PārMijas

Zvans uz Viļņu. Saruna ar dziedātāju Guntu Gelgoti

PārMijas

Kovidlaika Noktirne un īpašais aveņu pīrāgs. Saruna ar Inesi Klotiņu Zviedrijā

Režisore un dramaturģe Margo Zālīte: Māksla ir sociāli veselīgas sabiedrības sastāvdaļa

Režisore un dramaturģe Margo Zālīte: Māksla ir sociāli veselīgas sabiedrības sastāvdaļa

"Tagad ir vairāk argumentu paskatīties, kas notiek ar cilvēku, ja viņu uz ilgāku laiku iesloga. Sākumā viņš priecājas, tad iekrīt depresijā, jo rezultātā viņam tik un tā vajag rezonēt ar otra klātesamību," saka Vācijā dzīvojošā režisore un dramaturģe Margo Zālīte, kura par savu vērtīgāko pandēmijas laika ieguvumu uzskata kājāmiešanas šarmu. Pat tiktāl, ka iecerējusi "gājteātra" projektu.

Dāvis Eņģelis: Tikko pārliecinājos, ka Poznaņas opera joprojām straumē tevis režisēto Dariuša Kšibiļska operu "Anhelli". Tas ir diezgan aktuāls darbs. Bet, domājot par tēliem, kurus esi uzlikusi uz skatuves, tu jau patiesībā te runā par daudz dziļāku un neatgriezeniskāku katastrofu un krīzi, kas varbūt pat mums vēl ir tikai priekšā. Kā tev pašai liekas, cik aktuāls ir tas darbs šobrīd?

Margo Zālīte: Ļoti, ļoti aktuāls! Kad Dariušs izvēlējās šo darbu, domāju – nu, labi, 19. gadsimta poļu autors... Bet tas arī bija tas pats laiks, tāpat kā šobrīd, kad cilvēki mēģināja iziet laukā no savas ikdienas un atgriezties paši sevī. Galvenais varonis Anheli izvēlas doties uz Sibīriju, satiek šamani, kurš ciniski viņam rāda pasauli, un varonis tam arī svēti tic. Šamanis atrāda visas civilizācijas neveiksmes, neizdošanos, un Anheli ierauga pasauli, atskatoties gan uz mūsu dīvainajām pieredzēm, ko esam veikuši pēdējos gadsimtos, gan arī to, kā doties tālāk. Tas man liekas ļoti aktuāli – kā mēs šobrīd jūtamies, kā esam saskatījuši visas kolonizācijas formas.

Mēs daudz runājam par melno kolonizāciju, Āfriku un Dienvidameriku, visiem globālajiem dienvidiem, bet nesaskatām, ka mums pašiem bija ļoti spēcīgs baltais koloniālisms – tas mums vēl ir asinīs un uz ādas ietetovēts ar balto tinti.

Tā arī mēs staigājam apkārt – vēl ar visām milzīgajām sāpēm, kas mums ir arī šeit, Eiropā un Baltijā, kur izteikti daudz sāpju, uz ādas ar balto tinti ietetovētas, līdzi nēsājas.

Piekrītu domai, ka šis vēl nav tāds pietiekoši liels šoks sabiedrībai, lai tā spētu mainīties uz labo pusi. "Rīgas laikā" bija rindiņa, ka pasaule būs tikai vēl netīrāka un vēl nevienlīdzīgāka. Kā tev šķiet, vai ir iespējamas kaut kādas pārmaiņas sabiedrībā?

Protams! Nākamos četrdesmit gadus negribu dzīvot ar domu, ka viss būs arvien sliktāk, jo citādi jau uzreiz būtu jābeidz dzīvot. Protams, ceru, ka ir atsevišķas iespējas – mēs varam vairāk ieklausīties zinātnē un zinātniekos, kas līdz šim tomēr tā nenotika.

Manuprāt, nākamā iespēja ir kultūras telpa – beidzot varētu iepūst vēju burās, atrast īstos vārdus un verbalizēt vēlmi, ar ko, piemēram, kultūra vienmēr ir nodarbojusies: mēs vēlamies turēties viens ar otru kopā, un gribam to darīt kvalitatīvi.

Pietiekami daudz laika pagājis – mēs zinām, kā cilvēkiem radīt kopības sajūtu. Zinātni un mākslu redzu kā iespēju, tomēr tas nebūs viegli. Bet vismaz tagad ir vairāk argumentu paskatīties, kas notiek ar cilvēku, ja viņu uz ilgāku laiku iesloga. Sākumā viņš priecājas, tad iekrīt depresijā, bet tik un tā viņam vajag rezonēt ar otru cilvēku, otra klātesamību. No ekonomikas viedokļa domāju, ka beidzies kapitālisma laikmets – tas šobrīd agonē un mēģina pats sevi pierādīt. Kādu laiku būs ļoti strauja recesija, kamēr cilvēki un ekonomika atkopsies. Bet ekonomika jau pati par sevi balstīta uz kalponību un otra cilvēka pakļaušanu, līdz ar to tā varētu būt trešā iespēj – atrast kādu komunālo ekonomiku un lēnām virzīties tās virzienā.

Tu jau "Anheli" kontekstā izteici domu, ka opera kā institūcija ir tik smagnēja, ka mūsdienu kontekstos tā nav ilgdzīvotspējīga. Domājot par skatuves mākslu – kā tev liekas, ir kāds jēgpilns, reālistisks veids, kā atdzīvināt mākslas asinsriti un enerģijas apmaiņu starp mākslinieku un skatītāju vai klausītāju?

Protams, ka ir. Esam pārliecinājušies, ka cilvēkam vajag cilvēku – esam sociālas būtnes, mums vajag interakciju, vienam ar otru komunicēt.

Domāju, ka nākotnē mēs varētu balstīties sociālajā vienlīdzībā – respektīvi, tie

lielie "karakuģi" jeb milzīgās būves, operas un teātri – viņiem šobrīd ir milzīgi jautājumi, kā attaisnot to, kāpēc visai sabiedrībai jāmaksā nodokļus par kaut ko, ko izmanto tikai viens līdz pieci procenti sabiedrības.

Latvijā tas tiešām ir viens līdz pieci procenti cilvēku, kas dodas uz teātri, un tas ir jautājums, vai tas ir godīgi – tik milzīgas summas ieguldīt vienā milzīgā ēkā. Tas ir ļoti liels leģitīms jautājums, kā dzīvot tālāk. Uzskatu, ka lielās teātra formas būtu jārada pieejamākas, un daudzi teātri jau šobrīd strādā ar dramaturgiem, kas, piemēram, nodarbojas tieši ar pilsētas dramaturģiju un domā par to, kā attīstīt izrādes, kurās tiek iesaistīta plašāka sabiedrība. Protams, pagaidām visiem ir liels šoks – nebūs tā, ka no jūlija mums visiem būs pilnīgi jaunas idejas. Bet lielās līnijās tā ir iespēja rīkoties savādāk, jo nav jēgas dzīvot, ja nepārtraukti visu redz tikai melnās krāsās. Tāpat jau melnā krāsa ir nepārtraukti klātesoša.

Latvijas mūziķu vidū pastāv diezgan liela viedokļu pluralitāte par to pašu mākslas vietu sabiedrībā un to, cik daudz valstij būtu jārūpējas par māksliniekiem. Kādas noskaņas valda Vācijas mediju un kultūras telpā?

Vācija bija pirmā, kas atbalstīja māksliniekus – viņi saskata tās nepieciešamību, kas pierādīta arī zinātniski.

Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar kultūru vai apmeklē kultūras pasākumus, ir garīgi spēcīgāka psihe – saliedētība un piederības sajūta, kas rodas ar kultūras pasākumu apmeklēšanu, ir ļoti, ļoti nepieciešama veselības sistēmai.

Par to šķēpi netiek lauzti. Drīzāk ir strīdi par to, vai nākotnē varētu nodibināt atbalsta biedrības, kuras jau laicīgi ziņo, kuras no mākslas sfērām tiek apdalītas, kurām tiek mazāk, kurām vairāk. Nupat lasīju uzsaukumu, kurā visu mākslas sfēru pārstāvji un biedrību priekšnieki diskutē par to, kā samaksāt tiem, kurus šībrīža situācija skārusi vissmagāk. Jo sabiedrība ir spēcīga tad, ja tā rūpējas par tiem, kuriem konkrētajā brīdī klājas visgrūtāk.

Ar to jau sākas jebkura laba demokrātija, jebkura laba, spēcīga sabiedrība, ja tā notver īsto brīdi, kuram sektoram kurā brīdī ir jāpalīdz. Māksla šobrīd ievainota visvairāk.

Intervējot mūziķus vēl pirms mēneša vai pusotra, likās, ka valda tāds piesardzīgs optimisms, ko pēc tam nomainīja skarbāka apjauta par mākslas trauslumu un neaizsargātību. Tev jau laikam nekad nav bijušas īpašas ilūzijas par šo tēmu.

Protams,

brīvmākslinieki visos laikos bijuši vistrauslākie un sociāli ievainojamākie. Ir viegli teikt – pats vainīgs, ka izvēlējies kļūt par mākslinieku!

Bet nu – tas tiešām ir verbalizēšanas jautājums un pieradināšanās pie diskusijas, ka māksla ir sociāli veselīgas sabiedrības sastāvdaļa. Es tiešām nevēlētos dzīvot sabiedrībā, kas nepārtraukti tikai ēd, strādā un guļ. Man liekas, ka cilvēks tādā gadījumā ir neglābjami zudis, ja viņš nokļūst tikai tādā ritenī. Tas jau sen pierādījies, ka imunitāte ir daudz stiprāka, ja cilvēks laiku pavada kvalitatīvā gaisotnē kopā ar līdzīgi domājošajiem. (..) Noteikti jādomā par jaunajiem sabiedrības apvienošanās formātiem – ne tikai augsto un zemo kultūru. Arī Latvijā ir aktuāls jautājums par toleranci vienam pret otru, pret dažādo. Latvijā valda ļoti liels kultūras elitārisms – bet tāds tas ir visur.

Jāatver plašāk teātru un operu durvis, jo Baltijā vienmēr esmu ļoti pozitīvi pārsteigta par fantastisko skatītāju, kurš ir ļoti atvērts, ja viņš ir beidzot atnācis uz pasākumu.

Domāju, kādus desmit piecpadsmit gadus jāstrādā tieši ar to posmu, kas ir starp mākslinieku un skatītāju. Neko nepieņemt automātiski – sak’, tev taču jāsaprot, ar ko es nodarbojos! Ir jādomā, kā sarunāties ar savu mīļo skatītāju, kuru mēs ļoti gribam, un šajā posmā būs jāattīsta jauni formāti, kā nokļūt pie sava skatītāja.

Sekojot tavai daiļradei, ir skaidrs, ka jau vairākkārt esi attīstījusi sabiedrības iekļaušanas diskursu – ar to pašu "Anheli", kuras tapšanas laikā tu iesaistīji vietējos cilvēkus, lai viņi savāc atkritumus izrādes scenogrāfijai. Esi arī Rūras triennāles komandā. Kā, vērojot mākslas procesus, tev liekas – vai šis virziens kļūst aizvien aktuālāks, vai arī ir liela mākslinieku daļa, kas varbūt pat vispār neinteresējas par šādu virzienu mākslā?

Mākslinieks ir mākslinieks, un viņš dara, ko grib. Tāpēc tā ir tīrā manta. Ne tā, ka jābūt visatļautībai, bet mums jārada noteiktas piltuves, kurās mākslinieks var izvilkt esenci no savas iekšējās pasaules. Tādā ziņā, ka tas ir viņa pienākums, aicinājums, iekšējā sūtība. Bet tā ir cita gara diskusija.

Es pārstāvu viedokli, ka mākslinieks destilējas pats savā aparātā un rada kādu esenci, un mēs tajā nejaucamies iekšā – jo mēs taču gribam tās dažādās esences!

Terijs Reilijs, piemēram, četrdesmit gadus nodzīvoja ar savām kaziņām, komponējot tieši tādu minimālistisku mūziku, kāda mums patīk.

Un tad mēs varam izdestilētajos esences traukos iemērkt mazo pirkstiņu un pavēcināt publikai gar degunu. Tas arī principā būtu tas, ar ko kultūras iestādēm būtu ļoti nopietni un atbildīgi jānodarbojas – gan mazajiem neatkarīgajiem teātriem, gan arī lielajiem “tankeriem”. Tu attīsti savu kā vadītāja gaumi, redzējumu un vizionārismu, izvēlies konkrētās esences māksliniekus un viņus saliec vienā buķetē, un skatītājs skatās tajā brīdī skatās uz galvenā mākslinieciskā vadītāja redzējumu. Tas ir tas, ar ko mēs nodarbojamies, un es patiešām redzu, ka kopienu iesaistīšana ir ļoti, ļoti aktuāla. (..)

Tāpat kā mākslinieka atbildība ir destilēt savu esenci, tā kuratoram ir atbildība destilēt savu redzējumu.

Tāpēc saku, ka māksliniekiem šobrīd nevajadzētu ietekmēties. Jādara tālāk savas lietas, kas viņiem ir svarīgas. Un princips "māksla mākslas dēļ" šobrīd nav īpaši aktuāls. Mēs arī neskatāmies mākslu tikai tāpēc vien, ka skaisti izskatās. Šobrīd ir daudz dziļāka vēlme redzēt kontekstus un it kā sajust kaut ko, ko mēs ar aizmālētām acīm neesam redzējuši. Piemēram, sievietes vai melnādainā cilvēka loma uz skatuves, veidi, kā muzicēt.

Kā klājas Rūras triennālei?

Tā šogad nenotiks. Jā, programma jau bija gatava, grāmatiņas nodrukātas, programma būtu bijusi ļoti laba. Tas ir ļoti nežēlīgs trieciens māksliniekiem, kuru veikumu pat nepārceļ uz nākamo gadu, jo nākamgad nāk jau cita priekšniece – ik pa trim gadiem triennālei nāk jauns priekšnieks. Es biju pie Stefānijas Karpas, bet Barbarai Frai, kas ir nākamā priekšniece, jau ir gatava programma, ko viņa pārdevusi ministrijām. Tā ka nenotiek nekāda pārņemšana. Ļoti sarežģīti mums iet arī ar atmaksāšanu, jo ministrija ļoti, ļoti negrib izmaksāt honorārus un šobrīd norit lielas cīņas šajā lauciņā.

Kādi ir tavi pašas radošie projekti tuvākā vai tālākā nākotnē?

Lai gan esmu ietekmējusies no šī laikmeta, man jau vienmēr interesējuši dažādi kopienu pasākumi, un tagad man ļoti, ļoti gribētos īstenot vienu projektu, kas notiek ejot. Tāds gājteātris, kuram mēģinājumi notiktu, tikai ejot. Bija doma, ka koronavīrusa laikā tas notiek "Zoom", bet

nākamgad šis gājteātris varētu notikt Latvijas laukos, kur iet pa ceļu kopā ar visu komandu, un visi mēģinājumi notiek ejot – gan komponēšana, gan tekstu radīšana, gan arī viss pārējais. Bet pašās beigās izrāde notiktu uz skrejceliņiem.

Uz tiem, uz kuriem sporto. Kad mākslinieki jau puspaguruši, notiek izrāde. Te ir tā vēlme būt kopā, būt ārā, sajust cilvēka kopības un iešanas pirmsākumu – tāda spēle šajā darbā ir ieprogrammēta. Arī es pati "koronlaikā" esmu beidzot iemācījusies iet. Kādreiz vispār nepratu pastaigāties, pārvietoties bez mērķa. Varbūt gadā reizi aizgāju vienkārši uz stundu pastaigāties, bet "koronlaikā" esmu iemācījusies vienkārši staigāt. Tas ir mans lielākais "koronlaika" ieguvums – iepazīt pirmatnējos lielos priekus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti