pa Pirmā pasaules kara kauju vietām un lasījis tos kaulus apmācībai. Arī šeit ir viens galvaskauss ar ložmetēja radītiem bojājumiem.”
Savukārt muzeja pagrabstāva jeb pazemes ekspozīcijā izvietotas iedzimto anomāliju kolekcijas. (Šajā telpā ir sensitīva materiāla brīdinājumi, kā arī aizliegums fotografēt.) Tās ir ķermeņa daļu deformācijas, jaundzimušie ar anomālijām, kā arī to vidū savdabīga tetovētas ādas paraugu kolekcija, kuru, iespējams, anatomi veidoja saistībā ar 19. gadsimta kriminālbiologu teorijām, kas tolaik tetovējumu pieņēma par ārēju izpausmi iedzimtām kriminālām nosliecēm, stāsta Ieva Lībiete.
“Kāpēc tas ir interesējis arī mūsu anatomus? Tas, iespējams, ir tāpēc, ka tie tetovējumi ir unikāli ar to, ka tie nav anonīmi. Visi pārējie preparāti lielākoties ir anonīmi, neviens nav pateicis, kam pieder tā niere vai sirds, bet ādas paraugiem ar tetovējumiem ir kārtas skaitļi, ar kuriem mirušos, kurus ieveda anatomikumā, reģistrēja līķu grāmatā.
Lielākā daļa tetovēto paraugu ir nākuši no kriminālās autoritātes vārdā Kolčaks, kas ir gājis bojā skandālā ar diviem muzikantiem.
Tāpat ir tetovējumi no cilvēka, kuram izdarīts nāvessods. Tāpat daži tetovējumi piederējuši jūrniekiem,” atklāj muzeja vadītāja.
Atbilstoši epidemioloģiskās drošības noteikumiem Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā vienlaikus var atrasties ne vairāk kā septiņi cilvēki, tādēļ ikvienu apmeklētāju aicina iepriekš reģistrēties apmeklējumam aplikācijā “Bookla”.