Diena sākusies

Lasīšana sākas ģimenē! Studijā - projekta "Bibliotēka" koordinatore Daiga Katrīna Bitēna

Diena sākusies

Noticēt savam sapnim... Unikālā Āraišu ezerpils - jaunā gaismā!

Saktiņa ugunsgrēka pelnos. Gudenieku pagasta "Gāču" mājās durvis vērusi Suitu izstāžu zāle

Saktiņa ugunsgrēka pelnos. Gudenieku pagasta «Gāču» mājās durvis vērusi Suitu izstāžu zāle

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

13. jūnijā suitu zemē, Gudenieku pagasta "Gāču" mājās, tika atklāta Suitu izstāžu zāle. Šajās mājās etnogrāfiskā ansambļa "Gudenieku suiti" vadītājas Lidijas Jansones dzimta dzīvo jau sešās paaudzēs, un jauniekārtotā izstāžu zāle vēstīs gan par šo dzimtu, gan par suitu novada kultūrvēsturiskajām vērtībām.

"Gāčās" 20. gadsimta 30. gados filmēta pirmā latviešu skaņu filma - Aleksandra Rusteiķa "Dzimtene sauc" ("Kāzas Alsungā"), 1988. gadā - Andra Slapiņa "Cerību lauki" un 2000. gadā - Viestura Kairiša "Kāzas".

"Gāču" mājas pirms pieciem gadiem gāja bojā ugunsgrēkā, un toreiz brīnumainā kārtā neskarta palika 1787.gadā celtā klētiņa, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Nu ar visas ģimenes neatlaidību un darbu, kā arī Lauku atbalsta dienesta un Alsungas novada finansiālo atbalstu māja ir atkal atjaunota un tajā iekārtota mūsdienīga izstāžu zāle, kas jau šovasar gaida apmeklētājus.

Suitu izstāžu zāles atklāšanā pabija arī Latvijas Radio 3 "Klasikas" programmu vadītāja Gita Lancere, ar Lidiju Jansoni un viņas znotu Jāni Dauguli runājot gan par nākotnes plāniem, gan par to, cik svarīgi nodot bērniem un mazbērniem dzimtas stāstus un arī par ugunsgrēka pelnos atrasto saktiņu, kas kļuva par izstāžu zāles iedvesmotāju...

Lidija Jansone (kreisajā pusē) un Gita Lancere
Lidija Jansone (kreisajā pusē) un Gita Lancere

"Padomju laikā šeit bija pilnīgi sagrauta saimniecība," atceras Lidija Jansone. "Kad atgriezāmies no Sibīrijas, cilvēki, kuri dzīvoja šajā lauku mājā, no tās izvācās un gāja uz ciematiem. Dzīvokļus deva lēni un pamazām. Kad izgāja pēdējā ģimene, iebruka dzīvojamās mājas jumts. To nojaucām un ar griestiem vien šādā ēkā mana māsasmeita šeit nosvinēja kāzas - šķiet, tas bija 1972. gads.

Malku tēvs pieprasīja kolhozam, un tas atļāva šo ēku nojaukt malkai, jo mums nekas vairs te nepiederēja - bija atņemts pilnīgi viss... Ļoti salām.

Bija bojāts jumts, bojāti griesti, kolhozs nebija to [uguni] slāpējis, arī fermas strādnieki, kuri te bija sanākuši no dažādām mājām, nē."

Tad Lidijas Jansones tēvs izremontējis vienu istabas galu un piebūvējis verandu. "Tā bija mazliet lielāka - mūsu brāļi un māsas dzīvoja Rīgā, un, kad atbrauca, svinējām Jāņus - tad vismaz bija, kur visiem palikt," stāsta Jansone. "Tagad verandu esam atjaunojuši."

Kad savulaik mājas otrā galā nojaukta istaba, lai tiktu pie malkas, rēgojies pliks skurstenis un maizes krāsns. "Ilgi domāju, ko ar to darīt - jaukt nost vai mēģināt glābt? Pamēģināju izcept maizi - pirmo reizi patstāvīgi! Man vajadzēja tāpat kā mammai, divpadsmit kukuļu saldskābmaizes. Cepu to zem zvaigznēm, vakarā vīrs man uztaisīja garo, īsto krāsns malku... Maize izdevās tik brīnišķīga! Krāsni nolēmu glābt - uzliku jumtu, un tā mums kalpoja ilgi vēl pēc tam."

Kad Lidijas Jansones vīramāsai bijušas kāzas, no tēva sakrātā būvmateriāla tukšajā vietā uzcelta pamatīga kāzu telts.

"Tā gan bija zemāka nekā šī ēka, bet - būvēta uz veciem pamatiem. Kad ugunsgrēks to nopostīja, izlēmām meklēt kādu risinājumu.

Man bija doma par izstāžu zāles veidošanu klētiņā, bet tad tur būtu vajadzīgs radikāls remonts, kas nenāktu tai par labu - klētiņa ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, virs durvīm ir skaitlis "1787".

Nolēmām, ka varētu uzbūvēt izstāžu halli - tagad muzeji modernizējas, nākotnē varētu būt arī kāda interaktīvā ekspozīcija, bet pagaidām, kamēr es te vēl esmu, varu strādāt par gidu.

Jo nekādas digitālās lietas nevar atsvērt dzīvu stāstu.

(..) Cilvēks viens pats aiziet ar visu vēsturi, bet, ja viņš pagūst to darīt saprotamu arī saviem bērniem un mazbērniem, nodotot suitu burdona mīlestību, tradīcijas, tad viņi un arī viņu domāšana kļūst citāda. Tāpēc man tas bija ļoti svarīgi. Šeit taču man pastāvīgi "Gudenieku suitu" mēģinājumi notikuši, tā kā mana sirds šai ziņā ir mierīga.

Ja es vēl bērniem un mazbērniem varētu gan māju, gan suitu vēsturi darīt vēl tuvāku un ja droši zinātu, ka viņi to pārzina, mana sirds būtu vēl mierīgāka, bet, kā es saku - nevajag gribēt pārāk daudz.

Esmu apmierināta ar to, kas ir šobrīd."

Gan "Gāču" mājas, gan šī vieta ir pilnas stāstu. "Ja vēl stāstītu par Žibgravas veselības taku, ko izkopām 2000. gadā - burtiski neticams pasākums. (..) Atklāšana bija tādi svētki! (..) Priecājos, ka katru gadu tai tiek izdarīti labojumi, iebūvēts tiltiņš," priecājas Lidija Jansone.

Pusotru kilometru garā Žibgravas veselības taka ved cauri pasakainai gravai, kurā izvietoti informatīvi stendi ar interesantiem uzdevumiem un mīklām. Tas ir bijis tikai viens no daudzajiem Lidijas Jansones dzīves lielajiem darbiem. Cits ir etnogrāfiskā ansambļa "Gudenieku suiti" vadīšana, ļoti rūpīgi un ar lielu pietāti veidojot repertuāru un dažādās programmas, kurās tiek atrādīti dažādi rituāla fragmenti, arī kāzas, kristības. Vēl Lidija Jansone visu mūžu bijusi skolotāja - gan Gudeniekos, gan Alsungā.

Un vēl Lidija Jansone ir staigājoša suitu kultūrvēstures enciklopēdija. Daudzi interesenti un pētnieki baudījuši viņas aizraujošos stāstus gan par suitu tautastērpu un tā valkāšanu, kāzu un kristību tradīcijām, par to, kā 20. gadsimta 30. gados suitos tika filmēta pirmā Latvijas skaņufilma.

Suitu izstāžu zāles atklāšana tika veltīta Lidijas Jansones brāļa - slavenā Nacionālā teātra direktora vietnieka Zigfrīda Kalniņa - 90. jubilejai. Un notika tieši Zigfrīda vārdadienā, tādēļ sētā sanākušie varēja baudīt arī pa gabaliņam no tradicionālās Zigfrīdu dienas tortes.

Viens no izstāžu zāles projekta īstenotājiem ir Lidijas Jansones meitas Skaidrītes dzīvesbiedrs Jānis Daugulis. Abu vadītā biedrība "Spanga" ir šī milzīgā projekta virzītāji, veicēji un darītāji.

"Stāsts jau nebija tik vienkāršs. Sākumā bija ideja, ka kaut ko tādu vajag, ka tā būtu interesanta lieta, bet -

lielākās idejas sāk rasties tad, kad ir vislielākie pārbaudījumi," nopūšas Daugulis.

"Pirmais pārbaudījums bija tas, ka nodega "Gāčas". Otrais pārbaudījums sievasmātei bija tas, ka sievastēvs aizgāja mūžībā. Taču ideja kaut kādā veidā tomēr dzīvoja. Taču ideja par izstāžu zāli bija vēl pirms tā visa.

Padzirdējām, ka Lauku atbalsta dienestā var pieteikties biedrības, tikai jābūt arī sabiedriskā labuma darbībai.

Mums sabiedriskais labums te noticis visu mūžu - "Gudenieku suiti" te mēģinājuši bieži, un dziesmas te skan visu laiku.

Savulaik tieši šajā vietā bija arī koka piebūve - gan lielāka, kur glabājās gan suitu tērpi, gan rotaslietas. Laime nelaimē...

Tajā dienā, kad Rīgā pamodāmies un mūs sasniedza zvans, ka "Gāčas" nodegušas, kāpām mašīnā un braucām uz šejieni. Te vairs nekā nebija, bija palicis tikai akmens klons un gruveši, ogles vēl gailēja. Un tad pavisam netīšām...

Tur, kur bijusi pūra lāde ar saktiņām, parušināju oglītes un atradu vienu mazu saktiņu. Tas tāds emocionāls brīdis bija...

Domas jau materializējās, sevišķi, ja ģimenē ir tāds arhitekts kā Janta un citi domātāji, kas kādu ideju piešprici dod," stāsta Jānis Daugulis, kurš pats gan nav no suitiem, jo ir "riktīgs latgalietis".

"Mana dzīvesbiedre Skaidrīte ir mūzikas pedagoģe, kura 26 gadus strādā skolā, māca bērnus līdz ceturtajai klasītei un vada bērnu popansamblīti "Podziņas". Bet Janta ir Lidijas otra meita, un māju projektējusi tieši viņa. Taču celtniecības sākuma process bija ļoti grūts. Mēs visi - pamatā pa Rīgu, Lidija te cīnījās ar visiem..."

Nolemts, ka "Gāčās" būs ne tikai izstāžu zale. "Viens no projekta noteikumiem - ka piecus gadus izstāžu zālei jābūt pieejamai publikai. Ja kāds grib atbraukt, jāzvana Lidijai trīs dienas iepriekš 3 dienas iepriekš, var atbraukt un visu apskatīt bez maksas. Gida pakalpojumi - par nelielu naudu vai ziedojumiem."

Izstāžu zālē ir projektors, brīnišķīgs instruments - digitālās klavieres, ir arī doma par bērnu muzikālajām nometnēm. "Pats strādāju divās mūzikas skolās, un mums te ir dievīga akustika," savus apsvērumus atklāj Daugulis. "Negribam, lai šī izstāžu zāle būtu tikai "kaut kāda vieta kaut kādā vietā." Kamēr Lidijai laba veselība, kamēr gudenieces te vēl dzied un kamēr šeit kaut kas notiek, lai tas arī notiek - jo vairāk cilvēku apgrozīsies, jo labāk.

Mums te ir svaigs gaiss, no rīta un vakaros dzied varžu koris, uz terases sēžot, dzeram vakara kafiju, putniņi dzied – paradīze zemes virsū!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti