Pirms 100 gadiem Latvijas valsts pastāvēšana tika izcīnīta Neatkarības kara laikā. Pagrieziena punkts kara gaitā notika tieši Ziemeļlatvijas frontes līnijā, kur latviešu un igauņu karaspēki 22. jūnijā pie Cēsīm uzveica Landesvēra armiju un devās tālāk uz Rīgu.
Latvijas Uzvaras dienas, Cēsu kauju simtgades 22.jūnija dienas programmas centrā būs jaunais cilvēks – ne tikai gadu, bet domāšanas un vērtību dēļ.
Latvijas Uzvaras dienas programmu veido tās idejas autors Renārs Sproģis ar radošo komandu – Kristu Burāni, Mārtiņu Eihi, Rūdolfu Baltiņu un Jolantu Sausiņu.
"Visas dienas garumā Cēsis būs piepildītas ar dažādiem notikumiem, un gribētu apgalvot, ka
tā patiešām būs svinību diena, kurā gan lieli, gan mazi cilvēki atradīs sev kaut ko interesantu un nozīmīgu – gan domājot par vēsturiskiem jautājumiem, gan arī to, kas ir vērtīgs šodien, kāpēc mēs kā brīva un neatkarīga valsts spējam pastāvēt un kas tad ir tās vērtības cilvēkiem, kuri gatavi joprojām cīnīties par šo valsti un tās neatkarību," atklāj Krista Burāne.
"Sāksim pulksten vienpadsmitos, kad Cēsīs ieradīsies Latvijas un Igaunijas prezidenti, ar nelielu notikumu pie Cēsu stacijas ar nosaukumu "Par kopības spēku" - jo tā ir viena no lielajām tēmām, par kuru mēs runāsim visas dienas garumā. Par to, ka, tikai pateicoties labajiem kaimiņiem - igauņiem -, Cēsu kaujas tika uzvarētas."
Iedziļinoties vēsturē pirms simt gadiem – kāds cēsnieks īsti bija toreiz un kāds viņš ir tagad?
"Pirms simt gadiem Cēsu iedzīvotājs, no vienas puses, bija laimīgs par to, ka beidzies sarkanais terors un ka boļševiki no Cēsīm ir izdzīti, bet, no otras puses, protams, ka nesapratne, šaubas un neziņa par to, kas notiek apkārt, bija ļoti liela,” stāsta Burāne.
"Tajā brīdī, kad Landesvērs ienāca Cēsīs, daļa cēsnieku viņus sagaidīja kā atbrīvotājus, bet daļa jau nojauta, ka šobrīd Landesvērs vairs nav Latvijas armijas sabiedrotais, bet nolēmis kļūt par savu mērķu īstenotāju un cīnīties pret tobrīd tikko tapušo Latviju. Ļoti interesantas ir Pētera Dzirkaļa dienasgrāmatas, kas dienu no dienas apraksta notikumus jūnijā Cēsīs. Tur var redzēt, kā mainās armija, kā pilsētnieki ļoti uzmanīgi seko līdzi tam, kur armija ir ienākusi, kā uzvedas. Viņš apraksta to, ka vācu armija bijusi savā ziņā dezorientēta, jo tā uzskatīja, ka cīnās pret boļševikiem, nevis pret latviešiem, un viņu motivācija nebija tik liela kā latviešu puišiem, kuri cīnījās par savu zemi. Vēl viņš apraksta to, ka vācu armijai deva pastiprināti dzert alkoholu vai mēģināja izklaidēt ar mūziku un rīkot balles, lai viņiem kaut kā to garu uzturētu. Bet vienlaicīgi viņam ir arī vienkārši ieraksti par to, ka, piemēram,
20. jūnijā Cēsīs beidzot ir ievesti citroni, kuri izpirkti ļoti īsā laikā, jo tas bijis sarkanā terora laikā neiespējams gardums..."
Bet kas īsti cēsniekus atšķīra no mūsdienu ļaudīm? "Tas, kas viņus atšķīra no mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem, – lielākā daļa no viņiem ticēja, ka Latvijas valstij jābūt brīvai valstij un ka mums jāspēj ziedot kaut kas ļoti būtisks, lai šī brīvība pastāvētu. Manuprāt, šis atgādinājums šobrīd ir nepieciešams, un mēs arī mēģināsim šo stāstu stāstīt.
Jo ticība savai valstij, šķiet, ir sašķobījusies. Un arī brīvības sajūta ir sašķobījusies. Un man liekas, ka šai izjūtai ir jāatgriežas un jāsaprot, ka tikai brīvi cilvēki spēj noturēt brīvu valsti."
Igaunijā Cēsu kauju datumu atzīmē kā svētku datumu. "Tas ir arī viens no mūsu uzdevumiem – ar šo dienu atgādināt, ka no1921. gada Cēsu kauju diena Latvijas kalendārā tika ierakstīta kā svinama diena, un šajā statusā atradās līdz 1934. gadam, kad Ulmanis ar autoritatīvu lēmumu to no kalendāra izsvītroja. Man šķiet, ka vajadzētu atgriezties pie tā, un 22. jūniju - dienu pirms Jāņiem – atkal iezīmēt ar prieka uzvaras krāsu un svinēt to nevis kā piemiņas dienu, bet tiešām kā Uzvaras svētku dienu, atkal un atkal atgādinot par to, ka cīņas, ko mēs izcīnījām pirms simt gadiem, varam noturēt tikai tad, ja cīnāmies katru dienu, mēģinot uzvarēt. Un apliecināt spēku, kas mūsos, lai uzvara nāktu arī tagad."
