Latvijas Islāma kultūras centrs kopā ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti aktualizējis diskusiju par islāma daudzveidību. Uz sarunu bija ieradušies daudzi dažādu reliģiju un pārliecību pārstāvji. Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Imrāns Oļegs Petrovs skaidro, ka daļa sabiedrības Latvijā ir neiecietīga pret islāmu, taču tā nav bijusi vardarbīga pret musulmaņiem. Arī nesenākie starptautiskie notikumi, kas saistīti ar terorismu, nav kādā veidā palielinājuši distancēšanos. Taču cilvēki Latvijā arvien nesaprotamo un jauno uztver ar bailēm, Imrāna ieskatā liela loma šo baiļu vairošanā bijusi medijiem:
„Par to, kas ir musulmaņu un islāma pasaule, var uzzināt tad, ja mēs tiekamies ar šiem cilvēkiem, tāpēc mēs mēģinām būt aktīvāki gan internetā, gan veidojot šādas diskusijas - šī ir jau trešā, esam bijuši vēl Rēzeknes un Daugavpils universitātēs. Tāpat pēc Francijas notikumiem mediju uzmanība bija liela, tāpēc, domāju, virzāmies uz pareizo pusi. Ir svarīgi panākt rezultātu, ka dažādi cilvēki dzīvo kopā vienā valstī un viņiem nav nekāda naida vienam pret otru.”
Imrāns gan uzskata, ka jau patlaban ir sasniegts zemākais punkts attieksmē pret islāmu, bet vienlaicīgi atzīst, ka agresijas izpausmju gan Latvijā nav.
„Korānā teikts, ka reliģijā nav piespiešanās, tātad šajā dzīvē mēs katrs izvēlamies priekš sevis, kā man jādzīvo – vai vēlos un kam vēlos ticēt. Šajā dzīvē mēs nevienu nepiespiežam uz ticību – tas ir pamats, kurš jāatceras,” lai skaidrotu to, kādēļ no musulmaņiem nevienam nevajadzētu baidīties, musulmanis citēja Korānu.
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente Ieva Raubiško pēc diskusijas secināja, ka patlaban Latvijā nemaz nenotiek diskusija vai dialogs par islāmu. Svarīgākais, lai šādas diskusijas klātienē par līdzāspastāvēšanu noritētu tieši starp dažādu uzskatu vai pat reliģiju pārstāvjiem. Eksperte spriež, ka šobrīd dialogs par islāmu noslēdzas pat neiesākts, lasot komentārus par šīm tēmām mediju vidē, kur vērojama vienam otra pilnīga nepieņemšana.
Pēc diskusijas Rubiško secina, ka mūsu sabiedrībā iezīmējas divas izteiktas pozīcijas:
„Viena pozīcija atspoguļo sekulāras sabiedrības vienu no ideāliem – ticības brīvību jeb iespēju izvēlēties ticēt vai neticēt, un otra pozīcija, kurā šādas izvēles nav. Un es nevēlētos, lai kāds pārprot, ka otrā pozīcija ir savādāka - nē, vienkārši tajā ir pilnīgi cits izejas punkts, tas ir, kad es par kaut ko runāju, es pieņemu, ka runāju Dieva vārdā, es patiesi ticu un tā arī dzīvoju, vadoties pēc savas īstenās ticības. Tad tas lielais jautājums ir - vai šīs divas pozīcijas vispār var būt dialogā? Un man pašai nav atbildes uz šo jautājumu.”
Savukārt dzejnieks un Korāna tulkotājs Uldis Bērziņš norādīja, ka dzīvojam jaunā laikmetā un sabiedrība vairs nav homogēna reliģiskā ziņā - arī Latvijā ir pārstāvētas vismaz 36 reliģijas, tāpēc dzejnieks aicināja cilvēkus nesalīdzināt reliģijas un ticību pēc pareizības:
„Galvenais, kas mums traucē ieraudzīt vienam otru, ir pilnīgi novecojusī doma, ka radītājs – Dievs - tic tieši tāpat, kā es ar savas draudzes vecāko kopā. Nu, mēs taču nezinām neko par Dievu, izņemot to, ka esam radīti šajā pasaulē. Un, lai arī kur mēs nedzīvotu – vai Daugavas krastā, vai uz salas Klusajā okeānā, vai ziemeļu sniegos, vai tuksnesī – visiem ir tas pats iekšējais jautājums: kas mani ir radījis. Katram savas reliģiskās jūtas ir vai nu evolūcijas ceļā attīstījušās, vai Dievs tās ielicis ar savu lielo, stipro roku.”
Islāma kultūras centra informācija liecina, ka etnisko musulmaņu Latvijā varētu būt vairāk nekā 10 tūkstoši, bet reālais praktizējošu musulmaņu skaits varētu būt zem tūkstoša.
