Kultūras Rondo

Rīgas Doma zēnu koris ieraksta Raimonda Tigula mūzikas albumu

Kultūras Rondo

Kultūras Rondo: Annas Velēdas Žīgures grāmata, Ingas Tropas iestudējums

Rokdarbniece Iveta Seimanova atdarinājusi Preiļu burnasu

Rokdarbniece Iveta Seimanova atdarinājusi Preiļu burnasu

Nupat kā nosvinēti Preiļu burnasa svētki. Burnass – tas ir mētelis, kas nēsāts 19. gadsimta otrajā pusē. Preiļiem bijis īpaši grezns burnass, kuru atdarinājusi kultūras vēstniece, skolotāja, rokdarbniece, tautas tērpu darinātāja Iveta Seimanova. Preiļu burnasa svētkos veikums tika atrādīts.

Iveta Seimanova aizvadītajā gadā prezentēja rekonstruēto 19. gadsimta otrās puses Vidsmuižas sievas tērpu un seno Latgaļu tērpu.

Preiļu burnasa tapšanas stāsts Ivetai bija notikumu sakritība un nejaušība. Vēloties veidot Preiļu burnasu, viņa apzinājusies, ka lielākā problēma ir atrast materiālu, no kā mēteli šūt – dabisku, brūnas aitas vilnas vadmalu. Tāpēc šī doma tika atlikta malā, un Iveta sāka darbu pie Vidsmuižas goda priekšauta atdarināšanas.

Priekšautam viņa vēlējās izmantot ne mūsdienās austu linu. Ar interneta starpniecību atradusi sievieti no Preiļiem, kurai bija vecs lina audums, taču, apskatot to tuvāk, sapratusi, ka priekšautam nederēs, jo izrādījās, ka tas ir kapā laižamais dvielis. Taču sievietei bija arī citi materiāli, starp tiem Iveta ieraudzīja brūnu dabisku vadmalu.

Audums bija vecs, austs mājās, bojāts un nelabi oda. Lai nelabo aromātu mazinātu, vadmala tika mērcēta ozola mizās. Un pēc darba vairāk nekā pusgada garumā nu ir redzams rezultāts.

“Preiļu burnass ir darināts no brūnās, dabiskās aitas vilnas. Brūna vadmala, austa trīnītī, pēc noaušanas savelta, diezgan bieza un silta. Kā redziet, tam ir netipiski ornamenti izšūti gan mašīndūrnienā, gan ir aplikācija.

Aplikācija sastāv no sarkana lina un brūna katūna, bet tās ir ķīmiski krāsotas. Un tad ir samts, samta zaļganā aplikācija  diezgan neraksturīga Latgales mētelim, tas ir tāds vienīgais ar tādu izšuvumu,” par burnasu stāsta Seimanova.

Viņa atklāj, ka samts mūsdienās parasti tiek ražots uz trikotāžas bāzes, bet, atdarinot mēteli, bija problēma atrast konkrēti kokvilnas samtu. Tas viņai izdevies Beļģijā, Ģentē, kur meistare uzrunājusi muzejniekus, kas atklājuši, kur paši ņem samtu saviem atdarinājumiem. Tad Seimanova devusies uz turku rajonu, kur atradusi un arī nopirkusi vajadzīgo samtu.

Latgales mēteļi parasti ir vienkārši, Iveta atdarinājusi arī Rēzeknes burnasu, kas ir pelēks, savukārt Preiļu burnass izceļas ar ornamentiem.

“Mugurpuse ir visgreznākā. Grūti pasacīt, kā ietekmē tas ir radies, bet tas ir ļoti grezns. Dominē tās pašas krāsas, bet droši vien šuvējs ir bijis ar labu gaumi, iespējams, ar ornamentu pasaulei ir gribējis nodot kādu ekstravagantu stāstījumu, jo ornaments ir ļoti krāšņs.

Brūnā vadmala, uz tās izšuvums tumši brūnā, sarkanā un zaļganā krāsā,” skaidro Seimanova.

Mētelis ir trapecveida ar paplašinājumu uz leju, mēteļa augšējā daļā ir trīs pogas no kaula. Arhīvā nav atrodams, vai mētelis bijis sieviešu vai vīriešu, tomēr Iveta ir pārliecināta, ka tas, visticamāk, varētu būt sieviešu apģērbs - vizuālā izskata dēļ.

Iveta Seimanova ir arī dibinājusi biedrību “Latgales etnogrāfiskā vēstniecība”. Biedrībā apvienojušās sievietes, kuras ir pārliecinātas, ka “īstām lietām jābūt īstām”. Un viņām ir plāni turpmākiem darbiem gan kopā ar biedrību “Mans tautastērps”, gan arī pašām. Tā būs izglītošana un “etnogrāfiskās medības”, saka Iveta Seimanova.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti