Komponists Pēteris Vasks un operdziedātāja Inese Galante ir vieni no daudziem starptautiski atzītiem pašmāju māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, kuri parakstījuši šonedēļ ministru prezidentam Mārim Kučinskim (Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS)) un kultūras ministrei Dacei Melbārdei (Nacionālā apvienība) nosūtīto atklāto vēstuli. Tajā aicināts sākt par koncertzāles ideju spriest konkrētos termiņos, norādot, ka kopš laika, kad pirmo reizi tika izsludināts koncertzāles projektu konkurss, pagājuši gandrīz 30 gadi.
Arī ministrijā atceras, skiču konkurss par koncertzāli Zaķusalā bijis izsludināts 1985.gadā. Vistuvāk īstenošanai tika 2006.gadā izstrādātais arhitekta Anda Sīļa koncertzāles projekts uz AB dambja. Taču diemžēl ekonomiskās krīzes un plānu maiņas dēļ grandiozā iecere tagad atdusas Arhitektūras muzeja vēsturisko liecību krātuvē un tur arī palikšot.
Pagaidām tikai kā attālinātas vīzijas KM un Ekonomikas ministrija izskata iespējas koncertzāles un konferenču centra apvienojumu būvēt kādā no Rīgas degradētajām teritorijām. Kaut vai neapbūvētajā Zaķusalas teritorijā. Tas vilinoši, jo tad vieglāk piesaistīt Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzekļus. Vai arī īstenot pirms vairākiem gadiem izstrādāto Rīgas kongresu nama rekonstrukcijas projektu.
"Kultūras ministrija nerunā par projektiem, bet par finansējuma modeļiem un tie trīs finansēšanas modeļi tātad ir: pirmais - iesaistīties koncertzālēs objekta finansēšanā tikai ar struktūrfondu finansējumu un mums ir pieejami degradētām teritorijām līdz 20 miljoniem. Otrs risinājums ir privātajā partnerībā. Pēc koncertzāles uzbūvēšanas veikt koncertzāles izpirkšanu pēc uzbūvēšanas. Šajā gadījumā līdzekļi būs jāiegulda, kad zāle jau būs uzcelta, izpērkot to 15 gadu laikā. Trešais variants ir iesaistīties ar Rīgas domi un kopīgi ar domes līdzekļiem un valsts budžeta līdzekļiem finansēt viena projekta attīstību," stāsta KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Vilsone.
Šobrīd droši zināms, ka vienai ēkai būs jākalpo, gan kā akadēmiskās mūzikas templim, gan biznesa tūristu magnētam. Aprēķināts ka viens biznesa tūrists Latvijā tērē ap 450 eiro, bet vienkāršs atpūtnieks tikai 100. Katrai no ministrijām - KM un Ekonomikas ministrijai - savas prioritātes, ko, cerams, izdosies salāgot.
"Ir labi, ka ir koncertzāle Rīgā, bet, lai veidotos sava veida bizness, lai iegūtu arī no politikas veidošanas, un šeit vairāk par tūrisma politiku ir runa, tad ir ļoti svarīgi, ka ir tā konferenču centra esamība," uzskata Ekonomikas ministrijas uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms.
Līdzīgi darbojas arī koncertzāles citviet pasaulē. Lucernā, Birmingemā, Tamperē un arī Islandes opernams “Harpa”.
""Harpu" apmeklē gandrīz 100% tūristu, kuri nonāk Reikjavīkā. Tāpēc mēs cenšamies piedāvāt ne tikai dažādu koncertprogrammu, bet arī iespējas rīkot sanāksmes, konfereneces, apmeklēt izstādes. Ar to arī pelnām, jo nams ir liels un dārgs," norāda Reikjavīkas koncertzāles un konferenču centra “Harpa” vadītājs Haldors Gudmundsons.
Kultūras ministrijā valda pārliecība, ka interešu konflikti starp biznesa un mākslinieciskajiem nolūkiem neradīsies, bet, ja tomēr, uz kompromisiem par labu biznesam neizies.
"Pirmkārt, mums ir vajadzīga liela zāle ar vairāk nekā 1000 skatītāju vietām," uzsver Dace Vilsone.
Salīdzinājumam - “Lielā dzintara” lielajā zālē ir 1010 sēdvietu, un tā izmaksāja tuvu 30 miljoniem eiro. Latgales vēstniecībā “Gors” ir viens tūkstotis sēdvietu, un šī kompleksa būvniecībai izlietoti nedaudz virs 18 miljoniem eiro. Vidzemes koncertzālē "Cēsis" - 800 vietas, un izmaksas gandrīz 14 miljoni eiro.
"Vajadzīga laba akustika un akustikas kritēriji ir izšķiroši, lai varētu atskaņot simfonisko mūziku. Trešais noteikums, ko mēs vēlētos ir iegūt LNSO pastāvīgas darba telpas, lai viņi varētu nodrošināt savu funkciju, jo Lielā ģilde tam nav piemērota," turpina Vilsone.
Tam piekristu ikviens no teju 100 Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķiem. Viņi ne tikai riskē ar dzirdi spēlējot mazā, vāji akustiskā telpā. Ģildē apgrūtināta instrumentu pārvietošana un glabāšana, bet apstākļi mūziķu ģērbtuvēs un darba telpās, kas atrodas pagrabā, būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.
Kultūras ļaužu atklātajā vēstulē īpaši uzsvērta Kongresu nama rekonstrukcijas iespēja, ko orķestris ar sajūsmu neuzņem.
"Tur ir viens “bet”. Orķestrim tur nav mājvietas. Tāpēc mēs šo projektu šādā versijā neatbalstām," norāda LNSO direktore Indra Lūkina.
"No paša sākuma tas projekts nebija izstrādāts kā orķestra mājvieta. Jo, pēc būtības, viņš ir multifunkcionāls centrs, kurš būtu piemērots visiem mūzikas žanriem, tai skaitā simfoniskajai, tai skaitā popam, rokam, izrādei, runai. Infrastruktūra mums ir nulle izmaksas, jo ir visi ārējie, esošie tīkli, ceļu izbūve, ielas, parks, viss ir gatavs," saka SIA “Rīgas nami” valdes priekšsēdētāja Vineta Verika.
Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sekretārs Ints Dālderis, kurš pats arī ilggadējs mūziķis, bijis arī Kultūras ministrs un strādājis pie “Lielā dzintara” tapšanas Liepājā, Kongresa nama gadījumā saredz, ka tas būtu jāfinansē no valsts budžeta, Eiropa tam naudu nedotu.
"Protams, viss centrs kopumā ievērojami vairāk maksā, tieši tāpēc mēs runājām par publiskās un privātas partnerības projektu šajā gadījumā," norāda Dālderis. "Mēs zinām, ka “Lielais dzintars” pašvaldībai izmaksā ap miljonu eiro gadā. Lai būtu racionāli izmantotas visas telpas un viss, kas šajā infrastruktūrā ir, tad, protams, ka privātā interese ir ļoti nozīmīga un jāpiesaista privātais partneris."
Potenciālie privātie naudas ieguldītāji Rīgas akustiskajā koncertzālē jau apzināti. Kultūras ministrija vajadzīgo dokumentāciju Ministru kabinetam plāno iesniegt šā gada jūnijā. Lēmuma pieņemšana un koncertzāles atrašanās vietas izraudzīšanās varētu notikt ap 2018. gadu.
Ja darbi ritēs raiti un neradīsies jauni, nepārvarami šķēršļi, koncertzāle Rīgā varētu slieties jau pēc pieciem gadiem - 2021.gadā.
