Laikmeta krustpunktā

Karš atstāj dziļu nospiedumu. Par drosmi, brīvību un mūziku saruna ar Zigmaru Liepiņu

Laikmeta krustpunktā

Mūsdienās teritorijas attīsta, ne iekaro. Kinorežisors, bijušais politiķis Rihards Pīks

Piemineklis Pārdaugavā būtu jāpakļauj sankcijām. Saruna ar režisoru Jāni Streiču

Režisors Jānis Streičs: Pieminekli Uzvaras parkā vajag arestēt līdz Ukrainas uzvarai

"Es uzskatu, ka pieminekli vajag arestēt līdz Ukrainas uzvarai, un tad tas pats izkūpēs kā nebijis. Mēs ticam Ukrainas uzvarai, visa pasaule tam tic. Nu pacietiet mazliet to pieminekli. Dažas lietas var pieciest. Ukraina cieš vēl vairāk. Nevajag būt gribulīšiem, kas grib savu jau šodien. Padomājiet par sekām! Es pastāvu par to, ka piemineklis jānojauc, bet ne šodien," savu viedokli pauž kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists Jānis Streičs.

Jānis Streičs ir daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts – saņēmis balvas kinofestivālos Maskavā, Bostonā, Čikāgā. 1998. gadā kino režisors Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.

Šobrīd Jānis Streičs dzīvo Lietuvā. Viņš ir tās paaudzes pārstāvis, kas ir piedzīvojis karu, un vēl aizvien spilgti atminas Otrā pasaules kara noslēgumu, ko pieredzējis pusaudža gados: "Esmu pieredzējis uzlidojumu. Es skrēju no kaimiņu mājas uz savējo.

Un ziniet, man bija neaprakstāmi šausmīga sajūta – man likās, ka pasaule ir kā panna un es kā zirnis lēkāju, un ka šī pasaule ir kā panna, kas līgojās un riņķoja, es kritu zemē.

Un tad filmā "Piena ceļš" ir šāda epizode, kur es izveidoju šo mikro pasauli – ka apakšā ir skudriņas, cita dzīvība un kā viņa kārpās un grib ielīst zemē... To es izjutu tanī uzlidojuma laikā. Man likās, ka viss uz mani tiek mērķēts, ka es esmu tas galvenais, tāpēc gribēju līst zemē, saplūst ar zemi."

Režisora filma "Tikšanās uz Piena ceļa", kas tapusi 1985. gadā, stāsta par Otro pasaules karu Padomju armijā. Interesanti, ka filma ir tikusi filmēta Ukrainā – visu tā gada vasaru režisors ir nodzīvojis Ukrainā. Laikā, kad filma nonāca uz lielajiem ekrāniem, Jānis Streičš skaidroja, kāpēc veido filmu par karu: "Tāpēc lai nebūtu kara ne 1985. gadā, ne 1986. gadā. Lai šiem puišiem nebūtu jāvelk kara mundieris, lai nebūtu jābrien kara dubļi, lai nebūtu jācieš kara rētas, lai tas viss ir tikai spēle, spēļu lietiņas. Kara tēma un miera tēma – starp šiem jēdzieniem mums mākslā ir vienlīdzības zīme. Un filma par karu ir filma par mieru."

Savukārt, vērtējot notikumus Latvijā gan 9. maijā, gan nākamās dienas rītā pie pieminekļa Pārdaugavā, režisors Jānis Streičs atzīst, ka tā ir situācijas svarīguma neizpratne.  

"Tas man atgādina krievu televīzijā redzētos raidījumus par ziemu Sibīrijā – ka visiem pārsteigums, ka pienāk ziema. Ka nav ne malkas, ne kurināmā, nekā. Ziema pienāk, kāds brīnums! Ko brīnāmies? Tā ir normāla lieta pie tās mūsu nolaidības, vienaldzības un situācijas svarīguma neizpratnes gan valdībā, gan citur. Tas taču bija gaidāms," vērtē Jānis Streičs. 

"Otrs, ka ir pilns ar provokatoriem. Vai tad to nezina tie, kas par drošību atbild? Vai tad domā, ka ar čekas maisiem ir atdoti visi aģenti? Viņu ir pa pilnam šeit, Latvijā. Tie uzkūda to visu," uzskata režisors. 

Jānis Streičš ziedu novākšanu pie pieminekļa Uzvaras parkā uztver kā visīstāko provokāciju, kā arī mākslinieks aicina ievērot, kāds rezultāts ar šādu darbību ir panākts. "Tā ir provokācija, jo tika filmēts. Ir jāsaprot un jāizseko, kas ir šie provokatori, kas to sakūdīja. Bezrūpīgi ir tie, kas to izlēma. Neanalizē, neaptver situācijas nopietnību.

Es domāju situācija ir tik nopietna, ka mūs patlaban glābj tikai karš Ukrainā.

Tas [notikušais Pārdaugavā] dod pamatu krieviem nākt pie mums atbrīvot, ka viņi aizstāv... Nesaprotat, uz ko tas tiek mērķēts?" vaicā Jānis Streičs.

Izstādes "Jānis Strei

Režisors savā pārliecībā ir strikts un ir pārliecināts, ka situācija ir nopietna un kritiska, un valsts augstākajām amatpersonām vajadzētu to paziņot arī sabiedrībai. Jānis Streičs uzskata, ka tas netiek pienācīgi darīts.

"Visu laiku ir gaisā jautājums, ko darīt ar pieminekli. Es arī izpētīju, paskatījos lēmumu, vienošanos ar Krieviju. Jā, tur tāds punkts ir – kapu vietas un piemiņas vietas, ka tās saglabās.

Ņemiet vērā, tiklīdz mēs to [pieminekli] nojaucam, visas Latvijas mocekļu piemiņas vietas tiks nojauktas Krievijā. Momentā. Nav šaubu, Tad vācam arī tos pie reizes nost. Vācam!" pauž Jānis Streičs. 

Režisors norāda, ka liela daļa atbildīgo personu meklē kaut kādu juridisku atrisinājumu, taču Jānis Streičs ir pārliecināts, ka juristi šajā situācijā neko nevar atrisināt. Mākslinieks uzsver, ka Latvija ir neatkarīga valsts, kas var pati veidot likumus, un ir nepieciešams rīkoties, apzinoties situācijas nopietnību.

"Mums ir Eiropas Padome. Šis piemineklis jāpakļauj Eiropas sankcijām. Jāuzliek arests piemineklim. Dīvaini izklausās. Bet tas neatbilst tai armijai, kas šodien iznīcina Ukrainu, tam nav nekā kopīga ar tiem karavīriem, kuri tomēr atbrīvoja Eiropu. Tas dod pamatu uzlikt arestu līdz Ukrainas pilnīgai uzvarai, par kuru mums nav šaubu, kurai mēs svēti ticam. Tad tas atrisināsies pats par sevi," piedāvā Jānis Streičs.

"Bet, ja gribat, jauciet nost. Bet rēķinieties ar citādi noskaņotajiem. Es uzskatu, ka pieminekli vajag arestēt līdz Ukrainas uzvarai, un tad šis piemineklis pats izkūpēs kā nebijis. Mēs ticam Ukrainas uzvarai, visa pasaule tam tic. Nu pacietiet mazliet to pieminekli. Dažas lietas var pieciest. Ukraina cieš vēl vairāk. Pieminekli vajag jaukt, bet termiņš pienāks. To izdarīs vēsture, to izdarīs laikmets. Tas būs, un es tam ticu. Bet nevajag būt gribulīšiem, kas grib jau šodien. Padomājiet, kas notiks tālāk, kad iznāks, ka tev uz ielas atrasties būs bīstami. To gribat?

Padomājiet par sekām! Es pastāvu par to, ka piemineklis jānojauc, bet ne šodien. Tas tiks nojaukts. Es ticu, jo es ticu Ukrainas uzvarai," savu pozīciju pauž Jānis Streičs.

Vairākkārtīgi kino režisors Jānis Streičs uzsver, ka "pašreizējā situācija ir drausmīga". Viņš arvien vairāk novēro, kā starp cilvēkiem un jau pat starp ģimenes locekļiem palielinās neiecietība un naids: "Dzīvodami šeit, Latvijā, cilvēki tiek zombēti no tās [Krievijas] puses.

Un mēs tikai – aizliegt, aizliegt, aizliegt! Nevis aizliegt, nevis cīnīties pret tumsu, bet degt gaismu vajag! Turēt gaismu."

Jānis Streičs norāda, ka pašreiz būtu īpaši svarīgi izveidot televīzijas kanālu krievu valodā, kas sniegtu alternatīvu informāciju par notiekošo, tādējādi mazinot Krievijas propagandas varu. Kā izsakās režisors – kampaņas nelīdzēs, tas viss ir romantisms. 

Mākslinieks pauž arī savas sajūtas par jauno paaudzi, kas šeit, Latvijā, dzīvo Krievijas informācijas telpā: "Putins ir Eiropas produkts, kā arī šie jaunieši ir mūsu valsts produkts, viņi dzīvo mūsu valstī. Un es jau atbildēju iepriekš – kur bija mūsu darbs? Kur ir mūsu tā saucamā propaganda? Mēs baidāmies no šī vārda, viņi nebaidās.

Viņi ir šie propagandas upuri, mēs uz to uzspļāvām, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Ko sēsi, to pļausi.

Tas ir krievu propagandas darbs. Cilvēkam stāsta tikai vienu patiesību vēl un vēl – ja man stāstīs par jums visādas nelietības, es ticēšu. [..] Tas ir mūsu produkts. Jutīsim atbildību par savas valsts drošību, par kuru nemitīgi jādomā. Uzņemieties šo atbildību – tie, kas par valsts drošību gādā, tie, kas domā par propagandu, es pieminēšu šo vārdu, uzņemieties atbildību tie, kas organizē šo procesu. Ka neliek vietā gaismu, bet tikai cīnās, cīnās, formāli kā birokrāti aizliedzot. Gaismu vajag dot šiem cilvēkiem."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt