- Apkārtnes iedzīvotāji: kurš cits, ja ne mēs?
- Apbedīti desmitiem tūkstošu rīdzinieku
- Bronzas skulptūras, jūgendstila sētiņas, greznotas kapenes
- Pazudusī greznība
- Cauri kapiem izbūvēja ielu
- Kopj sev tuvu dižgaru piemiņu
- Kapu uzturēšanai baznīcai naudas nav
- Vēlas pārņemt un sola sakopt dome
Apkārtnes iedzīvotāji: kurš cits, ja ne mēs?
„It kā te esot braucis celiņa tīrītājs, bet man tas izskatījās nepieņemami, tāpēc es pa ceļam jau sāku grābt,” Lielās talkas rītā ar slotu rokā saka skolotāja Sigita Mālmane, viena no daudzajām apkārtnes iedzīvotājām, kas Lielajā talkā izvēlējusies sakopt Lielos kapus. Viņa gan to dara regulāri.
Mālmanes kundze brīvprātīgi kopj arī Krišjāņa Barona kapavietu, jo ne baznīca, ne pilsēta to nedara.
„Internetā lasīju, ka šis ir luterāņu baznīcas īpašums, bet viņiem nav līdzekļu, un tā viss stāv uz vietas. Bet vai nevar kaut ko darīt?” viņa jautā. Un tieši šis jautājums Sigitu Mālmani ar domubiedriem apvienojis entuziastu grupā „Lielo kapu draugi”.
Kopš pērnā rudens vairāki desmiti „Lielo kapu draugu” regulāri pulcējas talkās, lai attīrītu no sūnām senos pieminekļus, sakoptu celiņus, izmēztu grabažas.
„Tā vietā, lai sēdētu internetā un rakstītu komentārus, ka neviens neko nedara un ka visiem šī teritorija ir vienaldzīga, mēs ar savām darbībām rādām, ko vajadzētu darīt.
Ja katrs cilvēks izies vismaz 2-3 reizes gadā un palīdzēs šo teritoriju iztīrīt, mēs arī panāksim, ka šī vieta būs smuka. (..) Ir jāmēģina piesaistīt cilvēkus, lai viņi šeit nāk un saprot, kas te notiek un kādas vērtības šeit. Es runāju par mūsu vēsturi, par visu to informāciju, ko mēs pamazām aizmirstam,” saka restaurators Andrejs Ļebedevs, viens no „Lielo kapu draugu” kodola.
„Cilvēki brauc uz Itāliju skatīties arhitektūru, bet šeit ir tādas vecās kapličas, kas tikai prasa roku darbu, bet iet postā! Mēs visi te esam apkārtnes iedzīvotāji, un kurš gan cits, ja ne mēs?” piebilst grāmatu izdevēja Anta Lapsiņa.
Latvijas Radio radīja pirmo interaktīvo karti, kurā apskatāmas dabā atrodamās dižgaru kapavietu atrašanās vietas, apraksti un fotogrāfijas:
Apbedīti desmitiem tūkstošu rīdzinieku
Īss atskats Lielo kapu garajā un sarežģītajā vēsturē – toreizējos Pilsētas kapus izveidoja 1773.gadā, kad mēra epidēmijas dēļ Krievijas impērijā tika aizliegts mirušos pēc viduslaiku tradīcijas apglabāt baznīcās un to tuvumā. Kapsētas bija jāveido vismaz divus kilometrus no pilsētas vārtiem. Tas ļauj aptvert, cik Rīga kopš tā laika ir izaugusi.
„Šeit bija smilšu kāpas un priedītes, nevienas mājas. Tur, tālumā, var redzēt sarkanu ķieģeļu sienu ar durtiņām – šajā vietā bija visvecākā izvadīšanas kapliča,” rāda Gunārs Ārmanis, aizrautīgs Rīgas vēstures pētnieks un savulaik ilggadējs būvvaldes pieminekļu aizsardzības eksperts.
Esam atnākuši līdz pazīstamajam dzejnieka Andreja Pumpura kapam Klusās ielas malā.
Ārmaņa kungs rāda 1970.gadu karti ar uzrakstu „Lielie kapi. Arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļu novietnes plāns”.
„Paskatieties, kādi te ir uzvārdi! Hartknofs, Fītinghofs, Broce, Vērmans, Hūns, Krišjānis Valdemārs, Dinsberģis, Barons, Bokslafs, Felsko…” viņš sauc un sauc uzvārdus, kas sarindoti apmēram 40 gadus senas papīra kartes stūrī. Un tie ir tikai daži no desmitiem tūkstošu rīdzinieku, kas šeit apbedīti pusotra gadsimta laikā.
Dodamies iekšā Lielo kapu senākajā daļā. Mūsu mērķis ir apstaigāt kaut dažas no daudzo dižgaru atdusas vietām vēsturiskajā kapsētā, kuras atrast prot vien retais.
Sākam ar arhitektu Vilhelmu Bokslafu. „Bokslafs – tie ir Čiekurkalna ūdenstornis, Mākslas akadēmija, Jaunmoku pils, Mālpils muiža… Bokslafs ir viens no pirmajiem, kas ļoti daudz darījis pieminekļu aizsardzības jomā, lai Vecrīgas veco ēku detaļas neiznīcinātu, bet iemūrētu kaut kur pagalmos,” arhitekta devumu Rīgai uzskaita Gunārs Ārmanis.
Bronzas skulptūras, jūgendstila sētiņas, greznotas kapenes
Līdz vairumam pieminekļu jābrien pa čaukstošu pērno lapu segu. Tie atrodas atstatu no asfaltētajiem celiņiem, ko Lielajos kapos iekārtoja pagājušā gadsimta 60.gados, kad sāka to pārveidi par memoriālo parku.
„Tagad Eiropā nepārtraukti nāk informācija par Ziemeļāfriku, bet, redziet, te guļ cilvēks – rīdzinieks un baltvācietis Georgs Švēnfurts, kurš 18.gadsimta 70.-80.gados bija vairākās ekspedīcijās Āfrikā. Pa Nīlu, līdz Kongo, līdz kanibālu un pigmeju ciltīm…
Un iedomājieties, tas ir tikai viens no tūkstošiem un tūkstošiem tādu personību, par kuru neviens varbūt pat neinteresējas. Te, augšā [uz pieminekļa postamenta], bija skaista bronzas sfinksa kā Ēģiptē. Tagad tas ir viens no simtiem krāsaino metālu, kas ir pārvērsti naudā…” Ārmanis atklāj vēl kādas kapavietas stāstu.
Bagāto rīdzinieku ģimenes saviem aizgājējiem izvēlējās labāko – bronzas skulptūras un piemiņas zīmes, smalkas jūgendstila sētiņas, bagātīgi greznotas kapenes. Tādas liecības glabā seni zīmējumi un fotogrāfijas, jo līdz mūsdienām saglabājušās vien retas detaļas. Daudzi kapakmeņi ir zuduši vai aizvesti projām.
Apbedīšanu te pārtrauca 50.gadu beigās, un arvien vairāk kapavietu ieauga zālē un sūnās.
„Tad, kad bija pavisam liels kauns, tad uz 1985.gadu ķērās pie Barona, Brīvzemnieka un Pumpura [kapavietu] sakārtošanas. Starp citu, tas bija Rubika laikā. (..) Vēl varu jums parādīt [Reinholdu] Šmēlingu – ziniet, viņam ir tās sarkanbrūnās skolas, slimnīcas… Šmēlings bija cilvēks, kas pilsētas galvenā arhitekta postenī bija visilgāk. Kādus 37 gadus, līdz Pirmajam pasaules karam,” Gunārs Ārmanis turpina stāstu par Lielo kapu dižgariem.
Pazudusī greznība
Ceļā uz Šmēlinga pieminekli pie Augšāmcelšanās baznīcas apstājamies pie pieminekļa Jēkabam Duburam – aktierim, režisoram un latviešu skatuves runas mākslas pamatlicējam. Par viņu zina stāstīt Rīgas pieminekļu aģentūras priekšnieks un Rīgas Latviešu biedrības vadītājs Guntis Gailītis.
„Viņš ir dzimis un miris tajā pašā gadā, kad Janis Rozentāls. Viņš ir latviešu aktieris, operdziedātājs, Rīgas Latviešu teātra direktors un aktīvs sabiedrisks darbinieks. Es tikai domāju, kur tie teatrāļi palikuši? Šogad taču viņi piešķīra Dubura balvu Ainai Matīsai… Nē, nu nav no sliktākajiem, bet…” Gailītis rāda uz pieminekļa zudušo bronzas bareljefu.
Līdzīgs liktenis piemeklējis daudzas kapavietas. Turpat netālu esošā būvuzņēmēja un „Berga bazāra” autora Kristapa Berga kapavietas atjaunotāji savulaik paši bija spiesti vērtīgās detaļas demontēt, jo aptvēra, ka citādi tās tūdaļ aiznesīs.
Iepretim šim piemineklim pavisam pieticīgs stāv Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda kapa piemineklis. „Slaveni uzvārdi ir, bet Nobela prēmijas laureāts Ostvalds Lielajos kapos ir vienīgais,” spriež Gunārs Ārmanis.
Cauri kapiem izbūvēja ielu
Kopā ar vairākiem Lielo kapu apkārtnes ļaudīm esam apgājuši jau krietnu apli un tuvojamies Senču ielai, ko tieši cauri Lielajiem kapiem izbūvēja 60.gadu beigās, iznīcinot daļu apbedījumu un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas.
„Viņā pusē ir Folcs un Broce, pie tiem arī gribētos aiziet. Tad jāiet pāri ielai,” vedina mūsu gids.
Senču ielas šajā pusē paliek kapavietas gleznotājam un modernisma aizsācējam Latvijā Jāzepam Grosvaldam, Latvijas Universitātes mecenātam Kristapam Morbergam, Rīgas mēram Džordžam Armitstedam, kura vadībā Rīga uzplauka un pārvērtās 19. un 20.gadsimta mijā, žurnālistam un Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim un vēl daudziem.
Pāri drudžainajai Senču ielai dodamies pie tēlnieka Augusta Folca.
„Mans mīļais tēlnieks, kurš 50 sava mūža gadus ir atdevis Rīgai. Iedomājieties, 50 gadus atdot pilsētai! Kad mēs ejam pa centru, visskaistākās nimfas un varenākie Atlanti, kur vien jūs redzat, pārsvarā tas ir Folcs,” stāsta Ārmanis. Viņš atklāj, ka tēlnieks sevi iemūžinājis arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontonā, pa labi no centrālās tēlu grupas, kur redzams bārdains vīrs ar āmuru. Folca firma veidoja muzeja kolonnas, kāpnes un visus skulpturālos elementus.
Turpat netālu atdusas Baltijas pētnieks, etnogrāfs un gleznotājs Johans Kristofs Broce.
Kopj sev tuvu dižgaru piemiņu
Jēkaba kapu daļā apglabāts arī pirmais profesionālais latviešu arhitekts Jānis Baumanis un virkne citu ievērojamu personību, ko blakus esošā Rīgas Kristus draudze rūpīgi dokumentējusi ar baltām plāksnītēm un aprakstiem četrās valodās. „Šis tiešām ir paraugs, kā izturēties pret kapavietām. Draudzei gods un slava,” vērtē Gunārs Ārmanis.
Nelielu daļu kapavietu Lielajos kapos apkopj draudzes, dažas uztur piederīgie. „Lielo kapu draugi” uzņēmušies krustvecāku lomu sev tuvu dižgaru piemiņas kopšanai. Piemēram, Eiropas kustības Latvijā vadītājs Andris Gobiņš rūpējas par Kārļa Mīlenbaha un Marģera Skujenieka kapa un piemiņas vietām, Radio kora dziedātāja Gundega Krūmiņa – par komponistu Nikolaju Alunānu.
Staigājot satiekam Rīgas Tehniskās universitātes ilggadēju darbinieci, tagad pensionāri Liliju Zikmani. Viņa te regulāri kopj Rīgas Politehniskās augstskolas dibinātāju un profesoru kapavietas. Viegli neesot.
“Jo šeit jau nekas netiek darīts. Kapi ir pamesti pilnīgi novārtā, tāpēc te ir ļoti grūti strādāt. Ūdens nav, nesam no mājas. Puķītes iestādījām, nav ar ko aplaistīt. (..) Šeit mums ir arhitektūras profesors Hilbigs, te – mehānikas profesors Lovess, dibinātājs Nauks. Tālāk – vēl divi kapi. (..) Es visu laiku par Lielajiem kapiem ļoti pārdzīvoju. Šeit ir tik ievērojami cilvēki paglabāti. Nu kaut vai Armitsteds – viņam ir muzejs Jaunmoku pilī, skulptūra pie operas, bet te – suņu parks...”
Kapu uzturēšanai baznīcai naudas nav
Lai aprunātos ar Lielo kapu zemes īpašniekiem, Latvijas Radio devās uz Latvijas Evaņģēliski luteriskās draudzes (LELB) virsvaldi Vecrīgā, namā, kur savulaik strādājis arī Lielajos kapos apbedītais Johans Kristofs Broce.
„Mēs veicam minimālos uzturēšanas darbus – daudzmaz uzturam kārtībā celiņus, vismaz reizi vasarā visu nopļaujam, ziemā notīrām sniegu,” uzskaita LELB virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš.
Milzīgās teritorijas labākai uzturēšanai gan baznīcai naudas nav. "Kā mums veicas, tā veicas... Reizēm jau arī kādus sodus saņemam, kad nav kārtības. Bet tas ir tas, ko mēs šobrīd varam atļauties,” atzīst Ganiņš.
Viņš gan atkārtoti uzsver, ka luterāņu baznīcai pieder tikai Lielo kapu zeme, nevis apbedījumi. Un šo kapu kopšana nav tikai baznīcas, bet visas tautas lieta.
“Protams, ja runājam par kapiem, mēs vienmēr uzsveram, ka tā ir radinieku lieta. Žēl, ka šiem izcilajiem cilvēkiem vairs nav radu. Lai gan mums ir informācija, ka daudziem tomēr ir. Tā kā nevar teikt, ka tā nevarētu teikt, ka tā ir tiki Baznīcas lieta. Bet mēs vēl jo vairāk tāpēc esam procesā, lai šo jautājumu risinātu," saka Ganiņš.
Baznīca un pilsēta jau gadiem nav spējusi vienoties, ko iesākt ar Lielajiem kapiem. Atdāvināt lielo teritoriju pilsētai Baznīca negribēja, bet pirkt vai mainīt nevēlējās pilsēta, jo Baznīcas prasītā cena bija pārāk augsta.
Vēlas pārņemt un sola sakopt dome
Taču izskatās, ka nupat gaidāms pamatīgs pavērsiens.
„Plāns ir sekojošs: pilsēta ir gatava piedāvāt Baznīcai citu zemes gabalu apmaiņā pret Lielajiem kapiem,” Latvijas Radio atklāj Rīgas mērs Nils Ušakovs ("Saskaņa").
Viņa vadītajai pašvaldībai līdz šim pārlieku nav sekmējies pašai ar savu kādreizējo vadītāju kapavietu kopšanu Lielajos kapos, bet tagad ūdens sakustējies. Jāsecina, ka diskusijās par īpašuma vērtību izdevies rast kompromisu.
Ušakovs stāsta, ka Lielo kapu īpašumtiesību jautājumu vairākkārt pārrunājis ar arhibīskapu Jāni Vanagu un Baznīcai šis piedāvājums būs jāizvērtē. „Tā ir arī tai skaitā mana pozīcija, ka mums vajadzētu to pārņemt. Jo tur ir apglabāti cilvēki, kas daudz ir darījuši gan pilsētas, gan valsts labā. Un pašvaldībai vajadzētu uzņemties rūpes par to. (..) Vai tas būs papildu finansējums esošajai [Rīgas Pieminekļu] aģentūrai vai kāda cita struktūra – par to noteikti ir par agru runāt,” atzīst pilsētas galva.
Viņš neslēpj, ka par Lielo kapu lietu pastiprināti likusi domāt arī „Lielo kapu draugu” grupas aktivitāte, sūtot mēram ziņas sociālajos tīklos.
Cik varētu maksāt kapu sakārtošana, pašvaldība gan pagaidām nezina, jo vēl nav vīzijas, ko ar tiem iesākt. „Savest kārtībā būves – tas ir viens. Atgriezt vai neatgriezt, vai kam atgriezt tos kapakmeņus [kas pašlaik atrodas Rīgas pieminekļu aģentūras pārziņā Varoņu ielā]. Skaidrs, ka vajadzēs savest kārtībā arī tās takas. No sākuma vajag pārņemt, lai varētu to plānot,” norāda pilsētas galva.
Uz jautājumu, cik ilgā laikā tas varētu notikt, Ušakovs atbild: „No procedurālā viedokļa apmaiņas process parasti ir līdz gadam. Ja abām pusēm ir vēlme apmainīties.”
Par Lielajiem kapiem gadu gaitā savākts liels daudzums materiālu – to darījis gan šīs reizes radio gids Gunārs Ārmanis, gan arhitekts Eižens Upmanis, vēsturnieks Oļģerts Auns un citi pētnieki. Pašvaldības izaicinājums pēc Lielo kapu pārņemšanas būs spēt tos apgūt, sistematizēt vienuviet un radīt rūpīgā izpētē balstītu vīziju par Lielo kapu nākotni.
