Sadaļas Sadaļas

Restaurētas durvis un dāvātas ērģeles – Augstkalnes-Mežmuižas baznīcas atjaunotne

Augstkalnes-Mežmuižas luterāņu dievnams Tērvetes pusē Baznīcu nakti sagaida ar svaigi restaurētām vairāk kā divsimt gadus senām durvīm.  1648. gadā celtajai baznīcai sakārtota fasāde, tā atguvusi uz Rundāli aizvestos kokgriezumus un pērn dāvinājumā saņēmusi ērģeles – tās skan, aicina un apliecina atdzimšanu.

Sakrālais mantojums

Lai saprastu, cik dažādi mēdz būt Latvijas dievnami un to materiālās saglabāšanas process, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde uzsāk rakstu ciklu par sakrālo mantojumu – par to, kāda ir situācija sakrālā mantojuma saglabāšanā un uzturēšanā, par finansējuma programmu un kopējo sakrālā mantojuma nozīmi. Ciklā izcelti dievnami, kas valstisko atbalstu saņēmuši, kas stāv gaidīšanas rindā un kas par tādu pat nav dzirdējuši.

“Ir izdarīts milzīgs darbs,” atzīst draudzes priekšnieks Edvīns Beržinskis, kuru uz baznīcu vēl dziļos padomju laikos kā bērnu atvedis tēvs – draudzes kasieris. Ģimene vairākās paaudzēs dzīvo Bukaišos, ir šī leišmales novada patrioti un ilgus gadus arī draudzes locekļi.

“Kā bērnu baznīcā mani visvairāk piesaistīja ērģeles. Maz klausījos un sapratu, ko saka vīrs melnajā uzsvārcī, bet mūzika gan fascinēja,” atzīst vīrs, kurš bijis gan kolhoznieks un inženieris padomju laikā, gan zemnieks mūsdienās. Beržinska kungs atminas kādus bērnības Ziemassvētkus, kad nav paņemts uz baznīcu un ļoti piktojies. Kad tēvs atnācis, tad teicis: “Labi gan, ka nebiji līdzi, ciema partijas priekšniece stāvēja pie baznīcas vārtiem un uzmanīja, kas pats nāk, kas bērnus ved, – kakls uz visām pusēm staipījās.” Viņas modrā acs saskatījusi ikvienu, un visiem “tumsoņām, kas bērnus maitā baznīcā” vēlāk klājies grūti. Pamazām padomju ideoloģija un birokrātija panākusi, ka dievnams septiņdesmito gadu beigās pārtraucis darbību – uzlikti tik lieli nodokļi, ka saujiņa atklāti ticīgo tos nav spējusi nomaksāt.

Augstkalnes-Mežmuižas luterāņu baznīca

Deponē savus pildiņus

“Gluži piesmiet baznīcu nesanāca, tā vienkārši bija slēgta, bet altāris, kancele un balkona pildiņi kā izcils 17. gadsimta kokgriezumu paraugs nokļuva Rundāles muzejā,” stāsta ilggadējais draudzes priekšnieks. Ticīgie savu īpašumu atguvuši jau astoņdesmito gadu beigās, bet ēkas stāvoklis bijis ļoti bēdīgs – neatliekami bija nepieciešami gan konstruktīvi, gan vizuāli uzlabojumi. Atmodas un tam sekojošā pacēluma gaisotnē atjaunotā draudze uzsāka darbu.

Pateicoties tam, ka vēl nebija pieņemts likums par muzeju krājumu neaizskaramību, baznīcai izdevās no Rundāles atgūt savu oriģinālo altāri un kanceli, kas tika uzstādīti sākotnējā vietā.

Tā kā balkons vēl bija remonta stadijā, tad pildiņi tobrīd netika paņemti. Kad iekšdarbi bija pabeigti, likumdošana jau bija muzeju pusē – krājuma priekšmeti to sākotnējiem īpašniekiem vairs netika atgriezti. Tagad savus pildiņus draudze no muzeja deponē jeb aizņemas uz laiku. Lai arī situācija ir atrisināta, draudzes priekšnieks neatzīst, ka tā ir pareiza prakse, – “mūžu mūžos tie piederējuši baznīcai, bet nu izrādās, ka valsts manta!”

Astoņdesmitajos gados no Augstkalnes-Mežmuižas baznīcas aizceļojušas arī ērģeles. Tās aizvestas un uzstādītas Krāslavas katoļu baznīcā, kur dievlūdzējiem skan arī šobrīd.

Augstkalnes-Mežmuižas luterāņu baznīcas iekšskats

Ziedojumu spēks

“Pirmā draudzes priekšniece remontu sāka ar to, ka tornim tika uzlikts skārda jumts. Tad pamazām sākām un darījām visu pārējo – tornim salabots karkass, visai baznīcai uzlikts jumts, renovēti griesti, nokrāsotas ārsienas,” remontdarbu uzskaitījumu veic Edvīns Beržinskis. Viņam īpašs prieks ir par ērģelēm, kas uz šo baznīcu atceļojušas no Zviedrijas. Tas noticis, pateicoties nu jau aizsaulē esošā Modra Čekstera pūliņiem – viņš organizējis ziedojumu vākšanu, labdarības koncertus (uzstājās pat Renārs Kaupers un Kaspars Zemītis, jauniešu koris “Balsis” Inta Teterovska vadībā), piesaistījis baznīcai ērģelnieka Jāņa Kalniņa uzmanību, līdz svētīgais darbs vainagojies ar panākumiem.

Tagad ērģeles priecē dievkalpojumu apmeklētājus un gaida viesus Baznīcu naktī – 29. maijā, kad no pulksten 19.00 līdz 20.00 būs svētbrīdis ērģeļu mūzikas pavadībā.

Ērģeles baznīcai uzdāvinātas pagājušajā gadā, bet par saziedotajiem līdzekļiem bijusi iespējama to transportēšana, uzstādīšana un skaņošana.

“Pagājušajā vasarā bijām aizbraukuši uz Krāslavu paklausīties arī savas ērģeles – bija ļoti aizkustinoši,” atzīst draudzes priekšnieks, kam šīs skaņas saistās ar bērnības atmiņām.

Augstkalnes-Mežmuižas luterāņu baznīcas ērģeles

Taujāts par baznīcas atjaunošanas finansiālo pusi, Beržinska kungs uzskaita bez vilcināšanās – vispirms ir ienākumi no baznīcas zemes iznomāšanas, tad novada lielo zemnieku ziedojumi, draudzes locekļu un citu labvēļu devums, bet pamatā – Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) un Tērvetes novada pašvaldības atbalsts. “Kas ziedo tūkstoti, kas simtus, kas desmitus vai mazāk, – par visu esam pateicīgi un liekam lietā”. Attiecībā uz institūcijām, lielākie atbalsta devēji remonta darbiem ir pašvaldība un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Lai arī summas nav lielas, šis finansējums ļāvis darbus darīt pakāpeniski, pārdomāti un saskaņoti. Tādā veidā kopš 2015. gada notikusi fasādes un konstrukciju atjaunošana: vispirms NKMP 4000 eiro, lai sienas sagatavotu krāsošanai, tad 7500 eiro baznīcas torņa protezēšanai un logu atjaunošanai, tad 3400 eiro zvanu torņa segumu un siju restaurācijai. Paralēli citi avoti un citi paveiktie darbi, līdz baznīcas 370 gadu jubileja 2018. gadā nosvinēta jau teju pavisam atjaunotā dievnamā, un divi klātesošie bīskapi – Hanss Jensens, Pāvils Brūveris – bijuši patīkami pārsteigti.

Diskusijas par restaurāciju vai remonta darbiem, protams, ir bijušas, jo licies – varbūt jauni, moderni risinājumi būtu labāki? Vienkāršāki? Ātrāk izpildāmi? Lētāki?

Tomēr nācies būt dialogā ar NKMP speciālistiem un restauratoriem, kas pierādījuši autentiskās substances pārākumu.

Durvis ar senu stāstu

Šīs baznīcas galvenās ieejas ārdurvis izgatavotas 18. gadsimta beigās no masīvas priedes koka. Sākotnēji abas vērtnes bijušas iestrādātas baznīcas torņa ailas dziļumā un vērušās uz iekšpusi, bet 19. gadsimta otrajā pusē tika izpildīts rīkojums par ugunsdrošības pasākumiem un durvis tika pārceltas uz ailas ārpusi. Kopš tā laika, atrodoties torņa fasādē, tās vairāk bija pakļautas ārējo apstākļu nelabvēlīgajai iedarbībai.

Pirmais nopietnais remonts tika veikts 1929. gadā. Sākotnējie skujiņas rakstā liktie apšuvuma dēļi tika noņemti un jaunie uznagloti horizontāli. To apliecina gan restaurācijas procesā atklātie pirmo dēļu atspiedumi, gan ar zīmuli veiktais uzraksts “1929. gada 10. septembris” viena apšuvuma dēļa iekšpusē.

Durvju atkārtota atjaunošana 2020. gadā bijusi kritiski nepieciešama, jo gandrīz simts gadu laikā tās bija vēl stiprāk bojātas un strauji tuvojās sabrukšanas stadijai. Īpaši smagi bija cietusi abu vērtņu ārējā apšuvuma daļa, kuras virsmu bija bojājuši laika apstākļi – līdz tādai pakāpei, ka izdrupumu vietu nācās nosegt jau ar iekšpusē pienaglotu dēli. Cietuši bija arī pamatklāja vecie, 18. gadsimta dēļi, kuru bojājumu dēļ vērtnes lielā mērā bija zaudējušas savu konstruktīvo noturību.   Dramatiskā stāvoklī bija arī vērtņu apdare. Robustais vairākslāņu krāsojums jau deformēja pašus dēļus, daudzviet klājums bija saplaisājis un sadalījies, vietām tas visā biezumā bija atdalījies no koka un veidoja dziļus izdrupumus.

Gandarījums acīm un aicinājums lūdzējiem

Restaurācijas procesā iespēju robežas ir saglabāti gan 18. gadsimta, gan 1929. gadā veiktā remonta oriģinālie dēļi, tomēr, lai nodrošinātu durvju konstruktīvo stiprību, daļa visvairāk cietušo tika aizstāti ar jauniem. Darbus beidzot, abas vērtnes tika trīs kārtās nokrāsotas ar lineļļas krāsu tādā tonī, kas precīzi atbilst 1929. gada krāsojumam. Durvīm tika saglabātas esošās viras un slēdzene.

“Bieži vien gadās, ka daļa vēsturisko namu, dievnamu īpašnieki un pārvaldītāji nemaz neapzinās vērtību tādām pašsaprotamām lietas kā durvis un logi.

Pavirši nonievājot šķietami vienkāršās formas vai gluži pretēji – aizraujoties ar dažādiem profiliem un citiem elementiem greznotām durvīm, logiem, autentiskos izstrādājumus nodēvē par “old school” un cenšas aizstāt ar mūsdienu funkcionālajiem PVC izstrādājumiem. Taču ikkatrs būvelements var pastāstīt kādu daļu no ēkas vēstures! Šoreiz bijām patīkami pārsteigti par 1929. gada meistaru ar zīmuli rakstīto datējumu uz apšuvuma dēlīša. Tagad, parakstot savu veikumu, droši varam apgalvot, ka durvis kalpos vēl 100 gadus,” darbus nobeidzot, stāsta restaurācijas uzņēmuma vadītājs Jānis Ceplis.

Augstkalnes-Mežmuižas luterāņu baznīcas iekšskats

Arī NKMP Zemgales reģiona nodaļa slavē SIA “Intarsija”  darbu un atzīst, ka restauratori Edgars Ruks, Rolands Novickis un Jānis Ceplis strādājuši pēc augstiem profesionāliem standartiem. Viņu restaurētās durvis ir gandarījums acīm un aicinājums ik vienam apmeklētājam – gan ikdienas lūgšanās, gan ''Baznīcu naktī'', gan garām braucot un iepazīstot Latvijas sakrālo mantojumu.  Šobrīd, kad darbs ir paveikts, gandarītas ir visas iesaistītās puses – draudze, restauratori un mantojuma sargi. NKMP finansiāli atbalstījusi šī 17. gadsimtā celtā dievnama fasādes atjaunošanu, bet durvju restaurācija notikusi par Kultūrkapitāla fonda finansējumu.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt