Kā vēstīts, no 27. līdz 30. maijam Rīgā norisinājās 10. Baltijas valstu restauratoru triennāle „Līdzsvaru meklējot: saglabāšana, izmantošana, restaurācija”, kurā restaurācijas nozares pārstāvji diskutēja gan par atsevišķiem mākslas, reliģijas, vēstures un arhitektūras pieminekļiem, gan par kompleksiem objektiem un krājumiem.
Šogad triennālē bija apmēram 250 klausītāju un 25 referenti,” stāsta Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētāja Dace Čoldere.
Savos darbos referātu autori piedāvāja rast līdzsvaru starp zinātnisko pētniecību, praktisko restaurāciju, objektu pieejamību, izmantošanu, saglabāšanu un inovācijām zinātnē. Ar referātiem uzstājās pētnieki (vēsturnieki, mākslas zinātnieki, fiziķi, biologi u.c.) no Baltijas valstīm, Itālijas, Serbijas, Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Grieķijas.
Mūsu aktualitāte, protams, ir tas, kas noticis Latvijā. Gan neveiksme ar Rīgas pili, gan jaunie lielie restaurācijas objekti,” stāsta restaurācijas ķīmiķe Indra Tuņa. „Tad – restauratoru darbs, kas saistīts vairāk ar muzeju eksponātiem un kustamo kultūras mantojumu.”
Tuņa norāda, ka pēdējos gados restauratoru darbs balstās uz trīs lietām. Pirmkārt, darbā ar objektiem uzkrātās zināšanas. Otrkārt, tehnoloģiju attīstība. Treškārt, sadarbība.
Mēs sadarbojamies ne tikai savas valsts ietvaros. Mēs esam sākuši sadarboties ar kaimiņvalstīm. Starptautiskos projektos arī ar tālākām valstīm - Serbija, Portugāle, Grieķija... Rietumeiropa jau ir pilnīgi kā norma lielos projektos,” uzsver restauratore.
Vērtējot Latvijas restauratoru kapacitāti, Tuņa norāda, ka Latvijā ir ļoti laba līmeņa restauratori, augsta līmeņa fiziķi, ķīmiķi, arheologi, numismāti – visu veidu speciālisti.
Ar cilvēku resursiem mums viss ir kārtībā,” teic restauratore.
Jautāta, ar ko mums nav viss kārtībā Tuņa skaidro, ka trūkst centra, kurā visi restauratori varētu satikties.
"Būtu jāizveidojas tādai lielai iekšējai struktūrai – restaurācijas institūtam vai centram, kurā faktiski notiktu rūpēšanās par kultūras mantojumu,” uzskata restauratore.
Mēs dodam viņiem [restauratoriem] iespējas satikties,” Latvijas Restauratoru biedrības lomu skaidro Čoldere, „bet mēs jau nevaram atrisināt jautājumus, kas ir saistīti ar iekārtām, laboratorijām.
"Mums ir vairāk vai mazāk brīnišķīgas darbnīcas muzejos, bet tām nav tāda kapacitāte, lai varētu izpildīt kādus ārpakalpojumus un veikt lietas, kas nepieciešamas ne tikai vienam muzejam, bet arī citiem. Tā ir mūsu problēma,” turpina biedrības vadītāja.
Triennāles laikā restaurācijas profesionāļi un eksperti ir nonākuši pie atziņas, cik nozīmīga ir sadarbība - starp restauratoriem, objektu izmantotājiem un īpašniekiem un citām iesaistītajām pusēm. Tāpat svarīga ir sabiedrības izpratne un iesaiste objektu saglabāšanas darbā.
Lai redzētu un izprastu bieži vien nemanāmo restauratoru darbu, Čoldere aicina visus, kurus interesē restaurācija, apmeklēt Latvijas Restauratoru biedrības veidoto izstādi “Atdzimšana”, kas skatāma Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās līdz 27.jūnijam.
Baltijas valstu restauratoru tikšanās aizsākās 20.gadsimta 80.gados un tās notiek reizi trijos gados – Tallinā, Viļņā, Rīgā.
Nākamā restauratoru tikšanās pēc trijiem gadiem paredzēta Tallinā.
"Parasti [konferenču] tēmas tiek izvēlētas vispārīgas," skaidro Čoldere, kā piemēru minot 2. restauratoru konferenci, kura bija veltīta baroka mākslas restaurācijai. Ņemot vērā to, ka daudzi restauratori neiekļaujas šādā stilu tematikā, turpmāk tiks izraudzītas tēmas, lai visi restauratori varētu risināt savas problēmas.
