Laikmeta krustpunktā

Strauji kāpumi un sāpīgi kritieni, politiski un personiski. Saruna ar Einaru Repši

Laikmeta krustpunktā

Krievijā atceras tos, kas nosmērējušies ar blakus tautas asinīm. Saruna ar Edvīnu Inkēnu

Laiks, kad nav starpkrāsu. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu

Rakstnieks Ēriks Hānbergs: Pasaule beidzot apjēdz, ka Krievija vienmēr ir bijusi varmācīga

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Es apbrīnoju ukraiņu patriotismu un varonību un šausminos par slepkavnieciskumu. Es domāju, ka pasaule tieši tagad sāk apjēgt, kas ir Krievija. Pasaule faktiski ir bijusi un joprojām ir sadalīta divās sfērās – viena, kas veicina demokrātismu, un otra, kuras priekšgalā ir Krievija, kas veicina pakļaušanu," pārliecināts rakstnieks, publicists un žurnālists Ēriks Hānbergs. 

Rakstnieks Ēriks Hānbergs nāk no tās paaudzes, kura jau ir piedzīvojusi karu. Tajā laikā gan rakstniekam tas neesot radījis šausmas, bet šobrīd gan viss ir mainījies – aizvien vairāk pētot un izzinot notiekošo, viņš secina, ka ir svarīgi apzināties un pārtraukt kara šausmas.

"Šis ir laiks, kad nav starpkrāsu, ir tikai divas krāsas – melns un balts.

Jo tuvāk ir šis apdraudējums pasaulē, jo vairāk es atgriežos bērnībā. Toreiz man bija kādi 10 gadi, es piedzīvoju karu, es piedzīvoju mūsu saimniekošanas, manu vecāku māju zaudējumu, es piedzīvoju bēgļu gaitas Kurzemē. Toreiz tā bija zēna romantika," atminas Ēriks Hānbergs. 

Savulaik, kad jau atgriezies Birzgales pagastā, rakstnieks esot pēc mācību stundām devies uz mežu kopā ar citiem zēniem šaut mērķī, kā arī vecākie puiši esot pat pratuši spridzināt mīnas.

"Iedomājieties, ka šie zēni un es, un mani vienaudži, kuriem arī bija noslēptas šautenes mežā, ņem savu šauteni un šauj mērķī. Tagad jo vairāk to atceros, jo lielākas ir manas šausmas par to, kā paši riskējām. Bet šausmas tuvojas tagad, un pasaule cenšas šīs šausmas novērst, saprast un apjēgt. Es arī cenšos apjēgt, kā tas viss ir manas dzimtas, manas tautas, manas Eiropas, manas pasaules kontekstā," vērtē Hānbergs.

Šajā laikā it īpaši rakstnieks turpina papildināt savas zināšanas par vēsturiskajiem notikumiem, un šobrīd daudz vairāk interesējas par 1945. gadu. Hānbergs atsaucas uz Staļina pārrunām ar Franklinu Rūzveltu un Vinstonu Čerčilu Jaltā 1945. gadā, kad, kā stāsta rakstnieks, jau tad Krievija ne tikai ar varu, bet ar viltu dalīja Eiropu – pārrunu laikā delegācijai jau no paša rīta dāsni tika pasniegts krievu šņabis.

24. februāra rītā rakstnieks, ieslēdzot radio, neesot varējis saprast, kas notiek, un tad jau pēc neilga laika viņam zvanījusi radiniece un jautājusi: "Un kas tagad būs?" Ēriks Hānbergs norāda, ka šis jautājums diemžēl ir vēl aizvien aktuāls, ko mēs katru dienu uzdodam gan sev, gan citiem:

"Neviens nevar pateikt, kad tas beigsies, bet kaut kad tam ir jābeidzas, kad Krievija kā nācija attapsies, bet attapšanās nevar būt no sevis, tātad ir mums jāpalīdz attapties. Un es nezinu, kā tur var palīdzēt. Kļūst žēl to krievu, kuri daudzi ir lādzīgi cilvēki, bet tā nozombēti, ka viņi pilnīgi ģībst par Putinu."

Atceroties padomju laikus, Ēriks Hānbergs norāda, ka arī tad esot bijušas "aizliegtās" tēmas, tomēr viņš uzskata, ka cilvēki daudz vairāk sajuta un apzinājās apkārt notiekošo: "Mēs nebijām tik aiznagloti, mēs bijām piesardzīgi, mēs pratām tajā laikā ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Ir nožēlojami, ka šo daudzo gadu garumā Krievija kā nācija ir tik nozombēta. Un no otras puses – tas ir likumsakarīgi. Es lasīju pirms vairākiem gadiem analītisku apskatu par pasaules vadoņiem. Putins bija nodēvēts par vienu no spējīgākajiem, viltīgākajiem valstu vadītājiem. Es esmu vairākkārt centies izzināt, ar ko Putins panāk šo milzīgo ne tikai cieņu, bet pat pielūgsmi. Un ir vairāki fakti. Piemēram, tajās lielajās uzrunās, kad viņš runā ar visiem miljoniem, piemēram, piezvana daudzbērnu māte, kas netiek pie dzīvokļa. Un Putins uzreiz noreaģē: "Es varu galvot, ka pie jums šovakar ieradīsies gubernators, un viss tiks nokārtots." 

Mazā cilvēka aizstāvība pārņem visu šo nāciju – Putins mūsu glābējs, mūsu uzturētājs!"

"Es apbrīnoju šo ukraiņu patriotismu un varonību un šausminos par slepkavnieciskumu.

Es domāju, ka pasaule tieši tagad sāk apjēgt, kas ir Krievija. Pasaule faktiski ir bijusi un joprojām ir sadalīta divās sfērās – viena, kas veicina demokrātismu, un otra, kuras priekšgalā ir Krievija, kas veicina pakļaušanu. Pasaule beidzot sāk apjēgt, ko nozīmē Krievija, kas ir bijusi varmācīga vienmēr," uzsver rakstnieks.

Hānbergs toties ir apmierināts ar Latvijas valdošo partiju darbu šajos sarežģītajos laikos, jo viņš uzskata, ka politiķi cenšas "līdzsvarot savu darbību un uzskatus". Tomēr par mūsdienu jaunatni rakstniekam ir skarbs vērtējums. "Tagad ieskanas, ka vajadzētu obligāto dienestu – par to es esmu domājis arī agrāk. Piemēram, kaut vai šis dažu mēnešu dienests būtu vajadzīgs, lai stabilizētu stāju un audzinātu džentlmenismu un vēl vairāk – lai spēcinātu mūsu jauniešus. Es atceros šādu skumju brīdi, kad mēs atvadījāmies no rakstnieka Miervalža Birzes. Zigmunds Skujiņš, viņš runāja pie kapa, teica: "Agrāk mēs, jaunie, vienmēr izvadījām veterānus un paši nesām zārku. Tagad jaunie ir kļuvuši tik vārgi, ka zārku vairs nevar panest." 

Un te es domāju, ka liela daļa mūsu jaunatnes līdzinās kā tādiem novītušiem jeb apvītušiem kartupeļu lakstiem, kad ir ilgi bijis sausums un saule kveldējusi – pietrūkst gan stājas, gan varēšanas, gan džentlmenisma," 

savās pārdomās dalās rakstnieks.

Tuvojoties 9. maijam, īpaši aktualizējas jautājums – kā uzrunāt krievu ļaudis un kā paskaidrot, ka 9. maijs latviešu tautai nav uzvaras diena, bet okupācijas diena, un ka kritušos tā piemin 8. maijā? Ēriks Hānbergs atgādina domu, kas viņam radusies jau padomju laikā, kad bija jātiekas ar darba kolektīviem, it sevišķi tiem, kur vairāk ir krievu tautības cilvēku.

"Ja mēs katrs apņemtos kaimiņu vai citādā veidā kādu paziņu, neatkarīgi no tā, kāda gada gājuma viņš ir, uzrunāt un veidot saikni. Neatkarīgi no katra uzskatu stingrības, nemitīgi ar viņu būt kaut kādā saiknē. Varbūt, ka tā ir utopija, varbūt, ka tagad vēl to var izdarīt? Ja mēs katrs vienu krievu, arī to visagresīvāko, tu un es, ja mēs visi apņemtos skaidrot šīs lietas – tikties un runāt kā ar cilvēku. Bez matu plūkšanas, mēģināt cilvēciski runāt, izdiskutēt katru pagātnes un tagadnes notikumu. Tas nebūtu vienkāršs darbs, tas ir pat ļoti sarežģīts," cerību pilns rosina Ēriks Hānbergs.

Viens no rakstnieka prieka avotiem ir humors, un, lūkojoties uz sabiedrību, viņš ir novērojis, ka "par maz sabiedrībā ir optimisma, vairāk ir nīgruma, nervozitātes. Tāpēc, cik vien var, gadu gaitā es esmu kopā ar Jāni Ķuzuli vadījis Omulības klubiņu, veicinot nācijas smaidus un smieklus.

Ieteiktu katram no mums pierakstīt dokumentālus notikumus, kas veicina smaidus un smieklus. Es pats joprojām pierakstu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti