Rīgas Doms gadsimtu gaitā. Intervija ar Doma pētnieci Elitu Grosmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Vairāk nekā 800 gadu laikā Rīgas Doma vizuālais veidols un iekšējais saturs daudzkārt mainījies, pāri ejot kariem, ugunsgrēkiem, dabas un cilvēku radītām stihijām, bet vēl šobaltdien Doms ir viens no spilgtākajiem Rīgas simboliem. Doma kompleksa vēsturei no pašiem sākumiem līdz pat mūsdienām izseko tikko klajā nākusī Elitas Grosmanes grāmata „Rīgas Doms gadsimtu gaitā”. Pēc tās izlasīšanas, pilnīgi iespējams, daudziem radīsies vēlme atkal iegriezties Rīgas Domā, lai paskatīties uz tajā esošajām mākslas vērtībām ar jaunām un daudz zinošākām acīm.

Intervija ar Elitu Grosmani par Rīgas Domu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Elita Grosmane

Vadošā Mākslas vēstures institūta pētniece, no 1970. gada direktore, žurnāla “Mākslas Vēsture un Teorija” galvenā redaktore. Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas un maģistrantūras lektore (“Ikonogrāfija”, “Viduslaiku un baroka arhitektūra un tēlniecība Latvijā”), disertāciju vadītāja. Latvijas Zinātnes padomes pilnvarota eksperte mākslas zinātnē.

Elita Grosmane: „Viss sākās ar bīskapa Alberta ierašanos ar 23 kuģu floti, lai kolonizētu šo zemi, un viņš pārcēla no Ikšķiles rezidenci jau nākamajā gadā uz Rīgas vietu, kas bija, protams, ģeogrāfiski daudz izdevīgāka, uzcēla bīskapa rezidenci, un 1211.gadā šis ambiciozais bīskaps, kurš juta šo zemi kā tādu sevis realizēšanas vietu, sāka būvēt grandiozu katedrāli. Neiedomājami tiem laikiem, jo pārsvarā jau dominēja koka arhitektūra, tās bija nelielas mājiņas, un pēkšņi parādās šāds milzīgs objekts."

Tieši tāpat kā Elitas Grosmanes stāstījumā, ar pirmsākumiem arī sākas viņas sarakstītā grāmata par Rīgas Domu. Lai arī tā bija ļoti grandioza būve uz tā laika fona, tā, protams, sākotnēji bija daudz mazāka nekā Rīgas Domu pazīstam šodien. Tās celtniecībā izmantoja tolaik tikko modē nākušos sarkanos ķieģeļus, šim nolūkam tuvākajā apkārtnē izveidoja ķieģeļu cepli.

Elita Grosmane: „Sarkanais ķieģelis 13.gadsimta sākumā strauji izplatījās tieši ap Baltijas jūru ziemeļu reģionos, un tam bija arī dekoratīva funkcija. Tas bija milzīgs monuments, kas tika nepārtraukti būvēts."

Doma tālākā izveide brīžiem ritēja straujiem, brīžiem lēnākiem soļiem; palielinoties ticīgo skaitam, arvien tika paplašināts ēkas apjoms, izveidojot arvien jaunas telpas, no kurām lielākā daļa līdz mūsdienām nav saglabājušās. Telpu vidū bija, piemēram, armārijs un skriptorijs, kas bija grāmatu un arhīvu dokumentu glabātuves, vikārija – īpaša vieta aizlūgumiem, vai arī, piemēram, tonzorijs, kurā mūkiem tika skūtas bārdas un tonzūras, norādot uz viņu atsacīšanos no pasaulīgās dzīves.

Saprast šo telpu iespējamo izvietojumu un nozīmi 13.gadsimtā Elitai Grosmanei palīdzējis kāds ļoti interesants dokuments, ko viņa dēvē par vienu no interesantākajiem atklājumiem, strādājot pie grāmatas.

Elita Grosmane: „Meklējot literatūru par franciskāņiem un dominikāņiem, kas šeit Rīgā ieradušies, es pasūtīju starpbibliotēku abonementā viena autora grāmatu, un tajā bija ļoti eksakts, ļoti precīzs seno būvobjektu plāna apraksts. Plāns nāca no 12.gadsimta, un kas mani pārsteidza – tas pilnīgi sakrita ar Doma plānu, un tas man palīdzēja saprast daudzu Doma sastāvdaļu nozīmi viduslaikos un izskaidrot, kas kur varēja atrasties, un to es arī centos izklāstīt, kāda varēja būt katras telpas nozīme."

Tikai apraksti vairs palikuši arī par krāšņo un grezno viduslaiku Doma katedrāles interjeru, tie vēsta par vismaz 30 altāriem, kas bija ierīkoti gandrīz pie katra pīlāra un sienas, un centrālais no tiem bija veltīts Jaunavai Marijai.

Arī relikviju kults vēlajos viduslaikos sasniedza augstāko kāpumu un veicināja arī lielu svētceļotāju pieplūdumu Rīgā. Piemēram, no Brabantes tika atvesta kāda Svētās Ģertrūdes brīnumainā relikvija, ko pavadīja nostāsts – ūdenī iemērkta, tā dziedē mēri, drudzi un slēptu mīlestību.

Elita Grosmane: „Priekšmeti no viduslaikiem gandrīz nav saglabājušies. Tā nav, ka mēs varam iet no vienas vietas uz otru un skatīties, kāds Doms bija. Viduslaikos tajā bija 30 altāru, bet tagad tie ir tikai skaitļi, ko mēs vairs nevaram rekonstruēt."

Viens no pavisam retajiem priekšmetiem, kas tomēr nonācis līdz mūsdienām, ir sens pergamenta rokraksts, iesiets ar brūnu ādu apvilktos ozolkoka vākos „Missale Rigense”, kas, iespējams, stāvējis uz kāda no altāriem, bet tagad glabājas Akadēmiskās bibliotēkas Retumu nodaļā. Ilustrācija no šīs Misāles likta arī uz Elitas Grosmanes grāmatas vāka.

Elita Grosmane: „Vienīgā šīs grāmatas iluminētā ilustrācija, kur ir attēlots Krustā sistais ar Mariju un Jāni. Latvijas apstākļiem tas ir unikāls darbs, bet arī unikāla ir šī grāmata, jo, iespējams, ka tas ir noraksts no kādas vēl senākas „Missale Rigense”, kas bija nolietota un ko vajadzēja pārrakstīt 15.gadsimta beigās."

Grāmata izseko arī 16.gadsimtā notiekošajiem reformācijas izraisītajiem grautiņiem baznīcās un klosteros, kad tika izdemolēta arī Doma katedrāle. Viena no dramatiskākajām epizodēm saistīta ar Svētās Jaunavas figūru no Jaunavai Marijai veltītā altāra. Pūlis to sagrāba, vilka uz Daugavu un iegrūda ūdenī. Labi nožuvušais koks negribēja grimt, tādēļ skulptūru izvilka atpakaļ krastā un sadedzināja.

Viena no pozitīvajām iezīmēm, kas savukārt raksturo luterisma laika sākšanos katedrālē, ir īpaša pievēršanās mūzikas dzīves attīstībai un ar to saistās arī stāsts par ērģelēm, kas joprojām ir viens no baznīcas lielākajiem lepnumiem.

Elita Grosmane: „Mēs varam Domu iedalīt arī no konfesionālā viedokļa divos vai pat trijos periodos, ja mēs ņemam vērā šo bezkonfesionālo periodu padomju laikā. Vispirms tā ir katoļu bīskapa, vēlāk arhibīskapa katedrāle, pēc tam pēc Lutera reformas tā kļūst par luterisko baznīcu un mainās arī iekārtas priekšmeti un nepieciešamība pēc citām baznīcas interjera sastāvdaļām, un viens no luteriskās reformas ieguvumiem skar mūziku un ērģeļu būvi. Atšķirībā no viduslaiku mazajām ērģelītēm, ko varēja kaut kur sānos piestiprināt, Luters piešķīra lielu lomu muzicēšanai, notika strauja ērģeļu prospektu attīstība šajā laikā, un parādījās milzīgi divdaļīgi instrumenti, kas sastāvēja no lielā un mazā prospekta un bija bagātīgi arī ornamentēti."

17.gadsimtā tapa jauna kancele, kas Latvijā joprojām ir viens no ievērojamākajiem sasniegumiem baznīcas mākslā, Doms tika papildināts ar visa veida mākslas darbiem. 18.gadsimts nāca ar lieliem postījumiem gan kara, gan laika apstākļu dēļ. Traģiski bija 1709.gada plūdi, kad ūdens Domā uzkrājās „vīra augumā”.

Arī tālāko gadsimtu gaitā Domu postīja un atkal atjaunoja un pārmainīja. Liels pacēlums Doma attīstībā bija 19.gadsimta beigas, līdz 20.gadsimta sākumā to apstādināja 1905.gada revolucionārais noskaņojums un naudas trūkums.

1919.gadā, lieliniekiem ienākot Rīgā, Domu gribēja pārvērst par lekciju un sapulču zāli, taču tas neizdevās, 30. gados baznīcu savukārt vēlējās pārveidot izteikti latviskā garā, bet arī tas neīstenojās. Pēdējais dievkalpojums padomju okupācijas laikā Domā notika 1959.gadā, tad to pasludināja par valsts īpašumu un 1962.gadā kā koncertzāli atvēra apmeklētājiem. Mūsdienu fāzi savukārt ievadīja 1989.gadā atsāktie dievkalpojumi.

Elitas Grosmanes grāmata galvenokārt izseko kompleksa arhitektūras vēsturei un iepazīstina ar tajā esošajām mākslas vērtībām.

Lai būtu vieglāk orientēties, kur dažādi objekti atrodas, grāmatu papildina Rīgas Doma plāns un objektu izvietojuma shēma.

Piemēram, iespējams, tieši grāmata pamudinās Domā atrast tādu interesantu akcentu kā „būvmeistara kapitelis, ko savulaik vēsturnieks Vilhelms Neimanis nosaucis par „lībieša krūšutēlu”, jo kapiteļa formu veido no lapotnes izliekusies vīrieša figūra, kuras krekls pie kakla sasprausts ar saktu.

Tāpat interesanti varētu būt atrast pēdējā katoļu arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma akmens kapa tumbu, kas atrodas ziemeļu šķērsjomā.

Viena no leģendām saistīta ar 1547.gada maija ugunsgrēku, kura vaininiece pēc nostāstiem esot kāda namsaimnieka meita, kas baznīcas priekštelpā lējusi tēvam sveces un tērzējusi ar jaunu zelli, un tieši viņas neuzmanības dēļ izcēlies ugunsgrēks, kurā „izkūpēja dūmos arī skaistā Doma torņa smaile”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti