No arhitektūras viedokļa to raksturo stilu sajaukums, un līdz šim tā bija vislabāk saglabājusies viduslaiku pils visā Baltijā.
Rīgas pils senākā mūra daļa celta 14.gadsimta vidū kā Livonijas ordeņa mestru rezidence. Vēlākos gadsimtos, pēc Livonijas feodālo valstu izzušanas, Rīgas pilī viena otru nomainīja poļu, zviedru un krievu varas, bet 1922.gadā to pārveidoja par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci.
Līdzās prezidenta telpām tajā izvietoja dažādas iestādes, tostarp arī vairākus muzejus. Līdz ar to bez valstiskuma simbola pils kļuva arī par kultūras un sabiedriskās apziņas centru.
1940.gadā pils prezidenta daļā izvietoja Pionieru pili, bet pēc trešās Atmodas atkal atjaunoja Valsts prezidenta rezidenci.
Svēts simbols mūsu tautai Rīgas pils ir tieši saistībā ar Latvijas valsts tapšanu - akcentē mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis:
Ar uzvarām pār Bermontu, valsts karoga pacelšanu Svētā Gara tornī un visiem notikumiem, kas saistās ar trešo Atmodu, ar valsts prezidentu rezidences izveidošanu Rīgas pilī gan 1922.gadā, gan 1993.gadā. Pils nemitīgi uzrāda Latvijas attieksmi pret savu valstiskumu un Latvijas cieņu pret šo objektu.”
No arhitektūras viedokļa Rīgas pils uzskatāma par vēlīnā klasicisma arhitektūras paraugu. Taču pils komplekss veidojies ilgstošākā laika posmā, to nepārtraukti pārbūvējot un piemērojot katra laika prasībām, stāsta arhitekts Pēteris Blūms, kuram Rīgas pils bijusi diplomdarba tēma:
Līdz šim varēja teikt, ka tā ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pils Baltijā. To veido gotiskā, manierisma, baroka arhitektūra, klasicisms, ampīrs. Es ceru, ka vēl joprojām ir arī viens no mūsu izcilākajiem tautiskā romantisma interjera paraugiem - Anša Cīruļa projektētā Sūtņu zāle. Tā kā tur ir absolūti viss, ko vien var iedomāties”.
Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis piebilst, ka Rīgas pils ir varas simbols ar visiem tam raksturīgajiem parametriem - biezajiem mūriem, torņiem un necauršaujamām sienām. Šī iemesla dēļ ēka ir ļoti grūti restaurējama, taču dažādu apdraudējumu gadījumā sienas spēj izturēt ļoti daudz, tādēļ arī ugunsgrēks, iespējams, nebūs atstājis tik postošas sekas, kā tas būtu varējis nodarīt kādai ne tik fundamentālas konstrukcijas celtnei.
