Reperis Ozols nemāk lamāties latviski

Latvijas “hiphopa tēvs” reperis Ozols un dzejniece, literāte Inese Zandere droši vien par teksta publisko reprezentāciju zina teju vienlīdz daudz. LTV raidījums “Kultūrdeva” viņus aicina uz sarunu par valodu, Raini, teksta slīpēšanu un latviešu valodas iespējām un problēmām, laikā, kad to turpina iespaidot gan angļu, gan krievu valodas.

Henrieta Verhoustinska: Es ievēroju, ka “Salauztas sirds” klipā tev rokā ir Rainis. Un Rainis ir Ineses Zanderes ļoti mīļš dzejnieks. Vai tev arī ir kaut kas no Raiņa – tāds “tavējais”?

Ozols: Rainis manai komūnai asociējas ar to, ka kādus 15 gadus atpakaļ mani domubiedri, ar ko es kopā sāku muzicēt, viņi diezgan nežēlīgi dragāja kopā šo te akmeni – šo pieminekli, kur Rainis stāv pie Mākslas akadēmijas. Būšu godīgs, es laikam tikai skolas laikā esmu ar to sastapies, bet pēc tam tikai tādā huligāniskā veidā.

Inese Zandere: Bet tagad tev ir vēl lielākas iespējas, jo pie Nacionālās bibliotēkas – tur tagad var pat diviem Raiņiem lekt augumā.

Henrieta Verhoustinska: Kā tu radi savus tekstus? Jo man liekas, ka repā un hiphopā ir ļoti svarīga improvizēšana un, ka tu atstāj tekstu, kāds tas ir, nevis tā slīpē, kā varbūt dzejnieki to dara. Tev ir jāļauj tam brīvi plūst.

Ozols: Nē, tās ir vairākas hiphopa formas. Ir tā saucamais “freestyle” vai “brīvā runa”, kad tu uzreiz saceri uz vietas un tad jau neko nevari atgriezt atpakaļ, jo tas viss jau ir noticis, vēsturiski iegrāmatots zemapziņā. Bet to, ko mēs rakstām iekšā albumos, to, kas paliek ilgtermiņā, un par ko tiek dotas medaļas un tā tālāk – tas viss tiek slīpēts ļoti, ļoti ilgi, ļoti pamatīgi.

Tu vari pie viena teksta atgriezties mēnesi, var pusgadu slīpēt viņu. Vai arī pārrakstīt pa jaunam. Nekādu perfektu formu vai apaļu bumbu neviens mākslinieks pa dienu neuztaisīs – tam aizies laiks.

Tu vari līdzīgu bumbai kādu ģeometrisku figūru uztaisīt, bet ja tu gribi viņu – ne jau gluži perfekti, bet tuvu kaut kādai…

Inese Zandere: Pilnībai.

Ozols: … pilnībai, realizēt, tas nebūs, nē. Ir visādi precedenti, kad tas notiek ļoti ātri, bet tik pat daudz ir precedenti, kad tas var notikt pusgadu.

Inese Zandere: Ģirt, drīkst es tev pajautāšu – es gribēju saprast, vai, piemēram, tās slīpēšanas rezultātā tev ir svarīgi panākt, lai tas gatavais teksta variants, lai viņš tomēr izklausītos tāds dabisks, it kā viņš būtu tapis uz vietas? Vai tas pieder pie formas perfekcijas šajā žanrā?

Ozols: Tas mūzikas žanrs viņš tāds diezgan – savu privāto pieredzi, privāto dzīvi tu dod masās iekšā, un tajā brīdī, ja tu nebūsi līdz galam godīgs vai kaut kā bišķiņ pārspīlēsi to visu, cilvēki to arī jutīs. Īstumu ar sevi un apkārt esošo pasauli nevajag zaudēt nevienā brīdī. Tiklīdz tas ir kaut kāds uzspēlēts, tiklīdz tu saki, ka tev ir ļoti dārga mašīna, bet tu brauc tajā pašā laikā ar trolejbusu – nu, tas ir slikti, jā.

Inese Zandere: Vai otrādi.

Ozols: Vai otrādi, jā. Tas ir tas, ar ko netiek atsevišķi mana mūzikas žanra pārstāvji galā.

Henrieta Verhoustinska: Vai tā valoda, ko tu lieto savos skaņdarbos – vai tā ir tā pati, ko tu lieto ikdienā?

Ozols: Nē, ikdienā es esmu rupjāks. Sarunā ar jums – es jūs nepazīstu – es esmu ļoti piezemēts un neko nevajadzīgu nerunāju. Bet teiksim, ja es esmu kaut kādā darbā vai ar saviem biedriem, un mums ir ātri kaut kas jāatrisina, tad var būt ļoti daudz rupjības.

Inese Zandere: Bet kurā valodā tev ir tie nepieklājīgie vārdi?

Ozols: Protams, man liekas, ka krievu valoda ir perfekta valoda priekš nepieklājīgiem vārdiem.

Inese Zandere: Man ļoti žēl. Būtu beidzot iemācījušies latviski lamāties, būtu baigais pienesums.

Ozols: Nevar salīdzināt krievu valodu un latviešu valodu. Kad mēs sākām repu skaitīt – daudzi teica, ka latviski to nevar izdarīt, jo ir ļoti maz vārdu, viss pietrūkst vai kā. Bet es esmu daudz sekojis arī krievvalodīgajiem hiphopa izpildītājiem – laikam tomēr krievu valodā tās izteiksmes formas ir stipri vairāk. Tas var būt ir tikai pieņēmums.

Bet ja par lamāšanos, tad krievu valoda laikam ir stipri bagātāka.

Inese Zandere: Tas ir ļoti interesants jautājums – tā iespējamība vai neiespējamība kaut ko izdarīt latviešu valodā, it īpaši saistībā ar mūziku, tas nemaz nav tikai par repu. Es savulaik piekritu Baņutai Rubesai atdzejot “Jāzepu un raibo brīnumsapņu mēteli”, kas ir pats pirmais Vēbera mūzikls. Un viņam tas mūžīgais libretists – prasa atpakaļ no latviešu teksta iztulkot uz angļu, lai saprastu, vai ir joki saglabāti, vai viss ir.

Un, protams, es to darīju tieši tāpēc, lai pierādītu, ka latviski to var izdarīt – ar gatavo mūziku, ar atskaņām un saglabājot viņu jociņus.

Ozols: Bet tas ir ļoti grūti, vai ne?

Inese Zandere: Nu, bet, protams! Bet to var izdarīt.

Ozols: Tas ir tikai pacietības jautājums.

Inese Zandere: Un arī valodas izjūtas jautājums. Un ja tagad, piemēram, mēs cīnāmies un karojam par to, lai nebūtu pieņemti tādi Izglītības ministrijas vadošie norādījumi, ka doktoranti drīkst savus darbus rakstīt tikai angļu valodā, lai tie būtu saprotami – mēs cīnāmies tāpēc pretī, ka mēs uzskatām, ka rakstot tos darbus, viņi attīsta zinātnes valodu latviešu valodā. Bez kuras latviešu valoda ir nepilnīga.

Bet reperi un hiphoperi varētu attīstīt to rupjās valodas slāni latviešu valodā, jo tas arī ir vērtīgs.

Ozols: Tieši tā. Galvenais jau – valoda ir valoda, un vienmēr vajag apzināties, kur un kādos brīžos viņa ir jāizmanto. Kuros brīžos viņa ir jācenzē, kur viņa var būt un kur viņa nevar būt. Dotajā brīdī mēs visi dzīvojam tādā pasaulē, kur ļoti spēcīgi ienāk anglicismi. Ja kaut kādi jauni vārdi pēdējos piecos, trijos, divos gados rodas, viņi tomēr pamatā rodas no šīs te saiknes ar internetu. Tu vienkārši angļu vārdus, neteiksim, ka latvisko, bet iedod latvisku skanējumu. Bet ir skaidrs, ka tas nav īsti latviešu vārds.

Inese Zandere: Bet toties pieliek klāt tās galotnes un loka. Es nepateikšu angļu piemēru, bet es noskatījos nesen savas pašas vīra uzņemto filmu “Zobens un zābaki” [dokumentālā filma, 2019. gads, režisors Atis Klimovičs] par zemessargiem apmācībā. Viņiem kaprālis saka tā: “Ļubojā momentā var kaut kas notikt..” Un es saku – no kurienes viņam šāda leksika? Viņš runā krieviski, bet tā dīvaini, ar tām latviešus galotnēm. Un man vīrs paskaidroja – viņš skatās amerikāņu bojevikus, bet krievu valodā. Un tāpēc viņš lieto šādu leksiku. Tajā pašā laikā iesaistot teikumā tā, it kā tie būtu latviešu vārdi ar normālām, lokāmām galotnēm.

Ozols: Man liekas, ka arī Latgalē piemīt šī te krievu vārdu pārveidošana uz latviešu. Ir viena grupa no Latgales, kas arī hiphopu izpilda – tu klausies, dzirdi, ka ir tie krievu vārdi latviskoti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti