Etnovēstis

Atskats uz TDA "Līgo" deju izrādes "Zalkša līgava" tapšanu

Etnovēstis

Igauņu dziedātāja un komponiste Mari Kalkuna: Ābeļu ziedēšanas laiks man ir īpašs

Setu karalis Jervelills: Gribētos, lai setu kultūra būtu dzīva, nevis muzeja relikvija

Setu karalis Reins Jervelills: Gribētos, lai setu kultūra būtu dzīva, nevis muzeja relikvija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Seti ir neliela etniska grupa, kas dzīvo Dienvidigaunijā un Krievijā pie abu šo valstu robežas. Lai rūpētos par savas kultūras saglabāšanu, kopš 1994. gada seti ir iesākuši tradīciju – katru gadu viņi ievēl savu karali. Par to, kā tas notiek un kāda ir karaļa loma, Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumam “Etnovēstis” bija iespēja noskaidrot, satiekoties ar šā brīža setu karali Reinu Jervelillu (Rein Järvelill). Sarunā uzzinām arī par viņa radošajām izpausmēm mūzikā.

Seti nav ne igauņi, ne krievi. No slāviem viņi atšķiras ar savu somugru izcelsmi un valodu, bet no igauņiem setus atšķir viņu piederība pareizticībai. Seti atzīmē dažādus pareizticīgo svētkus, kuros dodas uz baznīcu, taču ikdienā ir saglabājušās arī daudzas pagāniskās tradīcijas. Mūsdienu kultūras modelis un izglītības sistēma setus sasniedza krietni vēlāk – tikai ap 19. un 20. gadsimtu miju. Šī iemesla dēļ un arī

savas konservatīvās dabas dēļ daudzas senās tradīcijas seti saglabājuši labāk nekā viņu kaimiņi: igauņi, latvieši un krievi.

Jervelills stāsta, ka jau vairāk nekā 25 gadus katra augusta pirmajā sestdienā seti svin karaļvalsts dienu. Šajos svētkos norisinās setu karaļa vēlēšanas.

“Par “karali” tiek dēvēta karaļa reprezentatīvā persona,” precizē Jervelills un atklāj, ka šo tradīciju seti ieviesuši laikā, kad viņu kultūra kļuvusi apdraudēta, kad viņi gandrīz pazaudēja savu valodu un ieražas.

“Šajā laikā setu zemē Setomā dzīvojošo setu skaits bija sarucis līdz diviem tūkstošiem. Salīdzinājumam – iepriekšējā gadsimta sākumā Setomā dzīvoja 18 000 setu. Seti bija pārcēlušies uz dzīvi citur, un lielākā daļa no viņiem kaunējās par savu izcelsmi.

Tādēļ, lai raisītu setu ļaudīs lepnuma sajūtu, setu aktīvisti iedvesmojās no setu eposa “Peko” un ieviesa Setu Karaļvalsts dienu – kultūras festivālu, kurā būtu iespēja sapulcināt Setomā visus Igaunijā, Krievijā un citās valstīs dzīvojošos setus.

Taču šogad, ja karantīna ieilgs, tad 27. karaļvalsts diena no augusta sākuma tiks pārcelta uz 5. septembri.”

Karaļa vēlēšanas  jautrs pasākums

Kad radās ideja par setu karaļvalsti, bija skaidrs, ka tad būs nepieciešams arī karalis no dižciltīgas ģimenes, bet tā kā nebija vēlēšanās aicināt svešu tautu karaļus un doma par karaļa valdīšanu līdz mūža galam un troņa pēctecību arī likās riskanta gadījumā, ja lēmuma pieņemšanā setu aktīvisti būtu kļūdījušies, tad nolēmuši, ka karali varēs ievēlēt katru gadu un ka tas ir karali Peko reprezentējošā persona.

Leģenda vēsta, ka Peko guļ Pečoru alā, tāpēc pats viņš valdīt nevar, un tam cilvēkam, kuru ievēl par karali, ir jārunā Peko vārdā un jārīkojas tā, kā sapnī viņam vai viņai norāda Peko – tā arī Reins Jervelills sapņos uzzina, ko karaļvalstī darīt un kādus norādījumus dot setu tautai.

Turklāt katru gadu ir iespēja tikt ievēlētam atkārtoti, tādējādi pastāv sava veida demokrātija. “Pašas vēlēšanas mēdz būt ļoti jautrs pasākums – kandidāti nostājas uz skatuves, saka runu par to, ko vēlētos kā karaļi paveikt, nāk arī atbalstītāji izteikties un sniegt priekšnesumus. Savukārt vēlētāji stājas rindā pie sev tīkamākā karaļa kandidāta, līdz ar to ir redzams, kurš par kuru balso.

Tas kandidāts, kuram ir garākā vēlētāju rinda, kļūst par karali.”

Reins arī pastāsta mazliet vairāk par eposu “Peko”. “Nācijai nepieciešami savi stāsti, leģendas un kopēja vēsture,” uzsver setu karalis un pastāsta, ka eposa “Peko” autore ir setu dziesmu lielmāte Anne Vabarna (1877-1964), bet galvenais varonis – Peko, kurš cīnījās ar ienaidniekiem un veica citus varoņdarbus, līdzīgi kā latviešu Lāčplēsis. Peko nāves vietā ir uzcelts Pečoru alu klosteris, kur ir liels ozols. Un leģenda vēsta, ka zem šī ozola guļ Peko.

Peko piešķirtas dažādas nozīmes. Pirms šīs leģendas Peko bija pagānu meža un lauku dievs. Pirms kristietības ieviešanas seti pielūdza vēl arī citus pagānu dievus. Un pašlaik pastāv sarežģījumi starp pareizticīgo baznīcu un Peko kultu.

“Tiem, kuri pielūdz Peko, ir sava Peko statuja,” piebilst Reins Jervelills.

Laba pote pašapziņai

Uz jautājumu, vai pirms 27 gadiem ieviestā setu karaļvalsts ideja ir palīdzējusi saglabāt un kopt setu kultūru, Jervelills izsakās apstiprinoši: “Tādā veidā ir izdevies stiprināt setu pašapziņu.”

Šobrīd Jervelills kā pašreizējais karalis ir pārliecinājies, ka viņa statusam ir būtiska ietekme ne tikai setu kopienas iekšpusē, bet arī ārpus tās.

“Būdams setu karalis, nereti tiekos ar augsta līmeņa amatpersonām, piemēram, ar Igaunijas prezidentu, ar kuru tikšanās laikā bijām vienlīdzīgās pozīcijās.”

Arī Krievija viņu respektē, piemēram, uz Krievijas robežas ar viņu apietas kā ar VIP personu.

Runājot par tradicionālo dziedāšanu ansamblī, Jervelills stāsta, ka 30 gadus viņš dzīvojis ārpus Setomā (Tallinā un Repinā), bet, kad 2012. gadā atgriezies, sācis dziedāt setu vīru ansamblī. Viņš dzimis Ūsvadas ciematā. “Laikā, kad tur uzaugu, tas bija īpašs ar tur vēl dzīvu vīru tradicionālo dziedāšanu. Kad pirms astoņiem gadiem pievienojos setu vīru ansamblim, sāku dziedāt dziesmas, kuras biju dzirdējis bērnībā.”

Jervelills arī stāsta, ka dziesmas ansamblī tiek apgūtas pārmantotā veidā. “Jā, ansamblī dziesmas ienākušas dabiskā veidā, tā vadītājs ir jau diezgan gados, viņš savulaik dziedājis tajā pašā leģendārajā Ūsvadas vīru ansamblī un iemācījis šīs dziesmas dziedāt arī pārējiem, tāpat esam klausījušies ierakstus.”

Setu kultūra ilgu laiku bijusi tikai mutiska un nodota no paaudzes paaudzē ar dziesmu. Setus galvenokārt atpazīst pēc viņu īpašās dziedāšanas manieres, kuru sauc par lēlo, kā arī pēc lepnajām sudraba saktām. Setu lēlo dziedāšanas maniere ir vairāk nekā tūkstoš gadu sena. Pārsvarā lēlo dzied sievietes, taču ir arī daži vīriešu lēlo ansambļi. Lēlo ir daudzbalsīgs – saucēja vai saucējs nodzied pirmo panta rindu un ansamblis to daudzbalsīgi atkārto. 2009. gadā lēlo dziedāšanas tradīcija tika iekļauta UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Setu karalis Reins Jervelills ir arī vairāku dziesmu tekstu autors – tekstus viņš raksta tikai setu valodā, lai popularizētu to.

Pašiem sava pankgrupa

Reins Jervelills stāsta, ka pēc tam, kad sācis dziedāt Setu vīru ansamblī, viņš ar domubiedriem izveidojis arī festivālu, kura aizkulisēs dziedot un diskutējot nonākuši pie domas, ka vajadzētu dibināt arī kādu setu grupu. Tajā pašā festivāla dienā kopā ar dažiem ansambļa biedriem viņi sacerējuši dziesmu tekstus. Un, tā kā neviens no viņiem nav bijis pietiekami profesionāls mūziķis, nolēmuši spēlēt pankmūziku. Tieši setu valodā rakstīt tekstus viņiem ir svarīgi, jo setiem nav daudz tādu grupu, kas to darītu. Tā viņi nosaukuši savu grupu par “Tuhkwizza”, kas ir maza upīte Setomā.

Piemēram, grupas dziesmas “A Gora” melodija nākusi no Brazīlijas, bet teksts ir par Peko. “Tas bija internacionāls Brazīlijas indiāņu mūzikas projekts, kurā setu vīru ansamblis piedalījās kopā ar citu tautu ansambļiem. Šajā dziesmā Brazīlijas indiāņu melodija papildināta ar papildu balsīm un setu valodā sacerētu tekstu.”

Pašiem, nevis publikai

Vēl Reins Jervelills norāda, ka setu dziedāšana vairāk ir pašiem dziedātājiem, nevis publikai – tā ir kā meditācija: “Un, ja dziedātājam ir laba balss, tad dziesmas var būt ļoti, ļoti garas. Turklāt setu tradīcijā nepastāv konkrētas dziesmas – vadošā balss vienkārši stāsta stāstu, izmantojot varbūt arī kādu frāzi vai melodiju no pagātnes, bet izteikšanās caur saviem vārdiem un melodiju improvizācijas veidā ir pati svarīgākā. Tie dziedātāji, kuri spēj improvizēt, uzskatāmi par īstiem dziedātājiem. Bet tie, kuri vienkārši atkārto dzirdēto, ir tikai interpretētāji.”

Tādējādi setu tradīcijā ir daudz vietas jaunradei – tradīciju var turpināt kopt caur savu radošumu un nav jāatkārto arhīvos atrasti teksti.

To arī Reins Jervelills kā pašreizējais setu karalis vēlas cilvēkiem likt saprast – ka ir pašiem jārada, nevis jākavējas pagātnē un jāatkārto tas, kas reiz bijis darīts – tas, viņaprāt, nepalīdzēs doties nākotnē.

“Ja seti vēlas, lai viņu kultūra būtu pamatīga, bagāta un dzīva, tad viņiem jebkurā jomā ir jārada kas jauns – vai tie būtu tradicionālie tērpi, dziedāšana vai mūzika,” piebilst Jervelills

un pauž vēlmi, lai pēc 100 gadiem kāds teiktu, ka šajā laikā notika tādas un tādas pārmaiņas, radās tāda mūzika, tādi stāsti, tādas gleznas, tādi tradicionālie tērpi. “Gribētos, lai setu kultūra būtu dzīva, nevis muzeja relikvija,” uzsver Jervelills, tomēr atzīst, ka starp uzskatiem par jaunradi un tradīcijas saglabāšanu pastāv zināms konflikts:

“Vislabāk būtu, ja šīs lietas būtu līdzsvarā. Lai arī apzinos, ka ir arī nepieciešami tie, kas rūpējas par tradīcijas saglabāšanu, tomēr ir jārada arī kas jauns.”

Interesanti, ka setu sieviešu ansambļu skaitliski ir daudz vairāk. Bet vai pastāv arī jauktie ansambļi? “Nē, jo tas izjauc ierasto skanējumu – tādā gadījumā starp vadošo balsi un augšējo balsi neveidojas tā setu dziedāšanai raksturīgā skaņu vibrācija, kas rodas sievām un vīriem, dziedot atsevišķos ansambļos.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti