Grāmata “Visuma vērpēji” ir viena no pirmajām weird fiction žanrā Latvijas literatūrā. Grāmata no lasītāja pieprasa vēlmi pārlēkt no dažādās dimensijām, dažkārt pat vienas lappuses ietvaros, ļauties grāmatas ritmam un tajā pašā laikā saglabāt uztveres asumu, lai sekotu līdzi. Ar līdzīgu uzstādījumu varam tvert norises šī brīža pasaulē, kur reālā dzīve savijusies ar interneta pasauli, un vērtību sistēma mainās gandrīz katru dienu. Bērziņš “Visuma vērpējos” ir apvienojis dažādas pasaules – realitāti, TV esošo, dažādu paaudžu prātos esošo, metafizisko, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai un tādēļ šķiet šausmīga. Šo daudzdimensiju sajūtu mākslinieks panāk ar daudzveidīgu valodas lietojumu un vērīgām atsaucēm un neaizmirst par humoru.
Artūra Bērziņa daudzās dimensijas atklājas arī viņa mākslā, audiovizuālajā un muzikālajā darbībā, kurā viņš savā veidā pēta robežu “elastību” jeb, precīzāk, transformēšanos. Viņa mākslas darbi, vienu pēc otras nometot čaulu, pamazām atklāj kodolu.
Ļoti iespējams, atklāšanās nepacietīgam skatītājam nav tas patīkamākais process, tomēr, tiekot līdz Bērziņa darbu kodolam, gandarījums saglabājas vēl ilgi.
Bērziņu interesē arī subkultūras izpausmes, kurās viņš realizējas muzikāli – savā jaunajā projektā “NEQTAR”, bet viņa veidotais darbs ir bijis mugurā mūsdienu aktuālākajai popmūzikas dziedātājai Billijai Eilišai.
Sarunā ar LSM.lv Bērziņš stāsta par aktuālo savā darbībā, kā arī par “Visuma vērpējiem”, kas šajā vasarā iznāks kā aktiera Kaspara Zāles ierunāta audiogrāmata, kam Bērziņš rada atsevišķu muzikālo noformējumu. Tā arī šajā vasarā pirmizrādi piedzīvos britu ekstrēmā metāla grupas “Cradle of Filth” un amerikāņu elektroniskā mūziķa "Seven Lions" videoklipi, kuriem Bērziņš ir režisors.
Sarunas aizsākums meklējams visstingrākajā paizolēšanās laikā sazvanoties un vēlāk turpinās sarakstes veidā, dabiski izstiepjoties mēneša garumā – vienā piegājienā Bērziņu izjautāt nozīmē sarunu sasteigt. Pavisam negaidīti rakstam punktu pieliek Ivars Tontegode, kurš šobrīd strādā pie “Visuma vērpēju” iedvesmotas filmas.
Aiga Leitholde: Artūr, kas tev kā māksliniekam šobrīd ir aktuāls?
Man pamazām top jauns darbu cikls "Transpozīcijas". Tas ir mans pētījums caur mākslas valodu par to, kas veido mūsu individuālo identitāti, mūsu kolektīvo, mūsu nacionālo identitāti. Vēroju, kā mainās izpratne par nacionālo identitāti, kā šī izpratne formējas mūsu kolektīvajā bezapziņā? Kas aiz šī formēšanas procesa stāv? Transpozīcijas ir metode kombinatorikā, kad kaut kas tiek pārlikts vietām, un es attiecinu to uz mūsu kolektīvajām “pašsaprotamībām” – to, ko Mišels Fuko sauca par epistēmām. Skatos, kas notiek, kad pašsaprotamais vēstures gaitā tiek transpozicionēts, un jaunajā kombinācijā mainās kopējais konteksts, radot jaunas vērtības. Strādājam arī pie amerikāņu mūziķa "Seven Lions" videoklipiem. Viņš apvieno popmūziku un elektronisko mūziku ar skatuves tēlu, kas balstīts pasakainā, maģiskā reālismā – tādā kā virsrealitātē. Viņš ir amerikāņu deju mūzikas uzlecošā zvaigzne, kuram jau ir vairāki hiti, tajā skaitā arī sadarbība ar Eliju Goldingu un citiem. Mūziķi uzrunāja mani līdzšinējie darbi un manis izdomātais un režisētais grupas "Cradle of Filth" videoklips "Heartbreak and Seance". Jau ilgu laiku esmu strādājis pie scenārija, tēlu izveides un šogad mēs videoklipus sākām filmēt. Daudz kas ir izdarīts, tad jau redzēs, kad videoklipus varēs noskatīties plašāka publika.
Vai darba procesā mākslinieciskās ieceres mēdz mainīties?
Protams, mainās, bet galvenais radošais process jau notiek galvā, kad koncepciju veido visās detaļās. Es to šoreiz neattiecinu tieši uz "Seven Lions", bet, runājot vispārīgi, procesa gaitā koncepcija apaug gan ar simbolisko nozīmi, gan estētiskām kvalitātēm un citām detaļām. "Seven Lions" videoklipu gadījumā viss ir nostrādāts un apstiprināts, un tagad ir atlicis to tehniski izpildīt. Kad koncepcija ir gatava, tas ir jautājums par tehnisko realizēšanu, kur radošais ir otrajā plānā.
Katrs mans darbs zem kalambūra virsslāņa ir vēstījums par konkrētām un noteiktām parādībām, norisēm sabiedrībā, politisku notikumu interpretācija eksistenciālisma kontekstā. Primāri par brīvo gribu, kas nošķir autentisku esību no nepatiesās, konformistiskās.
Tehniski brīvā griba diemžēl neeksistē.
Vieni no pēdējiem zinātniskiem pētījumiem ir uzrādījuši, ka cilvēks izdara apzinātu izvēli astoņas sekundes pēc tam, kad viņa smadzenes šo izvēli jau ir veikušas. Mēs ilgstošā laika posmā varam dresēt savas smadzenes, mainot savu raksturu, bet nevaram apzināti pieņemt vienu vai otru izvēli. Kādu izvēli mēs pieņemam, tas ir atkarīgs no tā, kādas ir veidojušās mūsu smadzenes. Kad es runāju par brīvo gribu, tas ir līdzīgi kā mēs mūsdienās varam runāt par dvēseli kā kaut ko ontoloģisku, kā lietu sevī, nevis fenomenu, kuru varētu preparēt un izmērīt. Manu mākslas darbu galvenās tēmas ir identitāte, brīvā griba, eksistenciāla rakstura situācijas, kas atklāj sevi sociālo prakšu plaknē.
Runājot par "Cradle of Filth", noteikti jāpiemin arī nesenais notikums, kad žurnāla "NME" mūzikas balvu (2020. gada 13. februārī) saņēma šobrīd aktuālākā popmūzikas zvaigzne Bilija Eliša. Viņai mugurā bija tevis veidotais "Cradle of Filth" krekls. Vai šī negaidīti veiksmīgā darba publicitāte ir kaut kā ietekmējusi tavu dzīvi?
Pagaidām nē. Man nav bijis laika šajā notikumā iedziļināties, bet prieku tas raisīja. Tas notika ap Valentīndienu, un uz krekla bija mana sieva Keita, tā kā – viss bija īstajā laikā.
Gan jau notikums vēl rezonēs! Turpinot par mūziku, jāpiemin tavs projekts "NEQTAR".
Man ir gatavas četras jaunas "NEQTAR" kompozīcijas, kas man pašam šķiet daudz efektīvākas par "Quantum Cats Attack". Sākās šī pandēmijas krīze, kas radīja arī pauzi – dziesmas bez videoklipiem negribu publiskot.
"NEQTAR" patiks Tommy Cash un "Die Antwoord" cienītājiem
Jā, man arī gan Tommy Cash, gan "Die Antwoord" ļoti patīk. "NEQTAR" ir paredzēts auditorijai, kuru uzrunā dīvainais un saasinātais.
"NEQTAR" nav tavs pirmais mūzikas projekts. Tavu muzikālo gaitu sākums meklējams jau deviņdesmitajos.
Jā, deviņdesmito beigās man bija doom metāla grupa "Angels Tears". Divtūkstošo gadu sākumā – grupa "Diadema", kas bija gotiskais roks. Darbojāmies līdz 2009. gadam. Ir publiskoti pat četri video. Tad 2011. gadā apvienība “Sturm” izlaida manu postindustriālā projekta “Koronar” disku “Biopunk Romantica”. Tad sekoja gara muzikāla pauze, līdz manai sievai Keitai, tajā laikā vēl līgavai, Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā bija jāveido diplomdarbs. Viņa ierosināja man sarakstīt dziesmiņu, lai viņai būtu iemesls dziesmai uztaisīt videoklipu. Es padomāju, ka jātaisa kaut kas tāds, ko no manis negaida.
Man vienmēr ir svarīgi, lai darbs primāri izbrīna mani pašu, tad citus tas vēl jo vairāk izbrīnīs.
Tā nonācu pie repa, protams, ar ironiju. Uzrakstīju dziesmai tekstu par kvantu kaķu uzbrukumu jeb par mūsdienu pasauli, kurā arvien mazāk ir skaidrs, kas ir kas, un cēloņu-seku princips darbojas arvien neizprotamāk. Viss arvien vairāk sāk līdzināties kvantu mehānikai. Man šķita interesanti kā tēlu izmantot Šrēdingera kaķi, pasniedzot viņu kā tādu “swageri” – atbilst arī repam raksturīgajai bravūrai.
Vai taisnība, ka Ivars Tontegode ekranizē tavu grāmatu "Visuma vērpēji"?
Jā, Ivars filmē "Vērpējus" (“Spinners”). Es gan neesmu iedziļinājies sižetā – šķiet, tur daudz kas tiks mainīts. Piemēram, inspektors Blekvels šajā gadījumā nebūs pozitīvais tēls. Tāpēc precīzāk būtu sacīt, ka grāmata ir filmas pamatā, nevis tas būs grāmatas ekranizējums. Tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks. Katrā ziņā – man būs ļoti interesanti.
Šobrīd top pusstundu gara īsfilma, bet galamērķis ir pilnmetrāžas filma.
Interesanti, ka sižets tik ļoti mainās. Varbūt vēlāk cilvēkiem būs vēl jo interesantāk izlasīt pašu grāmatu vai arī noklausīties aktiera Kaspara Zāles lasījumā. Kā radās šī ideja par audiogrāmatu?
Kādu rītu Kaspars man zvanīja un izstāstīja šo ideju, es biju tikai par. Vēl jo vairāk, rakstot grāmatu, es "Visuma vērpēju" Rihardu lielā mērā iztēlojos kā Kasparu Zāli.
Ar Kasparu jums iepriekš ir bijusi ilgstoša radošā sadarbība.
Jā, Kaspars man bija galvenajā lomā gan “Cradle Of Filth” klipā, gan arī bakalaura darbā – 2009. gada sākumā pusstundu garā īsfilmā "Strupceļš". Tas notika vēl pirms tam, kad viņš vēl nebija aktieros iestājies.
Kāpēc Kaspars?
Pirmkārt, viņš reti labi – vīrišķīgi izskatās, īpaši kino. Viņam ir vajadzīgais balss tembrs un dramatisms.
Kasparam piemīt atklātība un tiešums – tādas īpašības pasargā cilvēku no ieplūšanas konformisma staignājā.
Mani savukārt pārliecināja Kasparam piemītošā drosme, jo šeit, Latvijā, mēs dzīvojam ļoti piesardzīgā sabiedrībā. Tu jau pats arī esi drosmīgs.
Es aizmiegtām acīm izdomāju, ka nevajag domāt par sekām, un daru. Tas, protams, joks.
Drosme ir rakstura īpašība. Varbūt to var iemācīties?
Katrā ziņā neatceros, ka es kaut ko būtu mācījies. Grūti man atbildēt uz šo jautājumu. Esmu pieradis dzīvot saskaņā ar sevi. Pretējā gadījumā baidos, mana māksla būtu daudz triviālāka, jo bez drosmes un patiesuma tu vari no sevis izspiest tikai banalitāti.
Kas, tavuprāt, ir tās būtiskās lietas, kas grāmatu “Visuma vērpēji” šobrīd padara aktuālu?
Viena no būtiskākajām lietām, ko šajā grāmatā vairāk vai mazāk sanācis atspoguļot, ir sadursme starp būtiskiem pretpoliem – strukturētu sarežģītību un primitīvismu. Tas, kas ir sarežģīts, bet haotisks, patiesībā arī ir tas pats primitīvisms. To varētu nosaukt par cīņu starp kārtību un entropiju.
Mēs informatīvajā ēterā redzam, manuprāt, maldīgas dihotomijas, piemēram, politiskā vidē tie varētu būt "kreisie" un "labējie" vai arī "konservatīvie" un "progresīvie".
Patiesībā tas viss ir otršķirīgi, un īpaši labi tas ir redzams tagad. Būtība slēpjas saturā, nevis formā. Grāmatā aprakstītie vērpēji ir entropisks spēks (termins “entropija” primāri izmantots fizikā, apzīmējot abstraktu un neizmērāmu fizikālu lielumu, mērvienība "nekārtībai" – A.L.). Cilvēka apziņa ir realitātes karte, kas, mums pašiem sevi arvien vairāk pilnveidojot, kļūst sarežģītāka, un radošums, ko tā spēj producēt, ir visspēcīgākais ierocis pret entropiju. Kāpēc “Vērpēji” šobrīd ir aktuāli? Es redzu, kā stihiskais spēks mūs visus velk primitīvismā, jaunajā entropijā, un tas ir tas, ar ko ir jācīnās, un ierocis ir jaunrade – kā brīvās gribas izpausme.
Jaunrade patiesībā nav nekas cits, kā pasaules pārbūve, izraušanās no stihijas, no dabas iepriekšnoteiktā mehānisma.
Mūsu saruna sākās izolācijā, tagad atkal ir citi apstākļi. Kas ir mainījies?
Man būtu interesanti dzirdēt tavu atbildi!
Manā gadījumā nekas nav mainījies.
Manā gadījumā arī nekas nav mainījies. Kā tas iespaido vispārējo sabiedrību, to mēs vēl tikai redzēsim. Tas viss ir priekšā! Viss, kas notika ar koronavīrusu, manuprāt, ir neizbēgamība, un mums visiem jābūt apzinīgiem un ar šo visu ir jātiek galā. Protams, alkatība, varaskāre, pakļaušanas instinkts un citi entropijas spēki to izmantos savās interesēs.
***
Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par to, kā attīstās grāmatas “Visuma vērpēji” liktenis, LSM.lv telefoniski sazinājās arī ar režisoru Ivaru Tontegodi, kurš šobrīd ir grāmatas iedvesmotās filmas “Vērpēji” (“Spinners”) veidošanas procesā.
“Par grāmatu “Visuma vērpēji” uzzināju agri. Artūrs man to iedeva lasīt jau tapšanas laikā, jo vēlējās uzzināt auditorijas sapratni par grāmatā aprakstītajām tēmām. Man bija šī ekskluzīvā iespēja lasīt grāmatu vienam no pirmajiem! Pēc grāmatas pabeigšanas Bērziņš ieminējās, ka to varētu pārvērst par filmu vai audiovizuālu projektu. Toreiz biju pabeidzis savu iepriekšējo filmu, četrus gadus ilgo projektu "Knutifikācija" un gribēju nedaudz atkāpties no vēsturiski politiskām tēmām, tomēr arī šajā projektā līdz galam nevaru aiziet no politiskām tēmām. "Visuma vērpēji" mani ieinteresēja, jo mani vispār interesē jēdzieni "kontrole", "manipulācija" un šo jēdzienu izpausme sabiedrībā, un grāmata vēl iedod to metafizisko daļu. Uzreiz man ir jāsaka, kad iznāks filma "Vērpēji", un tas notiks tuvāko divu gadu laikā, tā būs ļoti atšķirīga no grāmatas. Es esmu iedvesmojies no grāmatas, filmā saglabājot šo meitenes stāstu un arī daudzi notikumi ir ņemti no grāmatas.
Reti kurš interesējas par alternatīvo kultūru tā, kā to dara Artūrs Bērziņš, un viņam raksturīgo noskaņu mēs saglabājam arī filmā.
Jaunieši būs stilīgi un alternatīvi,” saka režisors Ivars Tontegode, kurš nesen pabeidzis filmas “Vērpēji” tīzeri.
Režisors arī uzsver to, ka zinātniskās fantastikas žanrs ir radījis milzīgi daudz ideju kā mākslā, tā arī literatūrā un kino. Pašmāju publikai šis žanrs ir salīdzinoši svešs un nesaprasts – esam pieraduši pie sociālā reālisma un vēstures sāgām. Filmas “Vērpēji” mērķauditorija būs jaunieši.
Jautāts par to, vai ekranizējums nesarūgtinās skatītāju, Tontegode atbild: “Kad tiek ekranizēta grāmata, lasītāji un arī paši rakstnieki bieži ir sarūgtināti. Grāmata ir cits mākslas formāts ar atšķirīgu laika ritmu. Bet grāmatas ekranizācijas iedvesmo lasīšanai. Iespējams, ja nebūtu filmas un apkārt esošā industrija, cilvēki grāmatas tik daudz nelasītu. Es domāju, ka tā ir veselīga simbioze, kurā ieguvēji ir visi. Artūra grāmata dažviet ir pārāk gudra, lai to varētu atainot kino, kas ir ļoti vizuāla forma. Ja šī forma būs pārpildīta ar filozofiskām atziņām, tā būs filma ļoti šauram skatītāju lokam.”
Interesanti, ka abi mākslinieki – kā rakstnieks, tā režisors, esot līdzīgās domās par gaidāmo grāmatas turpinājumu, kas varētu pāraugt filmas otrajā daļā, bet – neskriesim laikam pa priekšu.
