Brīvības bulvāris

Saruna ar lietuviešu politiķi Vitautu Landsberģi (oriģinālvalodā)

Brīvības bulvāris

Saruna ar kino režisoru Vitāliju Manski (oriģinālvalodā)

Vitālijs Manskis: Es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību. Pat dzīvojot Latvijā

Režisors Vitālijs Manskis: Es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību, pat dzīvojot Latvijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Es uzskatu, ka, pat dzīvojot Latvijā, ja man ir Krievijas pase, es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību. Pat uzstājoties pret Kremļa kursu. Es nesu šo atbildību. Taču, ja tu dzīvo Krievijā, tava atbildība palielinās. Ir pareizi, ka cilvēki izsaka savu pozīciju, ka iziet ielās, bet ar to ir par maz. Bet, ja notiktu totāla sabiedrības nepakļaušanās, tad režīms nobītos. Putins cenšas nobiedēt visu pasauli, arī Krievijas iedzīvotājus. Taču vajag, lai Krievijas iedzīvotāji nobiedētu viņu pašu," uzskata kinorežisors Vitālijs Manskis.

Dokumentālists, kino režisors Vitālijs Manskis pēc Krimas aneksijas 2014. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Latviju. Viņš ir izveidojis dokumentālā kino festivālu "Artdocfest/Riga", un pēdējos gados viņa veidotās filmas "Radinieki", "Putina liecinieki", "Gorbačovs. Paradīze" dokumentē jaunāko laiku vēsturi, kuras iekšpusē atradies arī režisors. Viņš ir bijis krievu politiskās elites dokumentētājs. Latvijas Radio 1 raidījumā "Brīvības bulvāris" Vitālijs Manskis sarunājas par Krievijas karu Ukrainā.

Gints Grūbe: Mēs dzirdējām daudzu krievu intelektuāļu un inteliģences reakciju uz notiekošo. Kino kritiķis Antons Doļins paziņoja, ka 24. februāra naktī noticis visšausmīgākais un visapkaunojošākais notikums visā viņa mūžā. "Mans prezidents pieteicis karu Ukrainai," viņš rakstīja. Kāda tev bija sajūta tajā naktī? Un kā tu vispār uzzināji par notiekošo?

Es ļoti precīzi sapratu visu notikumu attīstības scenāriju jau 2014. gadā, tieši tāpēc es pieņēmu lēmumu pamest Krieviju. Turklāt toreiz tas bija tāds mirkļa lēmums. Tīri intuitīvi es centos novilcināt šo brīdi. Neapšaubāmi, tas bija neizbēgami, jo tad, kad valsts un tās diktators sāk citas valsts teritorijas aneksiju, šim procesam ir noteikta attīstības loģika. Un šī loģika ir nemainīga. Taču gluži kā to cilvēku nāvi, kuri guļ gultā, tik tikko vairs kustinot rokas un lūpas, tik un tā tu vēlies šo nāves neizbēgamību atlikt pēc iespējas tālāk. Man tā visa priekšvakarā kāds labi informēts cilvēks uzrakstīja: "Brīdini savus tuviniekus Ukrainā, šonakt būs." Es nebrīdināju. Es aizgāju gulēt cerībā, ka tā ir tikai kārtējā panikas lēkme. Piecos no rīta es pamodos, jo sieva gulēja blakus ar atvērtu datoru un lasīja internetu. Es piezvanīju savai mammai un māsai Odesā. Es runāju ar viņu ļoti uzmanīgi, stāstīju par notiekošo. Pēc tam jau viss sāka attīstīties, un starp citu – ļoti mērķtiecīgi. 

Bet tu taču pazini vai pazīsti šos Putina cilvēkus?

Jā, pazīstu personīgi. 

Tu arī kā dokumentālists, kad tu uzņēmi Putinu savai filmai, tu ļoti ilgi šo materiālu nemontēji. Tu saglabāji šo materiālu un gaidīji. Kas notika ar šiem cilvēkiem? Vai viņi mainījās?

Es teiktu tā – patiešām pirms šī kara Kremlī norisinājās pasākums ar nosaukumu "Krievijas Drošības padome". Krievijas Drošības padomes sēde, kur pieauguši cilvēki iznāca un aplēja paši sevi no galvas līdz kājām ar samazgām. Viņi iznāca, un pēc viena no viņiem attālināti sēdoša lielskunga komandas ierakstījās noziegumā, kas ir fiksēts lentē, un ir nevis vairs viena cilvēka noziegums, bet gan grupveida.

Dažus no šiem cilvēkiem, kas kāpa tribīnē, es pazīstu personīgi. Ar dažiem no viņiem esmu uz “tu”. Man bija neiedomājams kauns.

Tā ir viena no vismazākajām un maigākajām emocijām, kuras es izjutu. Kauns par šiem cilvēkiem, kas pilnībā pazaudēja cilvēcisko cieņu. Tas ir dokumentālais kino, neko vairāk nevajag. Tā jau ir dokumentālā filma. Aina, kad Krievijas ārējā izlūkdienesta priekšnieks – inteliģents, izglītots, pieaudzis vīrietis, ģimenes tēvs iznāca un atļāvās par Doneckas un Luhanskas atzīšanu lietot nepareizo laiku. Viņš izteicās, ka viņš piekritīs atzīšanai, nevis piekrīt. Un Putins viņu apsauc: "Pag, es nesaprotu. Jūs vēl tikai piekritīsiet? Vai jūs šobrīd piekrītat? Runājiet, kā vajag runāt." Un šis izbiedētais, apjukušais pasaulē viena no varenākajiem izlūkdienestiem vadītājs, viņš tā pārvēršas par bezpalīdzīgu, nožēlojami nesekmīgo, ka samulsumā pasaka šos vārdus: "Es esmu par to, lai pievienotu Donecku un Luhansku Krievijai." Un te Putins viņu pārtrauc, sakot: "Pagaidiet, pagaidiet. To mēs šobrīd neapspriežam." Lūk, ar ko mums patiesībā ir darīšana. 

Tu teici reiz kādā intervijā, ka tavā priekšstatā Putins jau sen vairs nav cilvēks, ka ar viņu nav iespējams runāt.

Jā. Nenormālība kā apliecinājums tam, ka ir arī normālums. Es uzskatu, ka viņš nav adekvāts. Jā, neadekvātums ir nenormālības forma. Trūkst saiknes ar realitāti. Viņš absolūti izkropļotā formā saprot pasaulē notiekošos procesus. Vēl vairāk – viņa priekšstats, par to, kā iekārtota pasaule, bija aktuāls tajā laikā, kad veidojās impērijas. Turklāt ar vārdu "impērijas" es domāju valstiskās impērijas. Šodien impērijas beidz pastāvēt, būtībā jau ir beigušas. Un, ja arī kāda impērija veidojas, tad tā ir tehnoloģiska impērija, kas balstīta uz intelektu, uz cilvēka saprātu. Tās ir impērijas, ka neņem vērā teritoriālās robežas. Impērijas ASV Silīcija ielejā – kapitalizācijas ziņā šobrīd tās ir varenākas par Krievijas Federācijas kapitalizāciju un iekšzemes kopproduktu. Taču tā ir impērija, kas nevienu neiekaro. Viņi "iekaro" tirgu, bet neiekaro valstis. Taču Putins uzskata, ka impērijas ir tad, ja viņš izgudro vienu "Iphone" un rada teritoriju. Un viņš izveidoja teritoriju, kura nepastāv, kur nepastāv izvēle. Kaut kas tāds mūsdienu pasaulē nav iespējams. Viena no tādām gan ir Ziemeļkoreja, un tā ir anomālija. 

Bet vai Krievija varētu kļūt par Ziemeļkoreju?

Nē, neviena valsts nespēj kļūt par Ziemeļkoreju, tāpēc ka Ziemeļkorejas rašanās ir anomālija. Teiksim, Černobiļas katastrofas rezultātā radiācijas zonā dzima telēni ar trim kājām un divām galvām. Tā ir anomāla parādība. Un Ziemeļkoreja radās šādā atomspēkstacijas sprādziena rezultātā. Tur sajaucās daudzas sastāvdaļas, kas radīja šo absolūti anomālo valsts veidojumu. Tīšuprāt neko tādu izveidot nav iespējams. Un šajā ziņā varam būt mierīgi – neviens nekļūs par Ziemeļkoreju. 

Bet šis var turpināties gadiem, kā mēs redzam Ziemeļkorejas gadījumā.

Jā, tas var turpināties gadiem. Un es esmu par sankcijām.

Taču es uzskatu, ka sankcijas nav viss arsenāls, ar ko ir iespējams mainīt situāciju, tāpēc ka krievu cilvēks ar savu mentalitāti ir pašaizliedzīgs.

Viņš ir spējīgs idejas vārdā, savas vai "iepotētas", ziedoties. Tai skaitā ziedot gan savu labklājību, gan dzīvību. 

Bet šeit gan, man šķiet, ir atšķirība no 2. pasaules kara retorikas, uz kuras bija bāzēta visa šī propaganda. Šajā kontekstā karš ir ar Ukrainu, kas nav nacistiskā Vācija.

Krievijas pilsonim, kam ārējais informācijas lauks tiek liegts un kurš tiek apstrādāts tikai ar valsts kontrolē esošajiem medijiem un resursiem, viņiem Ukraina ir nacistiska valsts. 

Bet visiem taču ir arī kādi radinieki, paziņas Ukrainā, viņi var piezvanīt.

Man tieši nesen bija strīds ar kinematogrāfistu, kuram ir radinieki Ukrainā. Viņš man uzdeva jautājumu: "Pasaki man, lūdzu, vai tu esi huntas pusē?" Es precizēju, ka hunta, manuprāt, valda Maskavā, toties es esmu Ukrainas pusē. Uz ko es saņēmu atbildi: "Kas – tu nezini, ka Ukrainā valda nacistiskā hunta?" Mēs pastrīdējāmies.

Tā cilvēka viedoklis balstījās uz kopīgo Krievijas mediju telpu – ka Ukrainu sagrābuši nacisti, kas rīko genocīdu, tai skaitā pret krievu tautu.

Putins pašlaik ir tādā situācijā, kad nu jau vairs nevar apstāties. Tāpēc jāskatās, kur viņš var tālāk virzīties. Protams, ir kaut kādas skaidri saprotamas teritorijas – Moldova, Gruzija, Armēnija, Baltkrievija jau ir. Bet kas būs nākamais?

Es skatījos tavu veidoto filmu par Gorbačovu, kur tu viņam jautā – vai Eiropa savulaik izmantoja iespēju, ko Gorbačovs tai piedāvāja. Un viņš teica "jā". Tu turpināji jautāt, vai Krievija izmantoja šo iespēju, un Grobačovs atbildēja: "Jā, tāpēc ka mēs dzīvojam mierā, nenotiek karš". Bet, ja mēs to klausāmies no šodienas skatupunkta, kādā mērā šobrīd notiekošais ir turpinājums Padomju Savienības sabrukšanai? Ka tā ir nevis jauna pasaule, bet turpinās tas, kas beidzās ar Gorbačovu.

Tu ļoti precīzi ievēroji, jo mēs visi gan Latvijā, gan Ukrainā, gan Krievijā bijām ļoti naivi, kad ieraudzījām, ka tiek nolaists Padomju Savienības karogs Kremlī, ka Padomju Savienība vairs nepastāv. Bet tas tā nav. Impērija ir šeit, mūsu galvā. Arī Latvijā tā vēl nav pilnībā sabrukusi. Protams, juridiski tā ir pagalam, Latvija ir Eiropas valsts, NATO, taču mentāli ne gluži. Un, ja to vēl uztur veikli politiķi, kas no tā sev izspiež kādu labumu, tad mēs redzam, cik asiņaini šī impērija brūk laukā, cik alkatīgi Krievija tur teritorijas, kas saistās ar bijušo varenību. Cik precīzi Putins formulē: "Neatkarīgas valstis jūs esat uz papīra, taču faktiski jums būtu jāpakļaujas mūsu Krievijas ģeopolitiskajām interesēm."

Kādā intervijā tu izteici tādu pesimistisku prognozi, ka diez vai tavi bērni kādreiz savā dzīvē varēs dzīvot demokrātiskā Krievijā.

Cerēt jau var, bet pēc faktiem tas tā ir. Es ceru, ka manas dzīves laikā Krievija spēs izmainīties, kaut vai nostāties uz brīvības un kaut kādas demokrātiskas, cilvēciskas eksistences ceļa. Es nezinu, vai atrauties no Krievijas, atteikties no pilsonības. Jaunu dzīvi jau nevar sākt. Es vairs neesmu tik jauns. 

Es zinu vairākus fantastiskus cilvēkus Krievijā, kuriem jau pirms laika bija sākusies tāda padomju laika dubultā dzīve.

Nē, es tā vairs nevarētu. Nē. Varēja līdz 24. februārim. Bet nu vairs ne. Es uzskatu, ka, pat  dzīvojot Latvijā, ja man ir Krievijas pase, es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību. Pat dzīvojot Latvijā. Pat uzstājoties pret Kremļa kursu. Es nesu šo atbildību. Taču, ja tu dzīvo Krievijā, tava atbildība daudzkārt palielinās.

Ir pareizi, ka cilvēki izsaka savu pozīciju, ka liek karodziņu sociālajos tīklos, iziet ielās, bet ar to ir par maz. Stipri par maz.

Kā draugi man saka: "Es taču neesmu politikā, es uzņemu seriālus, es neesmu tur iesaistīts." Ja tiktu apturēta filmu uzņemšana, ja ārsti neaizietu uz darbu, mašīnists nedotos uz metro vagoniem, ja notiktu totāla sabiedrības nepakļaušanās, tad režīms nobītos. Šis cilvēks cenšas nobiedēt visu pasauli, pirmkārt, jau Krievijas iedzīvotājus. Taču vajag, lai Krievijas iedzīvotāji nobiedētu viņu pašu. Bet viņam nav bail. Vairāki tūkstoši cilvēku, pat desmitiem tūkstoši ielās viņu nebiedē. Viņam ir jāpaliek īstā vientulībā. Ir vajadzīgi nevis daži tūkstoši varoņi, bet 100 miljonu solidāru cilvēku.

 

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".

Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti