20.gadsimtā Rīga piedzīvojusi vairākus sociālus, politiskus un militārus konfliktus, kuru laikā pilsēta kļuva par patvērumu atsevišķām cilvēku grupām, kas bija spiestas slēpties, un tas bija vienīgais veids, kā izvairīties no vajāšanām vai fiziskas iznīcināšanas. Tas ir stāsts par pagrīdes Rīgu.
Vācu okupācijas laikā vairāk nekā 500 cilvēku riskēja ar savām dzīvībām, lai glābtu režīma vajātos. Viens no viņiem bija Žanis Lipke.
"Žaņa Lipkes stāsts ir ļoti savdabīgs. Viņš īstajā vārdā bija Jānis Jāņa dēls Lipke, dzimis Jelgavā, viņš strādāja ostā. Viņš bija vienkāršs strādnieks ar trīs klašu izglītību," stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Žanis Lipke bija kontrabandists, apsviedīgs šeptmanis, bet pāri visam cilvēks, kuram dzīvību parādā daudzi desmiti. Kara gados abi kopā ar sievu Johannu savā mājvietā deva patvērumu gan ebrejiem, gan padomju izlūkiem, gan no kara bēgošajiem latviešu leģionāriem.
"Tā nacistu propaganda 1941.gadā, kas ienāca par to, ka pie visa ir vainīgi žīdu boļševiki, ka viņus vajag tagad šaut un ka tas viss ir attaisnojams, es domāju, ka tas cilvēkiem, kuriem bija arī ebreju draugi, tas nestrādāja tā vienkārši," norāda Lolita Tomsone. "Sievai Žanis esot pateicis tā: zini, mūs nošaus - vai nu mēs te slēpjam divus vai desmit, vai 20 ebrejus. Vienvārdsakot - jo vairāk, jo labāk."
Sākotnēji savas mājas pagalmā Ķīpsalā Lipke ierīkoja zemnīcu, kas vēlāk pārtapa iespaidīgā bunkurā. Vajāto slēpšanā lieti noderēja arī kontrabandista gados gūtā pieredze.
"Dārzs bija izkaisīts ar tabakas lapām, lai nesaostu suņi, ka cilvēki slēpjas pazemē. Elektrība tika lietota kā signāls. Ja kāds tuvojās vārtiņiem vai nāca dārzā, tad elektrība tika izslēgta, lai cilvēki bunkurā zina, ka viņiem jāsēž klusu. Suņi skraidīja brīvībā. Līdz ar to, ja kāds nāca, tad vienmēr bija attaisnojums - paga, paga, mums vēl suņi jāpiesien, jāpietur," stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore.
Šodien šķiet prātam neaptverami, kā vispār bija iespējams ilgstoši slēpt tik daudz cilvēku. Tomēr vēsture pierāda, ka arī brīdī, kad, šķietami nav izejas, to tomēr var atrast.
"Viņš zināja, kuram iešķiņķot cigaretes, kuram vēl kaut ko, viņš mācēja cilvēkus nolasīt. Bet viņš arī esot reizēm teicis - ir tāda sajūta, ka reizēm viņam esot eņģelis stāvējis klāt, kad lode noiet gar cepuri un viņam netrāpa. Tādas lietas, kad viņi gandrīz iekrīt, bet brīnumainā kārtā tomēr izglābjas," teic Lolita Tomsone.
Lipke ir tikai viens no daudzajiem, kurš pierāda, ka nereti ārvalstu medijos kultivētais negatīvais Latvijas tēls izrādās pavisam greizs.
"Daudzviet tas bija tā: kāds tev atved cilvēku un saka - šī meitene vai puisis visu ir zaudējis un viņam vajag palīdzību. Un cilvēki piekrita, kas ir neparasti. Vismaz kaut kādā mērā tas līdzsvaro to Latvijas tēlu, ka šeit cilvēki ir veikuši tikai kaut kādus varas darbus un slepkavības," norāda Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Pagrīdes Rīgas dramatiskā vēsture atdzīvojusies Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā, kas atvērts apmeklētājiem. Šeit Еiropas kultūras galvaspilsētas programmā arī skatāma izstāde "Pagrīdes Rīga", kas veltīta ebreju glābēju fenomenam Rīgā Otrā pasaules kara laikā. Ar dažādu mediju starpniecību izstāde vēstī par drosmīgiem un pašaizliedzīgiem rīdziniekiem, kuri, riskējot ar savu tuvinieku dzīvību, sniedza patvērumu nacistu režīma laikā vajātajiem ebrejiem.
