Ne vairs ar viena cilvēka spēkiem panesama – tik liela ir kļuvusi šalle, kurai nu jau pieskārušās rokdarbnieču rokas Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un nedaudz arī Kurzemē, līdz tā nonākusi Kuldīgas novadā. Lai apjaustu un pilnībā ieraudzītu jau paveikto, šalle uz īsu brīdi izvijas pa seno velvju tiltu, un tur ir ko redzēt – katrs novads, katrs kolektīvs šallē iemūžinājis savai pusei raksturīgo – Dzintarjūras krasti mijas ar mežiem, ziedu pļavām, laukiem, ezeriem un upēm.
Nodibinājuma "Šalle Latvijai" vadītāja, idejas autore Līga Rušiņa skaidro: "Kopējais faktors ir tikai šī šalle kā mūžīgs turpinājums. Tas, ka mēs varam parādīt, cik mēs esam dažādi, tai pašā laikā vienoti caur šo kopējo projektu. Ja kāds man pateiks, ka latvietis ir pelēks, tad šis ir pierādījums, ka tā nav."
Katrā pieturvietā šalle ir aptuveni nedēļu. Kuldīgā tā nonāca no Pāvilostas. Lai pēc iespējas vairāk cilvēku ieadītu kādu rindiņu, Kuldīgas rokdarbu kopas "Čaupe" vadītāja Arita Svenča rakstījusi arī aicinājumu sociālajos tīklos. Savu roku pielikušas gan kopas dalībnieces, gan citi interesenti, kas gājuši garām vai iegriezušies Kuldīgas bibliotēkā, kur notiek adīšana.
Koprades projekta autore Līga Rušiņa atceras, ka ideja veidot šādu projektu nākusi pēkšņi, saprotot, ka pandēmijas laiks daudz nodarījis pāri tradīcijām sanākt kopā un adīt. Tad šis ir veids, kā sajust kopābūšanu, turklāt tas ir arī atgādinājums par joprojām bagāto mantojumu – adīšanas prasmēm. Šalle pie cilvēkiem sāka ceļot pērnā gada 18. novembrī. Adīšana noslēgsies šogad Latvijas dzimšanas dienā Rīgā. Par paveikto liecinās arī adītāju ierakstītie novēlējumi albumos, bet par šalles mājvietu kļūs Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.
87 metrus gara un ap 30 kilogramus smaga šalle ir tikai šobrīd, vēl pāris dienu tā būs pie Kuldīgas rokdarbniecēm, tālāk nonāks Ventspilī.
