„Cilvēks-orķestris, tas viņu raksturo diezgan precīzi, viņam patika daudz kam pieskarties un visu kārtot savā sistēmā. Kolekcionārs, no katras vietas, ko apmeklēja pasaulē, atveda pa artefaktam. Tas bija redzams telpā, kur viņš dzīvoja,” tā savu tēvu Ansi Epneru Latvijas Radio raidījumā "Dzimtas saknes” raksturo viņa dēls mākslinieks Kristaps Epners.
Viņš ir neparasta personība Latvijas kino pasaulē, jo vienmēr, neapslāpēta radošuma urdīts, arī kino iespējās meklēja jaunus ceļus. Režisoru interesēja filmu montāžas vēl neizzinātās iespējas, jaunas vēstījuma formas, savas kino valodas izkopšana, ko viņš meistarīgi attīstīja.
„No viņa esmu mācījusies montāžu, viņš ļoti akcentēja, ka viss dzīvē ir montāža, gan dzīvojot, gan kino taisot, gan grāmatu rakstot,” bilst Anša Epnera dzīvesbiedre – rakstniece Alda Darbiņa-Epnere.
Svarīga kino domāšana
Anša Epnera intereses kino bija ļoti daudzveidīgas: kultūra un sports, vēsture, latviskā identitāte un pasaules izzināšanas iespējas. Viņš kļuva par Latvijā pirmo profesoru kino jomā, nacionālās kino izglītības pamatlicēju; Anša Epnera vadībā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēja pirmie Latvijā izglītotie filmu režisori – paaudze, kas tagad veiksmīgi turpina savu misiju kino.
„Kad viņš uzņēma savu kursu, svarīgi bija pārbaudīt, vai ir kino domāšana cilvēkam, vai viņš režisors, vai ne. Viņam bija sava metode. Viena no tām bija asociatīvā, viņš pasaka vienu vārdu, un tam drebošajam topošajam studentam jāsaka nākamais vārds. Pēc šīs loģikas ķēdītes viņš varēja saprast, ir vai nav režisors,” atminas Kristaps Epners.
Kā vienu no Anša Epnera rakstura šķautnēm viņš min utopisku ziedošanos, darīšanu neiespējamā situācijā, to attiecinot uz laiku, kad mainījās iekārtas un filmu montāžu topošie režisori apguva nevis praksē, bet ar krītiņu uz tāfeles.
„Viņš teica, tas neko nenozīmē, ka viens atnāk talantīgs, skaists, atraktīvs, bet cits sēž sarāvies kaktiņā. Jābūt milzīgai intuīcijai piesardzīgi izturēties pret tiem spožākajiem un sajust to, kas kaktiņā sēž,” stāsta Alda Darbiņa-Epnere.
Protams, ir arī stāsti ne tikai par palīdzību radoši uzplaukt, bet arī tīri praktisku palīdzību mūždien trūcīgajiem studentiem. Tas nekas, ka vakarā pats pasniedzējs zvanījis saviem paziņām un meklējis, kur aizņemties, jo no rīta visu naudu atdevis studentiem.
Anša Epnera darbu turpina režisori Kristīne Želve, Anna Viduleja, Dainis Kļava, Igo Fomins, Andris Freidenfelds, Viesturs Kairišs, Ivars Zviedrs, kurš pēc mācībām arī turpināja strādāt ar viņu studijā „Ave”.
Izpostītās saknes
„Mums tās saknes ir diezgan izpostītas. Kā daudziem. Pagājušā vasarā pirmoreiz aizbraucu uz Anša tēva brāļa māju Dobeles pusē,” ielūkojoties senākā vēsturē, bilst Kristaps Epners. „Mans vectēvs bija pilsētnieks un švītiņš, arī pa Rietumeiropu uzdzīvoja, brālis bija prātīgāks un saimniekoja tajā zemē. Saistībā ar izsūtīšanām tas tēva gals tika izpostīts. Ansis ir bez tēva uzaudzis, tur pat tika iesaistītas viņa mātes korporācijas biedrenes Valmieras pusē.”
Anša Epnera tēvs Ludvigs dienējis Latvijas armijā, mamma Evelīna, kā saka ģimene, bijusi smalka dāma, aristokrāte, kas līdz vīra izsūtīšanai darbu nav zinājusi. Bet minētā korporācijas biedrene jeb Anša Epnera otra mamma bijusi Dainas tante, bioloģijas skolotāja Valmierā, kur viņš ir uzaudzis.
„Atceros, vēl Latvija nebija ieguvusi neatkarību, mēs ar Ansi aizbraucām uz Liteni, un viņš man teica, reku, te tavs vectēvs, mans tēvs ir nošauts,” stāsta Kristaps Epners. „Tas bija pirms viņš sāka braukāt apkārt un filmēt “Es esmu latvietis”,
viņam bija informācija, ka viņa tēvs kā armijas virsnieks, lai gan viņam ar šaušanu un karadarbību bija visai attālināta darīšana, viņš bija vetārsts, nošauts Latvijā. Amerikā ieraudzīja izsūtīto grāmatu un uzzināja, ka tēvs izsūtīts un nomiris Kirovā. Ilgi dzīvoja ar citu domu par tēva likteni.”
„Ansim ir autobiogrāfiska filma „Esmu dzimis Rīgā”, kurā viņš atsaucas uz zīmīgu papīra lapiņu, kura bija izmesta no vagona, kurā sēž visa ģimene. Uz tās bija rakstīts, ka mūs ved ārā, dzimta ir beigusies. Tā lapiņa caur svešām rokām nonāca līdz Anša mammai, kas netika izvesta, Ansis un viņa māsa arī netika izvesta,” par ģimeni stāsta Kristaps Epners.
Tētomīte
„Evelīnu atceras labi. Maza, smalka kundzīte, baltiem, lokainiem matiem. Tētomīte, pie kuras gājām uz karbonādēm,” par vecmāmiņu stāsta Anša Epnera meita mūziķe Dagnija Tuča.
„Otra atmiņa. Kad iestājos pionieros, tajā dienā biju ārkārtīgi lepna, jo tas nozīmēja, ka esi jau liels un vērā ņemams. Gāju pa ielu, mētelītis bija vaļā, plivināju kaklautu, nesapratu, kāpēc neviens uz mani neskatās. Es aizgāju pie tētomītes un ar lielu lepnumu parādu to kaklautu. Nevarēju saprast, kāpēc viņa nesaka nevienu vārdu. Es biju uzmetusi lūpu. Ar patreizējo domāšanu saprotu, kāpēc viņa neko nesaka, kaklauts viņai saistījās ar daudzām traģiskām ģimenes niansēm. Tad es biju ļoti aizvainota, ka mani neievēro, jo es taču esmu liela,” atminas Dagnija Tuča.
Bet, stāstot par saviem vecākiem, Dagnija Tuča, jautāta par audzināšanu, atbild: „Nekā!
Mūsu mājā vienmēr bijis kā caurstaigājamā sētā, vārda labākajā nozīmē. Cilvēki ir nākuši un gājuši. Visinteresantākie cilvēki. Man tas likās normāli un interesanti. Esmu tētim braukusi arī līdzi uz filmēšanām.”
Bet par tēti un savu izvēli par labu mūzikai Dagnijai Tučai ir šāds stāsts. „Neatceros, kas tie bija par cilvēkiem, bet atkal mēs ar tēti kaut kur braucām. Tētim bija ļoti skaists tenors. Toreiz likās, ka kaut kas briesmīgāks nevar būt, viņš dziedāja skaļi un vibrēja. Operīgā balsī. Man bija šausmīgi kauns, kad tētis dziedāja, ka jumts cēlās. Vienā tūrē, kad kaut kur braucām, es piedziedāju līdzi, un cilvēks, kurš arī bija mašīnā, viņš uz mani skatās un teica, ka šitai meitenei ir iekšā.”
Bet tētomītes māsa Karlīne Janelsīte ir bijusi pianiste un mācījusies pie Jāzepa Vītola. Viņas instruments arvien ir dzimtas īpašumā, to spēlējusi arī Dagnijas meita Lauma, apgūstot mūziku.
Šahs un pasaules elpa
Lauma Tuča arī izvēlējusies mūziku, un arī savā ziņā pateicoties opim Ansim.
„Kopā ar opi man ir divas lietas – viņš man iemācīja spēlēt šahu. Mēs daudz spēlējām kopā šahu. Un es arī daudz skatījos. Viņiem bija turnīri kopā ar Albertu Belu, viena garā spēle, tā man mazāk interesanta likās, tad spēlēja ātrās spēles – minūti vai divas. Pārdzīvoju, jo redzēju, ka Alberts Bels tik sit to pulksteni, un Opa visu laiku zaudē, jo laiks beidzas, viņš mēģināja vēl domāt. Bels tikai gāja. Es ļoti pārdzīvoju,” stāsta Lauma Tuča. „Otra lieta -
Opa parādīja pasaules elpu un lielu dažādību. Viņa istaba bija tāda, kur pie vienas sienas bija Jēzus Kristus, pie otras Dalailama, kaut kādas mandalas, grāmatas, Lielvārdes josta, afrikāņu maskas, manās atmiņās viņš ir cilvēks, kuram bija absolūta pasaules un cilvēku un dažādības mīlestība.”
Un savā ziņā Anša Epnera pasniedzēja gēns bijis arī tas, kas mudinājis Laumu izvēlēties ne tikai muzicēt pašai, bet arī pievienoties „Iespējamai misijai" un mācīt mūziku citiem.
„Ansis ļoti gribēja iemācīt Kristapu spēlēt šahu. Viņi sēdēja pie galda. Viņš māca figūras. Kristaps sēž un paņem abus zirgus. Ansis prasa, kur tie zirgi tev aizgāja. Paēsties zālīti ganībās. Sapratu, ka Kristaps šahists nebūs,” piebilst Alda Darbiņa-Epnere.
Režisors arī mājās
„Opa kā diriģents un režisors organizēja mūsu ģimeni. Bija brīnišķīga Jāņu svinēšana, Ziemassvētki, viņam bija svarīgi, ka mēs kā ģimene esam kopā,” atklāj Lauma Tuča.
Mazdēls diriģents Matīss Tučs atminas, kā kopā ar opi skrējis Mellužos uz jūru, un viņš bijis viens no pirmajiem, kas mājā ieviesis datoru. Diemžēl opis nepaspēja aiziet uz kādu Matīsa koncertu, viņš būtu gribējis parunāt ar opi par koncerta režiju.
„Mums tā režisēšana ir bijusi arī mājās.
Kad Lauma un Matīss bija maziņi, nāk salavecītis, visi priecīgi, bet Ansis Epners nav paspējis paņemt kameru un nospiest pogu. Viņš saka, stop, stop, ej ārā un nāc vēlreiz! Kas bija pa brēkšanu. Mēs visi nikni, bet vajadzēja kadru,” bilst Dagnija Tuča.
Bet Kristaps Epners stāsta par Bigauņciema un Vanagu māju “Bigvan” olimpiskajām spēlēm viņa bērnībā nedēļu pirms skolas sākuma vasarā. „Sākumā bija lokāli, ar gadiem izvērtās tādā mērogā, ka tipogrāfijā drukāja diplomus, nedēļām gatavojām medaļas. Tur bija disciplīnas – lēkšana no kāpas, skriešana apkārt šķūnītim, bumbas mešana bļodā ar ūdeni. Simtiem cilvēku bija iesaistīti,” stāsta Kristaps Epners.
„Viņš bija centrā un viņam patika organizēt, bet viņam apbrīnojami liela cilvēku mīlestība, kā viņš palīdzēja cilvēkiem, sākot ar studentiem, kam pirka brokastis. Bet arī kā radoši iedrošināja, kā ticēja cilvēkiem. Kā bērns to redzēju un kā pieaugušais to sapratu. Nav daudz tādu cilvēku, kas paši ir lieli un nebaidās citiem palīdzēt un kļūt lieliem,” vērtē Lauma Tuča.
